Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Nepagāja ne piecas minūtes, kad Šips atskrūvēja pudeles vāciņu un ielēja sev brendiju. Pēc brīža pie­nāca Deilijs.

— Kāpēc neesat savā vietā, seržant?

— Gribēju zināt, ko darīt, ja …

— Manuprāt, jums jau ir nodarbošanās. Netiekat galā? Misters Šips iedos jums mazu stiprinājumu.

Deilijs atteicās. Aizgāja. Pabijis kādu laiku ar Mar­džoriju, atkal atgriezās.

— Atļausiet kādu malku Mardžorijai? Nakts ir pa­vēsa. Viņu krata drebuļi.

Mūns iztukšoja glāzīti un atdeva Šipam. Deilijs ar izbrīnu konstatēja, ka inspektors it nemaz neuztraucas. Drīzāk viņš izskatījās pēc cilvēka, kas bauda negaidītu mieru …

— Smēķēt laikam nedrīkst? — Šips čukstēja.

— Kāpēc ne? — Mūns atbildēja ar pretjautājumu.

— Viņš ieraudzīs uguni…

— Neieraudzīs.

Tomēr Šips piesardzīgi paslēpa liesmiņu plaukstā. Mūns no piedāvātā smēķa atteicās. Paskatījās pulk­stenī, aizvēra acis un negaidot jautāja:

— Mister Šip, kā jums ar sirdi? Vai vesela?

— Sirds? Ne visai.

— Tādā gadījumā uzskatu par savu pienākumu brī­dināt jūs. Lai kas notiktu, neuztraucieties.

— Bet kas tad var notikt?

Inspektors neatbildēja.

Aizritēja minūte pēc minūtes. Un tad:

Garāžas vārti atsprāga vaļā …

Šips pielēca kājās. Deilijs satrūkās. Gribēja izvilkt ieroci, bet Mardžorija ieķērās rokā. Atbrīvojies no vi­ņas, Deilijs metās pāri ielai uz garāžu.

— Rokas augšā! Stāti

Garāžā dega spilgta gaisma, bet iekšā neviena ne­bija. Tikai automašīna un darba rīki.

Deilijs metās pie durvīm, kas savienoja garāžu ar kāpņu telpām. Tās izrādījās aizslēgtas.

Piesteidzās arī Šips.

— Kur? … Kur viņš ir? — pēc Šipa balss varēja no­jaust, ka viņš sagatavojies ieraudzīt līķi.

— Nekur! — dobji atbildēja Deilijs. Viņš vairs nekā nesajēdza. Garāžā nupat bijis cilvēks. Bijis un izgaisis.

— Nekur? Tas nav iespējams … Viņš kaut kur pa­slēpies. — Šipa drebošā roka norādīja uz mašīnu.

Deilijs atrava mašīnas durvis. Tukšums. Arī zem ša­sijas neviena.

Šips drebēja kā drudzī. Fiziskās bailes aizstāja ci­tas — tās, ko izjūt, sastopoties ar pārdabisku parādību. Zinādams, ka nekā neatradīs, Šips tomēr pārcilāja re­zerves riepas, atgrūda no sienas darba rīku kasti, bei­dzot ar bezjēdzīgu skatienu pavērās griestos. Bet nekas nelīdzēja. Garāža bija tukša. Un tomēr kāds bija atvē­ris vārtus.

— Kas tas varēja būt? — Šips tikko dzirdami čuk­stēja.

— Spoks! — Deilijs nikni atcirta un pieliecās, lai kaut ko paceltu.

No ielas atskanēja kliedziens. Deilijs izskrēja laukā no garāžas. Uz ietves viņš ieraudzīja Mardžorijas saļi­mušo stāvu. Kas te noticis? Deilijs pārliecās pār Mar­džoriju. Viņa elpoja, tātad dzīva. Laikam izdzirdējusi saucienu «spoks!» un zaudējusi samaņu. Tādā gadī­jumā lai mierīgi paguļ vēl kādu brīdi … Bet kas ar in­spektoru? Kāpēc viņš nekustas, kāpēc neatsaucas, kā­pēc gārdz?

— Inspektor! Vai jūs esat ievainots?

Un tikai šai mirklī Deilijs saprata, ka inspektors Mūns nemaz negārdz. Inspektors krāca. Viņš bija cieši aizmidzis.

Piecas minūtes vēlāk viņi sēdēja Šipa dzīvoklī. Mā­jīgi dega stāvlampa. Šips piepildīja glāzes. Brendijs palīdzēja viņam puslīdz atgūt garīgo līdzsvaru. Tikai Mardžorija nespēja atjēgties. Deilijs ar neslēptu pār­metumu lūkojās inspektorā. Viņš nekādi nevarēja sa­mierināties ar to, ka ļāvis sevi izjokot.

Iztukšojis vairākas glāzītes, Šips beidzot ierunājās;

— Es zinu, kas tas bija …

— Sakiet droši, — inspektors mudināja.

— Tas nav spoks.

— Varbūt svētais Pēteris?

— Tie ir viņi … Viņi, kas palaiduši pavadoni!

Šips sāka histēriski smieties. Viņa smiekli izrāva

Mardžoriju no pusnesamaņas.

— Inspektor, ja nepateiksiet, kas tas bija, veselu mē­nesi nespešu aizmigt. .. Dieva dēļ, nomieriniet mani! ■ — Ja jums tuvākajā laikā neradīsies cits mierinā­tājs, — Mūns zīmīgi palūkojās seržanta virzienā,

— tad esmu gatavs uzņemties visus izdevumus par miega zālēm. Deilij, vai tiešām arvien vēl nesapratat, kas atvēris vārtus? Misters Šips taču bija tik tuvu atrisinājumam …

— Tātad tomēr krievi! — Šips uztraukti pielēca kā­jās un tikko neizlaida no pirkstiem glāzīti.

— Sākumā pieļāvu, ka ceturtajā oktobrī vārtus at­vēris Smisa slepkava, lai izkļūtu uz Kapsētas ielu, ne­vis uz Van Strātena ielu, kur viņu būtu ievērojuši as- faltētāji … Bet tad jūs nākat un sakāt, ka pagājušajā nedēļā kāds atkal atvēris vārtus. Tas jau bija neizpro­tami. Un tad jūs ieminējāties, ka garāžas vārtus atver jūsu mašīnā iebūvētā raidītāja signāls. Tieši pirms tam Viloubleiks mums pavēstīja, ka naktī pavadonis pārli­dojis pāri mūsu pilsētai. Atrisinājums bija rokā.

— Tik vienkārši? — Deilijs brīnījās.

— Ja. Misters Šips pateica toreiz sava raidītāja frekvenci, un tā pilnīgi atbilst vilnim, uz kura darbo­jas krievu mākslīgais mēness. Tā tas ir, Deilij. Veca patiesība — jo sarežģītāka mīkla, jo vienkāršāks atri­sinājums.

— Vai tas nozīmē, ka ik reizi, kad viņu nolādētais sputņiks pārlidos mūsu pilsētu … — Šips iesāka.

— … tā radiosignāli iedarbosies uz jūsu ierīci un atvērs garāžas durvis.

— Un ja man nozags mašīnu? — kliedza Šips.

— Jūs man nāksiet par lieciniekiem, es viņus iesū­dzēšu tiesā!

— Sūdziet vien, bet par panākumiem šaubos. Drīzāk iesaku personīgi tikties ar misteru Hruščovu un palūgt, lai sputņiks maina vilni.

— Tas tik bija pārsteigums? —• Mūns nākamajā rītā ķircināja Deiliju. — Zel, ka neuzaicināju krust­māti Rolliju, viņa man butu piedevusi visus grēkus. Protams, tikai tādā gadījumā, ja nebutu atklāj is, Ka gara lomā šoreiz uzstājies sputņiks.

— Lai nepaliktu paradā, esmu arī jums sagatavojis mazu pārsteigumu. Lūdzu! — un Deilijs parādīja ce­lofāna aploksni.

Tajā atradās pusnosmēķēta cigarete.

— Pierādījums, ka gari patiešām spēj materializē­ties. Šoreiz gars materializējies cigarete. Atradu to ga- ražā starp darba rīkiem.

— Vai nodevāt analīzei?

— Nav vajadzīgs. Tas ir «Simon Arzt».

— Simon Arzt! Tas taču pierāda …

— Ka mums darīšana ar diviem gariem. Jūsu gars ceturtajā oktobrī atvēra garāžas vārtus, bet mans gars izgāja pa tiem. Kā viņš iekļuva garāžā? Protams, pa durvīm! Kā jau garam, tas viņam nesagādāja nekādu grūtību, it sevišķi tāpēc, ka iepriekšējā vakarā Šips dzērumā nebija tās aizslēdzis, ka nākas.

— Un šis gars saucas Pegija Morninga! Lai tagad pamēģina noliegt savu vainu! Cigarete apliecina, ka viņa torīt izgājusi caur garažu uz Kapsētas ielu. Ikviens cilvēks, atskaitot Spituela slepkavu, dabiski būtu izman­tojis parasto izeju uz Van Stratena ielu… Man nebija ne jausmas, ka šai garu izsaukšanai būs tāds taustāms panākums — pateicos jums!

— Priecājos, ka varēju pakalpot.

— Deilij, pie velna, vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka šī te cigarete ir «Simon Arzt»?

Deilijs svinīgi pacēla roku!

— Zvēru pie savas mīlas uz daiļo Mardžoriju.

— Ticu, bet aiznesiet tomēr uz laboratoriju… Vai mūsu seanss pavirzījis uz priekšu jūsu attiecības ar Mardžoriju?

Deilijs paraustīja plecus.

— Baidos, ka ne. Vakar naktī viņa neļāva pavadīt sevi tālāk kā līdz taksometram. Pa ceļam neteica ne vārda.