Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Tas nav no manis atkarīgs. Pie mums tā diezgan sarežģīta procedūra. Pašlaik jūs atrodaties federālā jurisdikcijā. Pēc attiecīgā pieprasījuma jūs nodos štata rīcībā. Te jūs tiesās par Spituela slepkavību… Pēc tam … — Mūns paraustīja plecus.

— Jūs gribat teikt, ka pēc tam mani nošaus? No nāves es nebaidos. Es esmu karavīrs. Ja jūs būtu atstājuši man pistoli, es jums aiztaupītu visas šīs pro­cedūras …

— Starp citu, kā jums ienāca prātā nošaut Spituelu tieši ar krievu pistoli. Vai jūs tīšām atstājāt savu vi­zītkarti?

Ivanovs neatbildēja.

Mūns ieskatījās ekrānā — zaļie viļņi lēkāja, ban­goja, cīnījās savā starpā… Ivanovs nervozēja. Šim jautājumam viņš nebija sagatavojies…

— Kādas jūsu domas, seržant? — Mūns vaicāja, pastāstījis Deilijam par savu tikšanos ar Ivanovu.

— Nekādas. Es neesmu ne Zālamans gudrais, nedz profesors Holmens. Ja Ivanovs būtu atzinies, ka smēķē­jis «Simon Arzt», tad cita lieta. Bet Ivanovs, kā jūs sa­kāt, vispār nav pīpmanis, tāpēc es atkārtoju — dabūjiet man zelli, kas Spituela dzīvoklī smēķējis «Simon Arzt», un pēc sešām stundām pateikšu, kas ir īstais slepkava.

Mūns nolēma aizkāpt pie profesora Holmena.

— Brīnišķīgi! Mans glābējs! Ja jūs zinātu, kā ilgo­jos pēc cigāra, — profesors Holmens nopriecājās, ne­jaudams Munam tikt pie vārda.

Mūns iebāza roku kabatā un reizē ar portsigāru izvilka saburzītas lapiņas. Zīmējumus, kurus viņš bija uzskicējis Trolopa dzīvoklī. Aizsmēķēdams cigāru, Hol­mens ielūkojās lapiņās.

— Cik interesanti! Tas taču marabu! Kur jūs ņē­māt sižetu zīmējumam, inspektor?

— Nokopēju no kādas Trolopa fotogrāfijas… Kas tas par marabu?

— Nu šī celtne, pie kuras garā kārtī plīvo zirgaste.

— Indiāņu svētnīca?

— Jūs pats esat indiānis! Tā ir musulmaņa kapliča. Kārts ar sariem norāda uz viņa radniecību ar pra­vieti… Gribat, parādīšu jums mazu triku? Vai jūs varat pateikt, kur šī kapliča atrodas?

Mūns paskatījās uz tuksneša smiltīm, uz rietošo sauli, uz Blisu Trolopu baltā uzvalkā, uz «Standard Oil» reklāmas pulksteni, kur ciparnīcu aizvietoja lo­dziņš ar datumu un laiku, un noraidoši pakratīja galvu.

— Bet es varu! Kari! — Sekoja attiecīgā komanda, un suns īsā laikā atrada plauktā pieprasīto sējumu. Tā bija astronomiskā gadagrāmata. Tad profesors pats izvilka milzīgu atlantu un atšķīra vajadzīgo karti.

— Viss skaidrs. Varat pajautāt cilvēkam, kas attēlots šajā fotogrāfijā, un jūs redzēsiet, ka man taisnība.

— Patiešām burvju māksla! Bet kā jūs to uzzinājāt?

— Trīs pieturas punkti. Kārti ar zirgasti novieto mi­rušajam galvgalī, bet musulmaņus apglabā ar galvu uz Mekas pusi. Saule vienmēr un visur riet rietumos. Diena un laiks ir zināmi, arī saules stāvoklis attiecī­gajā brīdī. Astronomiskais kalendārs palīdzēja aprē­ķināt, uz kāda platuma un garuma grāda uzņemta fotogrāfija. Viss! Kā redzat, nekas vienkāršāks nevar būt. Mans Karls prot daudz gudrākus stiķus.

— Jūs vēl nepateicāt, kas tā par vietu. Kaut kur Āzijā?

— Kur nu — Ēģiptē.

— Ēģiptē?

— Tātad viss skaidrs. Cilvēks, kas smēķējis «Simon Arzt» ir… — Deilijs iesāka.

— Pierādījumi?

— Atcerieties, viņš stāstīja, ka Rotbahu prāvas laikā atradies tālu projām, bet pēkšņi aprāvās, tā ir nepa­teicis — kur? Kāpēc viņš slēpa, ka toreiz bijis tieši Ēģiptē?

— Tālāk?

— Nospiedumi uz loga roktura Spituela dzīvoklī, kas saskan ar Trolopa nospiedumiem uz pildspalvas.

— Varbūt viņš tiešām pieskārās rokturim, kad at­nāca kopā ar doktoru un fotogrāfu …

— Negribas ticēt. Tad vēl kas — viņš toreiz grasījās izraut lapiņu no bloknota. Lapiņa bija tīra, bet…

— Slepena tinte?

— Viss iespējams.

Inspektors, aizrijies ar cigāra dūmiem, ieklepojās. Deilijs paskatījās uz viņu ar savādu skatienu un pēkšņi satvēra inspektoru aiz pleciem.

— Kas jums lēcies?

— Atcerējos!

— Ko?

— Kad toreiz ienācām Spituela dzīvoklī. Trolops bija izvilcis portsigāru. Bet, tikko pateicu, ka ož pēc «Simon Arzt», viņš tūdaļ iebāza to atpakaļ kabatā. Nākamajā dienā viņš smēķēja cigaretes Kosmoss. Pēc pirmā dūma ieklepojās, gluži tāpat kā pirmīt jūs. Tā ir droša pazīme, ka cilvēks mainījis tabakas šķirni. Es vēl aizrādīju to Blisam. Viņš atzinās, ka līdz šim tiešām smēķējis ko citu, un centās īpaši uzsvērt, ka Cesterfīldu.

— Piekrītu. Bet mēs nevaram pierādīt tiesai, ka Spituela dzīvoklī atrastais cigaretes gals tiešām pieder Trolopam.

— Lietiskie pierādījumi? Nekas, pameklēsim.

— Kur?

— Pie Trolopa. Aiziešu ciemos — protams, ' tādā laikā, kad saimnieks diemžēl nebūs mājās.

— Tikai uz savu atbildību, Deilij. Esiet uzmanīgs. Ja iekritīsiet, pats būšu spiests paziņot, ka nekā neesmu zinājis. Un nekādi nevarēšu jums līdzēt…

…Kad Deilijs atmūķēja Trolopa dzīvokļa durvis, viņš zināja tikai to, ka mājās nav ne Blisa, ne saimnie­ces. Bet nezinaja, kad tie pārnāks. Ārdurvis viņš ar gudru ziņu neaizsledza, tikai pievēra. Ja viņu pār­steigtu, Deilijs pastāstītu, ka nācis ciemos, ieraudzījis durvis vaļā, nodomājis, ka dzīvoklī zagļi, un iegājis. Sī pasaciņa izskaidrotu arī nekārtību Blisa istabā.

Slepeni izkratot dzīvokli, visgrūtākais iegaumēt, kur atradies katrs priekšmets un pēc tam nolikt to atpakaļ vecajā vietā. Tas prasa lielu uzmanību. Deilijs stradāja kā labi ieeļļots automāts. No pastāvīgas ieklausīšanās niķojās nervi — visu laiku likās, ka tūlīt ienāks Trolops vai saimniece.

Pagāja divdesmit minūtes, bet Deilijs vēl nebija at­radis meklēto. Gaisā nekādu «Simon Arzt» pēdu nema­nīja, oda vienīgi pēc Cesterfīlda dūmiem un kādas stip- ras aromātiskas esences.

Atvēris rakstāmgalda apakšējo atvilktni, Deilijs apmierināti pasmaidīja. Tomēr ir! Neiznīcināms aro­māts. Viegls, bet skaidri sajūtams. Te Trolops bez šaubām glabājis šīs cigaretes. Glabajis, jo tagad atvilktnē «Simon Arzt» nebija.

Divdesmit piecas minūtes. Viss jau caurskatīts. Galds, skapis, visas iespējamās un neiespejamās vietas. Izmisumā Deilijs pat pacēla rakstāmmašīnas vāku.

Pats pēdējais laiks pazust. Deilijs atvēra durvis un tomēr atkal atgriezās. Ņēmās ar divkāršu rūpību pār­meklēt skapī pakārto uzvalku kabatas. Varbūt kāda paciņa aizkritusi aiz oderes? Vai vismaz viena ciga­rete?

Kabata aiz kabatas — nekā. Kādā skapja nodalī­jumā atradās liela kārba, kuru Deilijs jau bija pārmek­

lējis. Viņš vēlreiz ņēmās pārcilāt neskaitāmas kakla­saites un kastītes ar visādām pogām un tamlīdzīgiem niekiem. Viena, otra, trešā kaklasaite… Jāiegaumē, kādā kārtībā tās gulējušas… Nekā… Kastītes… Viena, otra, treša… Pacēla ceturto un zem tās… «Si­mon Arzt»! Kārbiņa apgriezta otrādi, ar bārdainā veča zīmējumu uz leju, tādēļ viņš to pirmīt nebija ievērojis. Un tajā nevis cigaretes, bet pogas. Tāpēc arī saglabā­jusies… Saprotams, kārbiņa bez cigaretēm pārstāj būt cigarešu kārbiņa. Tas vienkārši ir kartons, kuru vai nu nevērīgi aizmet, vai izmanto kādai citai vaja­dzībai. Trolops droši vien izmeklējis visus kaktus, iznī­cinādams visas kārbas ar Ēģiptes cigaretēm, bet kārbu ar pogām tā arī nav ievērojis.

Aizmūķējis ārdurvis un novilcis gumijas cimdus, Deilijs labu brīdi stāvēja kāpņu telpā. Par spīti bries­mīgajam nogurumam, viņš jutās kā miljonārs. Viņš iebaza roku kabatā un aptaustīja kārbiņu, it kā tas būtu čeks par miljonu.