Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Nepazīstu … Nekā nezinu …

Mūns ar varu apsēdināja viņu krēslā. Pegija iekrita tajā kā nedzīva lelle.

— Nison, Deilij, izkratiet dzīvokli. Mums ir orderis, meitenīti Bedstrep, jūs paliksiet šeit.

Bedstreps apsēdās Pegijai pretī. Nolika uz ceļiem re­volveri un ņēmās ar divkāršu enerģiju košļāt gumiju.

— Ko jūs gaidāt? — Mūns mudināja savus palīgus.

— Vienu mirklīti! — Deilijs vēlreiz ievilka nāsīs gaisu.

Seržanta starojošā seja tik krasi kontrastēja ar Pe- gijas nedzīvo stingumu, ka Mūnam uz mirkli kļuva viņas žēl. Bet tur nekā nevarēja darīt. Tāds bija viņa darbs, riskants un reizē nežēlīgs.

— Cesterfīlds un… — Deilijs pačukstēja inspekto­ram.

— «Simon Arzt»?

— Tieši tā. Aromāts nav stiprs, bet ir, nenoliedzami ir. Tūlīt pārbaudīsim … — Deilijs čukstēja. — Varat smēķēt, — viņš skaļi teica, griezdamies pie Pegijas.

Teikumu vajadzēja atkārtot, tikai tad viņa sakustējās. Ar manekena kustību piecēlās, piegāja pie galdiņa, iz­ņēma no somiņas cigareti, aizsmēķēja …

Viņa smēķēja Česterfīldu.

Mūns sarauca uzacis. Vai tiešām Deilijs kļūdījies? Bet seržants joprojām smaidīja.

No blakus istabas atskanēja Nisona izsauciens. Mūns un Deilijs steidzās turp. Atslēdzis kādu atvilktni, Mūns izbēra uz grīdas neskaitāmas cigarešu paciņas. Uz katras bija īpatnējs zīmējums — bārdaina seja zem turku feskas. Deilijs aplēsa, ka paciņu turpat pussimts. Viena bija atplēsta.

— «Simon Arzt». Skaidrs! — teica Mūns. —* Starp citu, jūs kopā ar Viloubleiku apsmējāt manu kosmē­tisko teoriju. Ko tagad teiksiet? — Mūns norādīja uz lūpu zīmuli un matu sprādzēm pie spoguļa. Atbilstoši Mūna paredzējumiem, tā izrādījās Brūka sintētiskā lūpu krāsa, bet sprādze dvīņu māsa tai, kura tika at­rasta Spituela dzīvoklī. Uzkrītošo frizūru un tikpat uzkrītošo lūpu kolorītu Pegija, acīm redzot, izmainī­jusi pēc Spituela nāves. Izmainījusi, lai nepievērstu uzmanību.

Pēc desmit minūtēm Nisons atrada čeku grāmatiņu. Varēja redzēt, ka tā gluži jauna un vēl ne reizi nav izmantota. Deilijs piezvanīja uz banku.

— Desmit tūkstoš dolāru… Iemaksāti ceturtajā oktobrī…

— Pati iemaksājusi?

Deilijs pamāja.

— Tieši to biju gaidījis. Atcerieties, Spituela pie­zīmju grāmatiņā bija ierakstīta šī summa. Vienkārši — «Morning—10.000.» Toreiz vēl nodomājām, ka tā sau­cas banka.

Deilijs pašūpoja galvu. Desmit tūkstoš dolāru dēļ cilvēks kļuvis par slepkavu. Tagad meitenes dziesma nodziedāta.

— Piedodiet, inspektor, man ienāca prātā, ka šie desmit tūkstoši varētu būt samaksa par slepkavību — Nisons ieminējās.

— Tā? Kas jūs uzvedinājis uz šīm gudrajām do­mām?

— Krievu pistole!

— Nelauziet savu galvu, labāk turpiniet kratīšanu. Mēs ar Bedstrepu brauksim, bet jums, Deilij, gribu paspiest roku. Es kādreiz laikam nicinoši izteicos par jūsu degunu. Tagad tā priekšā noņemu cepuri. Jūsu deguns pelnījis, lai to apzeltītu un ievietotu kriminā­listikas muzejā.

Iebāzis kabatā «Simon Arzt», Mūns devās pie Pe- gijas.

— Smēķejiet! — inspektors sniedza viņai paciņu.

Mūnam likās, ka Pegijas seja zaudē pirmītējo ne­dzīvo mieru.

— Nu, kāpēc neņemat?

— Paldies, esmu pieradusi pie Česterfīlda.

— Ak tā? «Simon Arzt» jūs laikam smēķējat tikai sevišķos gadījumos, piemēram… —- Mūns tīšām iestarpināja pauzi, — piemēram, ceturtajā oktobri.

Pegija pielēca kājās.

— Ko jūs … Ko jūs ar to gribat teikt?,

— Lai jūs saģērbtos. Un pēc iespējas ātrāk! Paņe­miet līdzi visu nepieciešamo.

— Es esmu apcietināta? Par ko? Es zvēru…

— Jūs pati zināt, par ko.

— Es nekā nezinu… — Pegija iesāka, bet tūdaļ paslēpa galvu rokās. Varēja saklausīt tikai konvulsīvas raudas. Beidzot starp elsām un vaimanām izlauzās at­sevišķi vārdi:

— Es to neesmu… Neesmu vainīga… Neesmu šā­vusi. Es jums zvēru … Neesmu …

Kad Pegiju aizveda, viņa kā sabojāta skaņu plate vēl aizvien atkārtoja to pašu.

Divas stundas Deilijs un Nisons nopūlējās Pegijas dzīvoklī. Viņi izvandīja katru kaktu, izklauvēja visas sienas un grīdas, bet slēpni, kurā varētu glabāt pistoli, neatrada. Beidzot seržantam apnika. Cigaretes «Simon Arzt» taču rokā. Pārējais nelikās tik svarīgs. Atstājis Nisonu vienu, viņš aizbrauca uz pārvaldi. Mūna kabi­nets bija piesmēķēts līdz nejēdzībai.

— Kādi rezultāti? — Mūns gurdi vaicāja.

— Pagaidām nekā jauna. Un kā jums šeit veicies?

Mūns tikai pamāja uz magnetofonu. Viņš bija pārāk

noguris, lai runātu. Viņam bija tikai viena vēlēša­nās — apgulties, aizmigt.

— Telegrafējiet Trolopam, viņš taču lūdza… Un ja Nisons atradis pistoli… — Mūns gribēja teikt, lai tad uzmodina, bet tikai atmeta ar roku.

Palicis -viens, Deilijs atvēra logu un ieslēdza mag­netofonu. Viņš zināja, ka ir viens istabā, bet lentē ierakstītās balsis bija tik dzīvas un dabiskas, ka varēja izteloties runātājus. Pegija sakņupusi sēdeklī. Inspek­tors staigā pa istabu ar izdzisušu cigāru zobos. In­spektors gatavo slazdus, tie aizcērtas.

Deilijs pārtina lentu un sāka no gala.

— Nomierinieties! Ar asarām jūs nekā nepierādīsiet. Ja neesat vainīga, mēs jūs atlaidīsim. Vai esat spējīga atbildēt?

— Jā … Bet ticiet man …

— Tikai no jums atkarīgs tas, vai es ticēšu. Tātad, sāksim. Brīdinu: apdomājiet, ko runājat — viens neuz­manīgs vārds var jūs pazudināt.

Deilijs pasmīnēja. Viņš pietiekami labi pazina in­spektora iemīļoto paņēmienu — cilvēks, kuram īpaši piekodināts uzmanīties, tik ļoti baidās pateikt ko lieku, ka parasti nepamana veikli izliktās lamatas.

— Pastāstiet visu, ko zināt par Spituelu.

— Ar Džonu iepazināmies pirms diviem gadiem. Tajā vakarā viņš daudz dzēra, iedeva brangu dzeram­naudu. Teica, ka es viņam patīkot. Nākamais vakars man bija brīvs. Vispirms aizgājām uz naktsklubu, tad pie viņa uz mājām.

— Uti jūs kļuvāt vina …

— Jā.

— Jūs taču nemīlējāt viņu?

— Nē, bet cerēju, ka tas būs kaut kas nopietns. Man negribējās pa vecam — katru nedēļu cits. Viņš bija ļoti labs pret mani, solījās precēt, deva naudu. Viņam bija daudz naudas.

— Un jums bija vienalga, kur viņš to ņem?

— Nesaprotu.

— Jūs zinājāt, ar ko viņš nodarbojās?

— Nezināju. Man viņš teica, ka esot žurnālists.

— Melojat! Jūs ļoti labi zinājāt, ka viņš ir krievu aģents.

— Viņš man nekā neteica… Tik tiešām nezināju…

— Visas avīzes rakstīja par Rotbahu prāvu.

— Kādu prāvu? … Nelasīju.

— Labi, turpiniet stāstīt pasaciņas!

— Tiešām nekā nezināju… Man gan likās, ka viņam ir bīstama nodarbošanās, bet…

— Tālāk, tālāk!

Pegija apklusa. Klusēja arī Muns.

— Ahā, tūdaļ izmetīs āķi! — Deilijs nodomāja. In­spektora balss atskanēja no jauna:

— Es jūs brīdināju uzmanīties! Klusēšana ir aizdo­mīgāka par vārdiem. Vai zināt, ka var iztulkot jūsu klusēšanu?

— Nē, nē! Es nekā negribu noklusēt… Es tikai spriedu pēc tā, ka… Džons man reiz parādīja polisi, viņa dzīvība bija apdrošināta par simts tūkstošiem. Un tad es pati iedomājos… Reizēm viņš bija tads savāds, tāds aizdomu pilns … īpaši pēdējā naktī…

«Polise! Ļoti interesanti? Diez, kur tā palikusi?» Dei­lijs nodomāja. Viņš bija pārliecināts, ka Mūns tūdaļ jautās tieši par apdrošināšanas polisi. Nē, gājiens bija cits.