Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Pēc sarunas ar pulkvedi, Mūns ilgi sēdēja mazā bārā un raudzījās tukšā glāzē. Vai tiešām Spituela lieta beidzot noslēgta? Un visu to izdarījuši citi. No­ķēruši, sagādājuši pierādījumus, bet viņam žēlīgi atļauj parakstīties zem protokola. Vienkārši un skaidri. Pat pārāk skaidri…

Mūns aizbrauca uz policijas lidlauku. Pēc stundas viņš izlidoja uz Kentu.

Motora rūkoņa nomierināja. Mūns aizsnaudās. At­modās tikai tad, kad helikopters stāvēja pļavā pie Bila Blahas fermas. Bils nebija mājas. Māte teica, ka viņš ar draugiem aizbraucis uz pilsētu. Droši vien tupot Toma Stepdeila krodziņā. Atrast vieglāk par vieglāku. Galvena iela dažus soļus no baznīcas.

Helikopters nolaidās pilsētas liclakajā laukumā. Pi­lots palika mašīnā, kuru tūdaļ ielenca puiku bars. Muns devās meklēt Bilu. Krodziņš bija pārpildīts. Tūlīt re­dzēja, ka, neskaitot kino, tā bija vienīgā vieta, kur pul­cējas apkaimes jaunieši. Daži izmēģināja laimi spē|u automātā, citi ielenca mūzikas automātu un svinīgi no­klausījās Pelvisa ritmiskos izsaucienus. Vienīgi alu izsniedza nevis automāts, bet pats saimnieks.

Atrast Bilu nebija grūti. Pats pirmais, kuram Mūns • apvaicājās, norādīja uz kādu galdiņu. Pie tā sēdēja septiņi puiši, bet varēja nemaldīgi saprast, kurš no viņiem Bils. Sparīgi žestikulēdams, izteiksmīgi vaib­stīdams seju, viņš kaut ko stāstīja. Skaidrs — dižojas, kā ar lielisku «āķi» notriecis zemē sarkano aģentu.

— Hallo, Bil! Man ar jums jāaprunājas. Jusu drau­giem droši vien jau apnicis klausīties, bet man būs in­teresanti.

— Kas jūs tāds esat?

— Neuztraucieties, pateikšu.

Bils pameta draugus un apsēdās ar Mūnu pie letes.

— Tom, man vēl vienu, — Bils pasūtīja.

Saimnieks nolika viņam priekšā lielu glāzi ar oranž-

krāsas šķidrumu, kurā peldēja salmiņš.

— Slāpst, — teica Bils un vienā paņēmienā iztuk­šoja glāzi.

— Vai nebūs par daudz?

Mūns jau nožēloja, ka atlidojis. Šis dzērājs spējīgs nez kādas pasakas izgudrot.

— Augļu kokteilis! — Bils nosmējās. — Ne grama alkohola nelietoju, pat svētkos ne. Jāsaglabā sportiskā forma.

Mūnam kļuva vieglāk ap sirdi.

— Esmu no policijas. Es gaidu no jums precīzu, patiesu stāstu par šo notikumu. Nevis to, ko teicāt žur­nālistiem, bet to, ko tiešām redzējāt.

— Faktiski tur nav daudz ko stāstīt, — inspektora klātbūtnē Bils neuzdrošinājās tēlot varoni. — Atgrie­zāmies no dančiem, es un vēl daži puiši. Ceļš veda caur mežu. Viņi pļāpāja par meičām, man tāda lielīšanās ne visai patīk, tāpēc gāju kādus desmit soļus pa priekšu. Izdzirdējis lidmašīnas motoru rūkoņu, nepiegriezu tam vērību, jo tuvumā atrodas armijas lidlauks. Pēkšņi redzu virs meža spilgtu gaismu. Raķete! Ko tas varētu nozīmēt? Drāžos caur biezokni un, tik tiešām, tur stāv šis puisis un šauj raķetes gaisā. Bet rūkoņa arvien tuvojas. Tūdaļ sapratu — dod ziņu nolaisties. Nav vairs laika domāt, kas un kāpēc, tikai jūtu, te kaut kas nav kārtībā. Pieskrienu, bet šis izrauj pistoli. Uz- ķēries uz īstā — sadevu, kā nākas, noslēgumam zibe­nīgs āķis, un tā lieta darīta. Tikmēr piesteidzās pārē­jie. Varbūt arī tad vēl nebūtu sapratuši, kas viņš par putnu, bet skatāmies — raidstacija un tā tālāk. Butu mēs nākuši desmit minūtes vēlāk, viņš jau būtu gaisā …

— Bet kosmiskais kuģis, par kuru rakstīja avīzes?

Bils nosarka.

— Kāds tur kuģis, nekā tamlīdzīga nebija. Uz to mani vedināja reportieris, un es ielaidos. Iztēlojos, kā tas izskatīsies pirmajā lappusē: «Bils Blaha no Olg- stonas fermas redzējis sarkano kosmosa kuģi…» Rū­koņa kā vienkāršam reaktīvajam bumbvedējam.

— Paldies, Bil! Mans padoms — ja gribat palikt čempions boksā, nejaucieties citās sacensībās, piemē­ram, melu konkursā. Vilinoši, bet nedroši.

Pulkvedis Mervins, kā allaž, smīnēja. Bet acis bija nogurušas.

— Nomocījos… Spītīgs kā velns, neko teikt. Atsa­kās atklāt sakarus. Pie tam nemaz nenoliedz, ka viņam tādi ir.

— Vai varat aizdot kādu no saviem tulkiem?

— Nav vajadzīgs. Ivanovs runā angliski ne sliktāk par jums. Protams, ar akcentu, bet ko no krieva var prasīt?

Ivanovs jau gaidīja īpašā, pratināšanai paredzētā telpā, kuru no ārpasaules šķīra restoti logi un tērauda durvis. Turpat atradās melu detektors ar operatoru.

Ivanovs bija stiegrains, plecīgs, ar gaišiem, saulē izbalējušiem matiem, mazliet uz āru izspiestiem vaigu kauliem. Apmēram tādu Mūns iedomājās krievu.

— Pulkvedi Ivanov?

Ivanovs piecēlās.

— Apakšpulkvedis. Mēs, padomju cilvēki, nemē­dzam dižoties ar to, kas nepienākas pēc nopelniem.

«Pirmais vārds un jau aģitācija,» Mūns nodomāja. «Tipisks sarkanais.»

Mūnam ne visai gribējās lietot melu detektoru. Viņš tam neuzticējās. Pietiek ieņemt nomierinošu tableti vai teicami valdīt pār saviem nerviem — un tas neko ne­rādīs …

Pratināšana nevirzījās uz priekšu. Ivanovs ar pilnīgi bezjēdzīgu stūrgalvību noliedza savu līdzdalību Spi­tuela slepkavībā. Nelīdzēja arī pilsētas plāns ar krus­tiņu, kas apzīmēja slepkavības vietu.

— Tā ir provokācija! Tādas kartes starp manām mantām nekad nav bijis. Jūs to paši esat ielikuši. Tas ir jūsu kapitālistiskās sistēmas parastais neģēlīgais paņēmiens.

— Pietiek aģitēt! Jūs neesat mītiņā. Spituels nošauts ar krievu pistoli, un tā ir jūsu pistole.

— Kāpēc mana? Varbūt viņš to pats atvedis no Pa­domju Savienības.

Mūns deva operatoram mājienu ieslēgt detektoru. Tikmēr viņš pārdomāja uzbrukuma stratēģiju. Detek­toram bija paredzēta dūmu aizsega loma — saistīt Ivanova uzmanību. Kontakti un piesūkļi jau bija apti­nuši Ivanova ķermeni, bet Muns arvien vel sēdēja un domāja.

— Labi, apakšpulkvedi. Beigsim šo spēlīti. Jūsu pirkstu nospiedumi atrasti Spituela dzīvoklī. — Mūns nolēma pielietot viltību. — Tātad jūsu atzīšanās būtu tikai formāls apstiprinājums tam, kas jau pierādīts.

Ivanovs neiekrita.

— Nožēlojama provokācija! Vai jūs tiešām domājat, ka padomju izlūki ir tādi muļķi, ka atstāj nospiedumus? Nezaudējiet velti laiku, iegāzt mani jums neizdosies. Protams, varu atļauties jums kaut ko pastāstīt, bet tikai vēlamajā izteiksmē, saprotat? «Ja es būtu Spitu­ela slepkava»… Ko es tādā gadījumā būtu darījis?… Ceturtā oktobra rītā es būtu devies uz Van Strātena ielu. Pa ceļam būtu nopircis avīzi. Kapsētas ielā uz­rāptos kokā, pa jumtiem nokļūtu līdz Spituela namam, no jumta nolaistos istabā pa vaļējo logu. Ņemot vērā treniņus desantnieku skolā, man nebūtu bijis grūti ieķerties dzegā, sašūpoties un ielēkt istabā. Pec tam būtu aizvēris logu un aizvilcis aizkarus. Spituels, pro­tams, būtu izlēcis no vannas, paķēris no krēsla revol­veri, bet būtu jau par vēlu. Ar pirmo lodi viņš jau būtu beigts. Pēc tam es būtu noslaucījis visas iespējamās pēdas un nospiedumus un aizcirtis aiz sevis durvis. Kāpņu telpā es nevienu nebutu sastapis. Pēc tam būtu atlicis tikai sīkums — ziņot, ka uzdevums izpildīts.

Kamēr Ivanovs stāstīja, Mūns laiku pa laikam ieska­tījās detektora ekrānā. Zaļās līnijas mierīgi viļņoja, atgādinot viegla vēja glāstītu ūdeni.

— Tad parakstiet kaut vai to. Aplieciniet, ka esat man pastāstījuši noveli ar nosaukumu «Ja es būtu Spi­tuela slepkava».

— Labprāt. Cik zinu, tiesā literāri darbi netiek uz­skatīti par atzīšanos … Starp citu, kad būs tiesa?