Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Savā parastajā elastīgajā solī Bliss Trolops ienāca inspektora kabinetā.

— Sveiks, inspektor! Tiklīdz piezvanījāt, pametu visu redakcijas darbu un atdrāžos šurp. Klāstiet vaļā, kas jauns?

Deilijs piebīdīja viņam krēslu.

— Sēdieties, Blis! Inspektors vēlas sniegt sensaci­onālu paziņojumu.

Trolops jautājoši paskatījās uz Mūnu.

Tas apstiprinoši pamāja.

— Pilnīgi pareizi… Man tā iepatikusies jūsu torei­zējā intervija, ka nolēmu turpmāk sarunāties ar jums tikai tādā veidā. Sāciet!

— Kas man jājautā?

•— Es jūs vairs nepazīstu? Tik pieredzējis spalvas varonis un nezina, ar ko sakt. Labi, pateikšu priekšā. Pirmais jautājums — kas nogalinājis Džonesu Ervingu Spituelu?

— To jau zinu sen.

— Ko jūs sakāt? Bet es līdz vakardienai nezināju. Tagad rakstiet atbildi: Džonesu Ervingu Spituelu šā gada 4. oktobrī pulksten astoņos un divdesmit minūtes nogalinājis laikraksta «Morning Sun» līdzstrādnieks Bliss Trolops!

Bliss zibenīgi pietrūkās kājās. Deilijs nostājās durvju priekšā, bet šī piesardzība izrādījās lieka.

— Jūs esat prātu zaudējuši! — Trolops kliedza. — Tādus jokus var atjauties ar kaut kādiem arābu klai­doņiem. Ar mani tas neies cauri.

— Sēdieties, Trolop! — Deilijs teica. Šoreiz gluži citā tonī. — Pataupiet nervus, tiesā vairāk noderēs. Vakar mazliet ielūkojos jūsu istabā …

— Manā dzīvoklī? Jums nebija nekādu tiesību! Uz­rādiet orderi!

— Labāk parādīšu ko tādu, kas laupīs jums patiku runāt par orderiem! Lūdzu! — Deilijs tik piesardzīgi izņēma «Simon Arzt» kārbiņu, it kā tā būtu granāta ar uzvilktu detonatoru. — Šo lietisko pierādījumu at­radu jūsu skapī. Tā ir jūsu liktenīgā kļūda. Būtu bijis prātīgāk glabāt pogas citā vietā!

Mūns visu laiku vēroja Trolopu. Kārba atstāja ce­rēto iespaidu.

— Paldies, Deilij, nolieciet seifā… Tagad otrais jautājums: kāpēc Bliss Trolops, kas ceturtajā oktobrī apciemoja Spituelu, neizgāja vis no mājas caur parā­des durvīm kā visi godīgi ļaudis, bet slepus izlavījās caur garāžu? — Mūns ar lielisku žestu parādīja divas aploksnes.

— Lūk, jūsu «Simon Arzt»! Vienu smēķa galu, kā jau zināt, atradām Spituela dzīvoklī, otru garažā. Ja negribējāt, lai jūs notver, vajadzēja vairāk uzmanīties!

— Jūs nevarat man nekā pierādīt! — Trolops iesau­cās.

— Pierādīt? Tas man nemaz nav vajadzīgs. Kad būsiet sešus mēnešus pavadījis kamerā — seši soļi turp un seši atpakaļ — tad sāksiet paši runāt… Man ir pietiekami daudz materiāla, lai apcietinātu jūs uz nopietnu aizdomu pamata. Faktu slēpšana, cigarešu gali, pirkstu nospiedums uz roktura, visbeidzot pistole…

— Kada pistole?!

— Tā, ar kuru nošauts Spituels. Krievu ražojums. Vakar, ievācot par jums ziņas, uzdūros interesantai detaļai. Jūs esat bijuši Krievijā!

— Bet ar tūristu grupu!…

— Vai es apgalvoju ko citu? Nu, vai runāsiet?

Trolops noslaucīja mitro pieri.

— Labi, inspektor! Ietupināt mani jūs nevarat, bet samaitāt man karjeru — diemžēl gan. Tāpēc uzskatu par gudrāku pasacīt to, ko zinu. Ar slepkavību man nav nekāda sakara. Domāju, ka mans stāsts jūs pilnīgi pārliecinās… Jā, es pazinu Spituelu un pat biju pie viņa. Bet tas arī viss. Tas nav noziegums. Kāpēc slēpu to? Kuram tad gribas tikt iejauktam slepkavības lietā. Tieši jūs nupat pierādījāt, ka man bija pamats tā rīko­ties… Spituels piezvanīja man uz redakciju un lūdza atnākt. Man nebija ne jausmas, ka viņš dzīvo Van Strā­tena ielā ar citu uzvārdu. Viņš piedāvāja materiālu avīzei…

— Kādu?

— īsti nezinu. Kaut ko jaunu par Rotbahu prāvu.

— Un kur tas palicis?

— Nekur. Teicu Spituelam, ka vispirms jāaprunājas ar Alisonu. Viņš solījās uzrakstīt, tikko būs saņēmis atbildi.

— Trolop, jūs taču esat profesionāls žurnālists, nevis zīdainis. 'Jums piedāvā rakstu, kādu jebkurš avīžnieks izrautu Spituelam no rokām, bet jūs vēl stiepjat gu­miju, iestāstāt, ka vispirms jāaprunajas ar šefu. Jus pats tādu žurnālistu nosauktu par pilnīgu idiotu!

— Nepārsteidzieties, inspektor! Lieta tā, ka Spituels pieprasīja desmit tūkstošus. Bez Alisona ziņas es, pro­tams, nevarēju piekrist.

— Labi, pieļausim, ka tas idiots esmu es… Un tā­lāk?

— Talak nav ko stāstīt. Nākamajā rīta, kad taisījos pie šefa, piezvanīja Torents un paziņoja, ka Spituels nogalināts.

— Nākamajā rītā?

— Pilnīgi pareizi! — Trolops izaicinoši atbildēja. — Pie Spituela biju iepriekšējā vakarā. Aizejot apmal­dījos un parādes durvju vietā iegāju garāžas durvīs. Svešā namā tas ar katru var gadīties.

— Labi, Blis, sākumam pietiks. Protokolu pagaidām nesastādīsim, mūsu saruna pierakstīta magnetofonā… Bet neieteiktu aizbraukt no pilsētas. Tas tikai varētu pastiprināt aizdomas.

— Saprotu. Es tikai palūgšu, mūsu vecās draudzības vārdā, nestāstiet nekā reportieriem un it sevišķi Ali­sonam. Ja viņš uzzinās, ka turat mani aizdomās, izli­došu no darba.

— Labi.

Durvis aizvērās.

— Neesat ar mani apmierināts, seržant, vai? — Mūns bija pareizi iztulkojis Deilija klusēšanu. — Gribējāt, lai ņemu viņu pa īstam priekšā? Man bija svarīgi, lai Bliss pagaidām domātu, ka apvedis mūs ap stūri.

— Atnācis pie Spituela, mierīgi aprunājies un aiz­gājis! Lai meklē muļķus citur.

— Mani pašlaik visvairāk interesē raksts, par kuru Spituels pieprasīja desmit tūkstošus. Vai tiešām tas palicis neuzrakstīts?

— Pie telefona, Mūn!

— Kas prasa, Torent!

— Kāda sieviete, šausmīgi uztraukusies!

Mūns paņēma klausuli un sarāvās. Kā geizeris ausī iešļāca verdošs vārdu mutulis.

— Inspektor Mūn, paldies dievam, ka sastapu jūs, es viņu redzēju, Spituela slepkavu… Kas runā?… Es runāju, misis Lanovera… Brauciet ātrāk šurp, savām acīm redzēju, tieši viņu, to pašu, kas toreiz stāvēja uz jumta un turēja revolveri rokā, pēc žaketes pazinu… Nu, protams, kā jūs domājat, protams, nobijos, es taču esmu galvenā lieciniece, par laimi viņš mani nepazina, citādi ar jums vairs nerunātu… Jā, jā, viņš iegāja tai

namā, kur dzīvoja Spituels, brauciet ātrāk, es visa trīcu, nez kuru nelaimīgo viņš šodien taisās slep­kavot! …

Beidzot Mūns varēja iestarpināt kādu jautājumu:

— Kur jūs atrodaties?

— Pie loga, savā dzīvoklī.

— Kad viņš iegāja?

— Nupat, paguvu tikai pieskriet pie telefona.

— Un vēl nav iznācis laukā?

— Vēl nav, bet es …

— Palieciet pie loga, vērojiet ielu. Tūlīt būšu klāt.

Mūns nosvieda klausuli un pagriezās pret Diku.

— Sazinieties ar iecirkni Van Strātena ielas rajonā. Visām policijas mašīnām, kas atrodas tuvumā, neka­vējoties doties turp un ielenkt māju. Lai pievērš uzma­nību jumtiem… Seržant Deilij, sapulciniet brīvos vīrus!

Pēc trim minūtēm mašīnas, kā ar katapultu mestas, izšāvās no garāžas un, pašķirdamas sev ceļu ar grie­zīgiem sirēnu kaucieniem, aizjoņoja uz Van Strātena ielu.

— Runājiet skaļāk, Deilij! —'Mūns kliedza. Sirēnu dēļ nebija iespējams sarunāties normālā balsī.

— Tā vien liekas, ka raksts tomēr ticis uzrakstīts- un pēc tam paslēpts kaut kur tai mājā …

— Tad jūs cerat tur ieraudzīt Trolopu?

— Ko gan citu? Ne jau pašu misteru Alisonu.

Mašīnas aizdrāzās gar kapsētu un strauji apstājās