Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Drīz vien Džīnas aizvainojums sadzija. Viesības patiešām bija spīdošas. Kādas žilbinošas servīzes!… Kadi dzērieni!… Katru paniedza īpašā glāzē un pat īpašs sulainis. Bija tāds iespaids, it kā viesībās saradu­šās slavenības vien… Palaimējās pat paspiest roku pašai namamātei. Feja Alisone, kādreizējā dejotāja, sava pirmā vīra bagātā mantiniece, bija patiešām tik­pat skaista, cik viņas attēli uz žurnālu vākiem. Viņai bija pati modernākā frizūra — «Sputņiks»…

Iespaidi bija tik krāšņi un daudzveidīgi, ka Džīna pilnīgi aizmirsa vīru. Nebūtu arī tik viegli viņu samek­lēt. Viesu bija daudz, istabu gandrīz tikpat — ej nu sazini, kur kurais aizklīdis.

Mūns kvernēja bārā. Nelikdamies ne zinis par visu šo virpuli un spožumu, viņš dzēra gluži parastu vis­kiju, ar gluži parastu sodas ūdeni. Vienīgi proporcija bija neparasta. Viņš nekā vairs nevēlējās — ne iz­skaidroties ar Alisonu, ne uzzināt, kādam nolūkam tas viņu ielūdzis. Ja būtu pie rokas papīrs, viņš droši vien zīmētu puķītes un sirsniņas.

— Meklēju jūs visu vakaru! — viņš pēkšņi izdzir­dēja pazīstamu balsi.

— A, mister Lafajet! Jūs arī te? — Mūns familiāri teica. Pašreizējā noskaņā viņam bija gluži vienalga, vai Lafajets ir viņa priekšnieks vai zābaku tīrītājs.

— Gribat iedzert? — viņš pamaja bārmenim. — Vis­kiju šim vecajam zēnam!

— Vēlāk! Vēlāk! — Lafajets nepacietīgi atgaiņā­jās, — jūs gaida.

Mazliet līgodamies, Mūns sekoja savam šefam. Pie neliela galdiņa sēdēja divi vīrieši. Viens bija lielais šefs — policijas priekšnieks, otrs — gubernators.

— Kā jūtaties, mister Mūn? — gubernators teica.

— Baidījos, ka būsiet aizgājis mājās. Ļoti gribēju jūs redzēt.

— Lūdzu! Skatieties uz mani! — Mūns teica un lū­koja izslieties taisns. Viņš bija iereibis. Gubernators pasmaidīja kā par labu joku.

— Ko jūs stāvat, apsēdieties! Mēs ar jūsu šefu tikko runājām, ka esat viens no mūsu spējīgākajiem policijas darbiniekiem. Mēs esam Joti apmierināti ar jums. Jau sarunāju ar Alisonu, ka jūsu interviju pārdrukās visos viņa izdevumos.

— Bliss Trolops ir nolādēts melis! — Mūns svinīgi paziņoja. — Ja viņš kādu intervējis, tad varbūt sava klozeta vāku. Tikai ne mani! Tas viss ir bleķis, bleķis, par kuru prātīgs cilvēks nedotu ne graša! Lai man parāda to krievu, kas pie mums šaus no krievu pistoles! Es prasu, lai Trolops dod atsaukumu!

Policijas priekšnieks saskatījās ar gubernatoru.

— Nevajadzēja šovakar tik daudz dzert, inspek­tor, — viņš lēnām lika vārdu pie vārda. — Ejiet izgu­lēties! Jūs paši vairs nezināt, ko runājat.

Mūns ar grūtībām piecēlās.

— Iešu arī!

Gubernators atsēdināja viņu atpakaļ.

— Misters Mūns nemaz nav iereibis… Jūs viņu velti… Pie tam viņam taisnība. Es pilnīgi saprotu viņa domu. Mums, politiskajiem darbiniekiem, pilnīgi pietiek apzināties, kas atbildīgs par tādu vai citādu darbību. Mēs lieliski apzināmies, kas nogalināja Spi­tuelu. Bet inspektors ir detektīvs. Viņam minējumi vien nekā nedod …

Mūns piekrītoši pamāja un iztukšoja glāzi, kas atra­dās viņa priekšā.

— Inspektoram jādabū konkrēts cilvēks. Un tikai tad, kad viņš sadzīs tā pēdas, kad viņš to atradīs, tad viņš paziņos: «Lūk, Spituela slepkava! Noziegums pa­strādāts aiz tādiem un tādiem motīviem, lietiskie pierā­dījumi savākti.» Vai ne tādas ir jūsu domas, mister Mūn?

Mūns pamāja, šoreiz vienkārši tāpēc, ka galva vairs negribēja tureties taisni.

Kas pēc tam tika runāts un darīts, to Mūns neatce­rējās. Viņš tikai atcerējās, ka kopā ar Džīnu pārbraucis mājās, pie tam nez kādēļ svešā mašīnā.

Mūns gulēja gultā un šķirstīja avīzi. Tā bija nere­dzēta greznība. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada viņš cēlās, mazgājās, skuvās, sēdās pie galda un tikai tad ņēma rokā laikrakstu. Bet nu jau dažas dienas inspek­tors vairs necēlās laikā un, pats trakākais, lasīja avīzi gultā. Džīna nekā nesaprata, un Mūns arī necentās paskaidrot. Nevar taču sacīt, ka darbā viņam nav ko darīt.

— Kas jauns? — Džīna painteresējās.

— «Pie Kentas vietējie iedzīvotāji redzējuši krievu kosmisko kuģi. Fermeris Bils Blaha, vietējais smag- svara čempions boksā, pēc dramatiskas cīņas atbruņo­jis padomju aģentu. Nav šaubu, ka šis aģents nomests no krievu raķetes ar katapultu.»

Mūns lasīja lieliem burtiem saliktos apakšvirsrak­stus.

— Ko tu saki! Labi, ka šoreiz viņu vismaz notvēruši!

— Tu tam tici?

— Ka viņu notvēruši?

— Ka tas vispār noticis. Atceries, pirms dažām die­nām ziņoja par gaisa kuģi prērijā.

— Bet cilvēki taču savām acīm redzējuši!

— Drīzāk svešām acīm! Pie tam pārāk skaidri. Pa­manījuši pat, ka vienam no pilotiem uz pazolēm bijuši krievu burti.

— Nesaki vis, Sem. Nav dūmu bez uguns. Kāpēc, piemēram, viņi nelido pāri Francijai vai Brazīlijai? Pie mums ir tas, kas viņus interesē.

— Strīdēties ar tevi vai Petu pa spēkam tikai robo­tam!

Kad Mūns ieradās pārvaldē, Mardžorija aicināja viņu pie šefa.

— Nekavējoties dodieties lejā, — bez kādiem ieva­diem paziņoja Lafajets. — Pie ieejas gaida zaļš «Pli- muts». Šoferis aizvedīs jūs pie pulkveža Mervina.

— Kāpēc tādas ceremonijas? Ko viņš grib?

— Nezinu, inspektor. Man neviens nekā neteica. No­slēpumainība ir viņu jājamais zirdziņš.

Kara laikā pulkvedis Mervins bija pildījis slepenu uzdevumu okupētajā Francijā. Vācu lode bija viņu ķē­rusi sejā, un kopš tā laika pulkvedis vienmēr likās smīnam. Tikai zilas acis palika nopietnas.

— Sveicināti, inspektor! Pa telefonu negribēju nekā stāstīt, jo pagaidām viss jātur pilnīgā slepenībā. Diem­žēl vakar laikrakstos iekļuvusi īsa ziņa. Bet cerēsim, ka to uzskatīs par kārtējo avīžu pīli… Un tagad izklāstīšu jums materiālus.

— Viņš atzinies, ka ir padomju aģents? — Mūns jautāja, noklausījies pulkveža stāstījumu.

— Pagaidām viņa atzīšanās nav tik svarīga… Zinām, ka apakšpulkvedis Ivanovs iesūtīts izspiegot svarīgus objektus kodoltermiskam uzbrukumam.

— Un attiecībā uz Spituela slepkavību?

— Neesam viņu par to pratinājuši. Atstājām jums… Lūk, ko mēs pie viņa atradām.

Pulkvedis izņēma no seifa pilsētas plānu un pistoli.

Plānā bija ievilkts krustiņš, kas atzīmēja namu Nr. 30 Van Strātena ielā. Pistole, kā to apstiprināja klāt pieliktais ieroču eksperta atzinums, bija TT sis­tēmas.

— Kur jūs viņu notvērāt? Pilsētā?

— Tas iznāca pavisam nejauši. Viņu notvēra kāds puisis, netālu no Kentas …

— Kā, tas bokseris?! Tad tā pasaciņa par krievu kosmosa kuģi tomēr taisnība?

— Ko jūs! Reportieri pārcentušies, — pulkvedis teica, pirmoreiz apliecinādams, ka prot arī pa īstam smaidīt.

— Kad domājat ķerties pie lietas? — pulkvedis no­cēla klausuli. — Robert? Ivanovs jums vairs nav vajadzīgs?… Beidzāt pratināt? Kādi rezultāti?… To varēja gaidīt.

Pulkvedis pievērsās Mūnam.

— Varat kaut tūlīt dabūt savā rīcībā.

— Paldies… Atliksim līdz rītdienai… Man jāpa­domā, jāsagatavojas.

— Kā vēlaties… Līdz rītam būšu viņu padarījis mīkstu. Manuprāt, jums tā būs bērnu spēlīte. Mums gan vēl nāksies krietni nomocīties. Viņa stāvoklī at­zīties slepkavībā ir tas pats kā nospļauties, vairāk par vienu galvu viņš tā kā tā nevar zaudēt.