Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU
Здесь есть возможность читать онлайн «Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1964., Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Иронический детектив, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:PAVADONIS MET ĒNU
- Автор:
- Издательство:Latvijas Valsts izdevniecība
- Жанр:
- Год:1964.
- Город:Rīgā
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
PAVADONIS MET ĒNU: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PAVADONIS MET ĒNU»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
PAVADONIS MET ĒNU
PAVADONIS MET ĒNU — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PAVADONIS MET ĒNU», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Bet vispirms viņš iegriezās būdā, kur bija mitinājies Ahmeds el Vaadi. Tagad tur dzīvoja kāds laulāts pāris no Filipīnām. Viņi zināja pastāstīt, ka ēģiptietis aizbraucis. Lai tiktu uz dzimteni, salīdzis par stjuartu uz kuģa.
Mūns atcerējās ēģiptieša nostāstu par cilvēku, no kura tas saņēmis dolāru un uzdevumu aiznest kādu vēstuli uz pastu. Mūnu vel tagad neatstāja urdoša sajūta, ka viņš nav pratis atklāt šī stāsta kodolu. Žēl, ka pēc Regijas apcietināšanas ēģiptietis vairs nav uzraudzīts. Tagad nekā vairs nevar darīt.
Tērzēdams Muns ieraudzīja uz naglas uzdurtu loterijas biļeti. Tadas biļetes parasti pārdeva pasta nodaļās.
— To mums uzdāvināja misters Vaadi, >— filipīņi paskaidroja. — Teica, ka tā nesīšot laimi. Tajā dienā, kad viņš to pircis, tuvumā nogalināts kāds cilvēks. Ir tāds ticējums, varbūt dzirdējāt?
— Vai drīkstu?
Mūnā pēkšņi pamodās interese. Ja šī biļete pirkta pasta nodaļā, jābūt attiecīgam zīmogam. Uz četrstūra patiešām greznojās zīmogs — Svētā krusta pasta nodaļa, kas atradās Van Strātena ielas tuvumā.
Toreiz pratināšanas laikā Ahmeds el Vaadi bija teicis, ka nepazīstot apkārtni un nezinot, kas tas par pastu, kurā nodevis mistisko vēstuli. Tagad var secināt, ka viņš Spituela nāves dienā iegriezies Svētā krusta pastā. Loze ir reāls pierādījums. Bet vēstule? Varbūt tikpat reāls?
Braukdams liftā uz divdesmito stāvu, kur mitinājās Lestera detektīvu birojs, Mūns visu laiku domāja par vēstuli.
Lesters sagaidīja viņu kā goda viesi.
— Zēni, tas ir inspektors Mūns, tas pats, kas izmeklē Van Strātena ielas slepkavību.
Detektīvi novērsās no televizoriem un ar cieņu uzlūkoja Mūnu.
— Paskaties, kā mēs strādājam, veco zēn! Ceru, pēc tam tu mainīsi savus uzskatus par privātdetektīviem. Mums pat labāki darba apstākļi nekā policijai. Seit viss kā spogulī. Pieņemsim, zālē Nr. 15 notiek zā
dzība… Lūk, nospiežu trauksmes pogu, tagad skaties uz 15. ekrānu!
Mūns paskatījās. Pārdevējas lēnām pastaigājās gar galdiem, pircēji pārcilāja preces, kasieres darbināja automātiskās kases. Viss kā parasti. Te pēkšņi kāda sirma dāma, kura nupat bija laiski sēdējusi krēslā, pie- skreja pie telefona. Tūdaļ centrālē atskanēja zvans.
— Neuztraucieties, misis Beilij! Parbaude. — Lesters nomierināja zvanītāju.
— Teicami! — Mūns uzslavēja.
— Un vēl kas! Viens nozog, pēc tam pasviež citam, bet pats nevainīgs kā jērs. Pie mums tas nav iespējams. Itin visu, kas pievērš mūsu uzmanību, tūdaļ fiksē kino- aparāti. Pret tādu lietisku pierādījumu visveiklākais advokāts ir bezspēcīgs. Ja jau lielīties, tad līdz galam! Nāc apskaties!
Nenogaidījis Mūna piekrišanu, Lesters ievilka viņu istabā, kur atradās projekcijas aparāts. Nodzisa gaisma, ekrāns atdzīvojās. Paradījās veikala pirmais stāvs, ieejas durvis. Lielais elektriskais pulkstenis rādīja vienu minūti pirms deviņiem. Pārdevējas un kasieres steidzās ieņemt savas vietas. Viena vēl beidza krāsot lūpas.
— Piedod, esmu sajaucis kasetes, — Lesters teica. — Šai filmā nav nekā interesanta. Mēs toreiz vienkārši izmēģinājām aparatūru. Tūlīt pārtīšu…
— Nē, lai paliek, dieva dēļ!… — Mūns iesaucās. Aiz veikala durvīm viņš bija pamanījis pazīstamu seju. Ieķēries ar rokām krēslā, viņš sasprindzināti lūkojās ekrānā. Lūk, pulksteņa rādītājs palēcās un sastinga pie skaitļa deviņi. Durvju režģi pašķirās. Cilvēki plūda veikalā. Pirmie jau uzrunāja pārdevējas. Un, lūk, viņa! Jā, viņa! Pegija Morninga!
Mūns tik strauji pielēca kājās, ka apgāza krēslu:
— Lester, kad šī filma uzņemta?
— Es jau teicu, ka tas bija mūsu pirmais mēģinājums. Veikala atklāšanas dienā, 4. oktobrī.
— Tā… Paldies, Lester, paldies! Tu man ļoti palīdzēji! Atzīstu, ka tavas darba metodes ir lieliskas. Labprāt pārnāktu strādāt pie jums, ja mani izmetīs no pārvaldes.
Lafajeta darbā nebija. Mūns piezvanīja viņam uz mājām. Gaidot priekšnieku, inspektors nervozi smēķēja. Mardžorija jau diviem lāgiem bija lūgusi nekūpināt, bet Mūns nelikās ne zinis. Mardžorija atvēra logu. No ielas atlidoja neciešama kņada. Un tas galīgi sabeidza Mūnam nervus.
— Kas tad lēcies, Mūn? — vaicāja Lafajets, aicinādams inspektoru savā kabinetā. — Kāpēc tāda steiga? Vai apcietinātā atzinusies?
— Nē. Un neatzīsies arī. Toties es atzīstos. Esmu pielaidis rupju kļudu. Pegija Morninga jāatbrīvo.
— Diezgan dīvaini, inspektor, — Lafajets dzestri teica. — Vispirms jus gandrīz ar varu piespiežat mani dot atļauju apcietināt, tagad, kad esam savākuši veselu kaudzi pierādījumu un lieta gandrīz skaidra, jūs pēkšņi gribat viņu atbrīvot.
— Saprotiet taču! Viņa fiziski nespēja četrdesmit minūtēs aizskriet pēc avīzes, atgriezties, nošaut Spituelu, atkal noskriet lejā, sameklēt taksiti un tieši pulksten deviņos būt universālveikalā. Pat ar helikopteru…
— Es atkārtoju, Mūn! Pieļausim pat, ka šī meiča nav nogalinājusi viņu savām rokam, pietiek taču ar to, ka viņa ielaidusi slepkavu. Jāpiespiež pie sienas! Mums vajadzīga atzīšanās, ka viņa rīkojusies pēc sarkano norādījumiem. Jūs ar viņu apejaties parak maigi.
Mūns piecēlās.
— Bet es vēlreiz apgalvoju, ka viņa nav vainīga. Vai esat ar mieru viņu atbrīvot?
— Nē! Tāpēc, ka esmu tālredzīgāks par jums. Citādi taču nebūtu noturējies šajā postenī jau desmit gadus. Es jums vēlu tikai labu, inspektor. Neaizmirstiet, ka jebkurā laikā varu nodot lietas izmeklēšanu citam.
— Tad dariet to! Man pietiek!
Mūns izskrēja no kabineta.
— Mardžorija, dodiet papīru!
Pat neapsēdies, viņš turpat Lafajeta priekštelpā uzrakstīja drebošiem pirkstiem:
«Sakarā ar to, ka mana nervu sistēma pēdējā laika iedragāta un tas atsaucas uz manām darba spējām,
lūdzu mani nekavējoties atbrīvot no dienesta pienākumu pildīšanas un nodot manā ziņā esošo krimināllietu citam. Inspektors Mūns.»
Mūns pat nepārlasīja atlūgumu. Sirds neganti sita. Viņš tiešām jutās slims. Bija pēdējais laiks aiziet no darba. Vienu mirkli prātā gan pazibēja doma par pensiju, līdz kurai pietrūka tikai divi gadi. Veselība ir dārgāka! Nosviedis atlūgumu uz galda, Mūns izsteidzās laukā, it kā baidīdamies, ka var vēl pārdomāt.
Pamodies nākamajā rītā, Mūns atcerējās, ka nu viņam nav vairs kur steigties, ka var vēl mierīgi pagulēt. Bet mierīgi gulēt viņš tomēr nespēja. Ko sacīs sieva? Ko darīs Deilijs? Varbūt tiešām aiziet strādāt pie Lestera. Lai atkautos no uzmācīgajiem jautājumiem, Mūns ieņēma miega zāles. No murgiem viņu uzmodināja Džīna.
— Tev zvanīja misters Lafajets. Lūdza nekavējoties ierasties.
«Tātad atlūgums pieņemts,» Mūns drūmi nodomāja. Viņš noskuvās, izdzēra tasi tējas, ātrumā norija dažus kumosus un, kā allaž, aizmirsa izdzert sulu. Iebāzis kabatā «Morning Sun», Mūns noskūpstīja Džīnu un aizsteidzās. Liftā kā par brīnumu viņam uzsmaidīja kaimiņiene misis Hendersone. Tas bija pavisam negaidīti.
Arī Lafajeta kabinetā Mūnu sagaidīja ar smaidu. Lafajets smaidīja. Pašu draudzīgāko smaidu, uz kadu bija spējīgs.
— Nu redzat, inspektor, viss nokārtojies. Jūsu Pegija atbrīvota. Tātad arī es protu atzīt savas kļūdas. Jums liekas, viņai tiesības būt uz brīvām kājām, un — lūdzu! Mēs nemaz neesam ieinteresēti katrā ziņā kādu sēdināt elektriskajā krēslā. Pilnīgi pietiek, ka ar pirkstu varam norādīt uz vainīgo. Un to jūs spoži izda- rījāt, inspektor. Jūsu paziņojums ir dzelžainas loģikas paraugs!
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «PAVADONIS MET ĒNU»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PAVADONIS MET ĒNU» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «PAVADONIS MET ĒNU» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.