Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Bet vispirms viņš iegriezās būdā, kur bija mitinājies Ahmeds el Vaadi. Tagad tur dzīvoja kāds laulāts pā­ris no Filipīnām. Viņi zināja pastāstīt, ka ēģiptietis aiz­braucis. Lai tiktu uz dzimteni, salīdzis par stjuartu uz kuģa.

Mūns atcerējās ēģiptieša nostāstu par cilvēku, no kura tas saņēmis dolāru un uzdevumu aiznest kādu vēstuli uz pastu. Mūnu vel tagad neatstāja urdoša sa­jūta, ka viņš nav pratis atklāt šī stāsta kodolu. Žēl, ka pēc Regijas apcietināšanas ēģiptietis vairs nav uzrau­dzīts. Tagad nekā vairs nevar darīt.

Tērzēdams Muns ieraudzīja uz naglas uzdurtu lote­rijas biļeti. Tadas biļetes parasti pārdeva pasta no­daļās.

— To mums uzdāvināja misters Vaadi, >— filipīņi paskaidroja. — Teica, ka tā nesīšot laimi. Tajā dienā, kad viņš to pircis, tuvumā nogalināts kāds cilvēks. Ir tāds ticējums, varbūt dzirdējāt?

— Vai drīkstu?

Mūnā pēkšņi pamodās interese. Ja šī biļete pirkta pasta nodaļā, jābūt attiecīgam zīmogam. Uz četrstūra patiešām greznojās zīmogs — Svētā krusta pasta no­daļa, kas atradās Van Strātena ielas tuvumā.

Toreiz pratināšanas laikā Ahmeds el Vaadi bija tei­cis, ka nepazīstot apkārtni un nezinot, kas tas par pastu, kurā nodevis mistisko vēstuli. Tagad var secināt, ka viņš Spituela nāves dienā iegriezies Svētā krusta pastā. Loze ir reāls pierādījums. Bet vēstule? Varbūt tikpat reāls?

Braukdams liftā uz divdesmito stāvu, kur mitinājās Lestera detektīvu birojs, Mūns visu laiku domāja par vēstuli.

Lesters sagaidīja viņu kā goda viesi.

— Zēni, tas ir inspektors Mūns, tas pats, kas iz­meklē Van Strātena ielas slepkavību.

Detektīvi novērsās no televizoriem un ar cieņu uz­lūkoja Mūnu.

— Paskaties, kā mēs strādājam, veco zēn! Ceru, pēc tam tu mainīsi savus uzskatus par privātdetektīviem. Mums pat labāki darba apstākļi nekā policijai. Seit viss kā spogulī. Pieņemsim, zālē Nr. 15 notiek zā­

dzība… Lūk, nospiežu trauksmes pogu, tagad skaties uz 15. ekrānu!

Mūns paskatījās. Pārdevējas lēnām pastaigājās gar galdiem, pircēji pārcilāja preces, kasieres darbināja automātiskās kases. Viss kā parasti. Te pēkšņi kāda sirma dāma, kura nupat bija laiski sēdējusi krēslā, pie- skreja pie telefona. Tūdaļ centrālē atskanēja zvans.

— Neuztraucieties, misis Beilij! Parbaude. — Les­ters nomierināja zvanītāju.

— Teicami! — Mūns uzslavēja.

— Un vēl kas! Viens nozog, pēc tam pasviež citam, bet pats nevainīgs kā jērs. Pie mums tas nav iespējams. Itin visu, kas pievērš mūsu uzmanību, tūdaļ fiksē kino- aparāti. Pret tādu lietisku pierādījumu visveiklākais advokāts ir bezspēcīgs. Ja jau lielīties, tad līdz galam! Nāc apskaties!

Nenogaidījis Mūna piekrišanu, Lesters ievilka viņu istabā, kur atradās projekcijas aparāts. Nodzisa gaisma, ekrāns atdzīvojās. Paradījās veikala pirmais stāvs, ieejas durvis. Lielais elektriskais pulkstenis rā­dīja vienu minūti pirms deviņiem. Pārdevējas un kasie­res steidzās ieņemt savas vietas. Viena vēl beidza krāsot lūpas.

— Piedod, esmu sajaucis kasetes, — Lesters teica. — Šai filmā nav nekā interesanta. Mēs toreiz vienkārši izmēģinājām aparatūru. Tūlīt pārtīšu…

— Nē, lai paliek, dieva dēļ!… — Mūns iesaucās. Aiz veikala durvīm viņš bija pamanījis pazīstamu seju. Ieķēries ar rokām krēslā, viņš sasprindzināti lūkojās ekrānā. Lūk, pulksteņa rādītājs palēcās un sastinga pie skaitļa deviņi. Durvju režģi pašķirās. Cilvēki plūda veikalā. Pirmie jau uzrunāja pārdevējas. Un, lūk, viņa! Jā, viņa! Pegija Morninga!

Mūns tik strauji pielēca kājās, ka apgāza krēslu:

— Lester, kad šī filma uzņemta?

— Es jau teicu, ka tas bija mūsu pirmais mēģinā­jums. Veikala atklāšanas dienā, 4. oktobrī.

— Tā… Paldies, Lester, paldies! Tu man ļoti palī­dzēji! Atzīstu, ka tavas darba metodes ir lieliskas. Labprāt pārnāktu strādāt pie jums, ja mani izmetīs no pārvaldes.

Lafajeta darbā nebija. Mūns piezvanīja viņam uz mājām. Gaidot priekšnieku, inspektors nervozi smēķēja. Mardžorija jau diviem lāgiem bija lūgusi nekūpināt, bet Mūns nelikās ne zinis. Mardžorija atvēra logu. No ielas atlidoja neciešama kņada. Un tas galīgi sa­beidza Mūnam nervus.

— Kas tad lēcies, Mūn? — vaicāja Lafajets, aicinā­dams inspektoru savā kabinetā. — Kāpēc tāda steiga? Vai apcietinātā atzinusies?

— Nē. Un neatzīsies arī. Toties es atzīstos. Esmu pielaidis rupju kļudu. Pegija Morninga jāatbrīvo.

— Diezgan dīvaini, inspektor, — Lafajets dzestri teica. — Vispirms jus gandrīz ar varu piespiežat mani dot atļauju apcietināt, tagad, kad esam savākuši ve­selu kaudzi pierādījumu un lieta gandrīz skaidra, jūs pēkšņi gribat viņu atbrīvot.

— Saprotiet taču! Viņa fiziski nespēja četrdesmit minūtēs aizskriet pēc avīzes, atgriezties, nošaut Spitu­elu, atkal noskriet lejā, sameklēt taksiti un tieši pulk­sten deviņos būt universālveikalā. Pat ar helikopteru…

— Es atkārtoju, Mūn! Pieļausim pat, ka šī meiča nav nogalinājusi viņu savām rokam, pietiek taču ar to, ka viņa ielaidusi slepkavu. Jāpiespiež pie sienas! Mums vajadzīga atzīšanās, ka viņa rīkojusies pēc sarkano norādījumiem. Jūs ar viņu apejaties parak maigi.

Mūns piecēlās.

— Bet es vēlreiz apgalvoju, ka viņa nav vainīga. Vai esat ar mieru viņu atbrīvot?

— Nē! Tāpēc, ka esmu tālredzīgāks par jums. Citādi taču nebūtu noturējies šajā postenī jau desmit gadus. Es jums vēlu tikai labu, inspektor. Neaizmirstiet, ka jebkurā laikā varu nodot lietas izmeklēšanu citam.

— Tad dariet to! Man pietiek!

Mūns izskrēja no kabineta.

— Mardžorija, dodiet papīru!

Pat neapsēdies, viņš turpat Lafajeta priekštelpā uzrakstīja drebošiem pirkstiem:

«Sakarā ar to, ka mana nervu sistēma pēdējā laika iedragāta un tas atsaucas uz manām darba spējām,

lūdzu mani nekavējoties atbrīvot no dienesta pienā­kumu pildīšanas un nodot manā ziņā esošo krimināl­lietu citam. Inspektors Mūns.»

Mūns pat nepārlasīja atlūgumu. Sirds neganti sita. Viņš tiešām jutās slims. Bija pēdējais laiks aiziet no darba. Vienu mirkli prātā gan pazibēja doma par pen­siju, līdz kurai pietrūka tikai divi gadi. Veselība ir dārgāka! Nosviedis atlūgumu uz galda, Mūns izstei­dzās laukā, it kā baidīdamies, ka var vēl pārdomāt.

Pamodies nākamajā rītā, Mūns atcerējās, ka nu viņam nav vairs kur steigties, ka var vēl mierīgi pagu­lēt. Bet mierīgi gulēt viņš tomēr nespēja. Ko sacīs sieva? Ko darīs Deilijs? Varbūt tiešām aiziet strādāt pie Lestera. Lai atkautos no uzmācīgajiem jautāju­miem, Mūns ieņēma miega zāles. No murgiem viņu uzmodināja Džīna.

— Tev zvanīja misters Lafajets. Lūdza nekavējoties ierasties.

«Tātad atlūgums pieņemts,» Mūns drūmi nodo­māja. Viņš noskuvās, izdzēra tasi tējas, ātrumā norija dažus kumosus un, kā allaž, aizmirsa izdzert sulu. Iebāzis kabatā «Morning Sun», Mūns noskūpstīja Džīnu un aizsteidzās. Liftā kā par brīnumu viņam uz­smaidīja kaimiņiene misis Hendersone. Tas bija pavi­sam negaidīti.

Arī Lafajeta kabinetā Mūnu sagaidīja ar smaidu. Lafajets smaidīja. Pašu draudzīgāko smaidu, uz kadu bija spējīgs.

— Nu redzat, inspektor, viss nokārtojies. Jūsu Pe­gija atbrīvota. Tātad arī es protu atzīt savas kļūdas. Jums liekas, viņai tiesības būt uz brīvām kājām, un — lūdzu! Mēs nemaz neesam ieinteresēti katrā ziņā kādu sēdināt elektriskajā krēslā. Pilnīgi pietiek, ka ar pirk­stu varam norādīt uz vainīgo. Un to jūs spoži izda- rījāt, inspektor. Jūsu paziņojums ir dzelžainas loģikas paraugs!