Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Laikam pirmo reizi? — teica meitene, kas te pildīja kasieres pienākumus. — Jums noteikti patiks. Tikai nedomājiet, ka gribam pelnīties. Orķestranti ne­saņem maksu. Bet īre ir dārga, bez tam jamaksā par mēbelēm un telpu apkopšanu . ..

Lai iekļūtu bārā, vajadzēja šķērsot visu zāli. Bet tas izrādījās tikpat kā neiespējami. Cilvēki sēdēja visur — gan uz koka soliem, kurus, spriežot pēc iegrebtiem krustiem, klubam izīrēja kada reliģiska draudze, gan uz līdztekām, koka zirgiem, treniņa divriteņiem, sēdēja uz palodzēm, pat uz grīdas.

Telpa bija neapkurināta. Tomēr jaunieši valkāja tikai sporta jakas, žaketes vai plānus džemperus. Jau pēc desmit minūtēm arī Mūnam un Deilijam kļuva karsti. Aiz ziliem tabakas dūmiem spīguļoja saksofoni un bungu šķīvji.

Deilijs prata novērtēt orķestra kvalitāti. Mūziķi spē­lēja ar sirdi un dvēseli, kad viņi beidza, varēja likties, ka uz skatuves stāv, pareizāk sakot, grīļojas bokseri pēc astoņiem smagiem raundiem. Viņus izvadīja dār­došs piekrišanas troksnis. Šķita, aplausos piedalās ne tik daudz rokas, cik kājas — gan pašu, gan solu. Izzi­ņoja īsu starpbrīdi. Beidzot Mūns un Deilijs varēja iz­spraukties līdz bufetei.

Ieraudzījis sievieti, kas aiz letes garlaikodamās šķir­stīja ilustrētu žurnālu, Mūns iekšeji nodrebēja. Frizūra gan bija cita, krūtis slēpa cieši pieguļošs pulovers, bet nevarēja būt ne mazāko šaubu — tā bija sieviete no fotogrāfijas. Beidzot izdevies atrast sievieti, kas pazi­nusi Spituelu un pavadījusi ar viņu pēdējo nakti. Un iespējams — arī nonāvējusi to.

Mūns centās nelūkoties Pegijā. Viņš baidījās, ka acis nodos, ka viņa nojautīs briesmas. Apsēdušies pie viena no trim galdiņiem, Mūns un Deilijs pasūtīja dze­ramo. Pegija atnesa glāzes un atkal saka šķirstīt žur­nālu.

Zālē atkal atskanēja džesa sinkopes. Šoreiz spēlēja cits orķestris. Puiši pie kaimiņu galdiņa turpināja sūkt džinu. Laikam viņi uzmanīgi klausījās, varbūt pat jūsmoja, tomēr sejas palika neizteiksmīgi trulas. Nepakustējās neviens vaibsts, neatskanēja neviens vārds. To te uz­skatīja par augstāko šiku. Kad nošķinda plīstošs stikls, viņi pat nepagrieza galvas. Tikai Pegija aizcirta žur­nālu un nosodoši paskatījās uz seržantu.

— Mierīgi, dārgumiņ, — Deilijs teica. — Es samak­sāšu. Cik par glāzi pienākas?

Pegija saņēma naudu un pievāca lauskas. Viņa ne­nojauta, ka Deilijs pielietojis vecu triku — sasitis līdz- atnestu glāzi, bet īsto ar Pegijas pirkstu nospiedumiem iebāzis kabatā.

Kad Mūns ieradās pārvaldē, Deilija vēl nebija. To­mēr neizprotamā kārtā visiem jau bija zināms, ka iz­devies sameklēt sievieti no fotogrāfijas. Bija zināms pat tas, ko Mūns vēl nezināja — pirkstu nospiedumi sakrita ar Spituela dzīvoklī atrastajiem.

Viloubleiks, kā parasti, pētīja avīzi. Ieguldījis naudu totalizatorā «Sputņiks», viņš gribot negribot bija kļu­vis par krievu piekritēju — līdz zināmam termiņam.

— Vēl turas, — viņš priecīgi paziņoja. — Vakar pārlidoja Filadelfiju, šonakt mūsu pilsētu, rīt būs virs Riodežaneiro … Malacis! Tīrs darbs. Zina, kad viņam jānokrīt.

Par to, ka pavadonis var nenoturēties līdz otrajam novembrim, Viloubleiks centās nedomāt.

— Zēni, vai kādam nav pusdolāra? Monēta televi­zora automātam? — vaicāja Torents, ielūkojies televī­zijas programā. — Pec trim minūtēm rādīs jaunu filmu. Stāsta, ka esot graujoša!

Diemžēl nevienam nebija piecdesmit centu monētas, kas dotu iespēju pieslēgties jaunām filmām rezervēta­jam kanālam.

Ienāca Bedstreps, cieši pievērdams aiz sevis durvis. Bet rokturis atkal sakustējās — kāds gribēja ienākt. Bedstreps, ar savu smago augumu aizstājies durvīm priekšā, nelikās ne zinis.

— Bedstrep, pusdolāra monētu! Ātrāk, tūlīt sāk­sies filma! — Torents sauca.

Bedstreps nesteidzīgi ar labo roku pārmeklēja ka­batu, ar kreiso joprojām pieturēdams durvis.

— Nav, — viņš mierīgi paziņoja, tikai tad griezās pie Mūna: — Inspektor, pie jums kāds apmeklētājs.

— Kas šim vajadzīgs?

Bedstreps paraustīja plecus.

— Nezinu. Teica, ka nācis sakarā ar Spituela slep­kavību.

— Kāpēc tad klusējāt? — Mūns pielēca kājās. — Kur viņš ir?

— Tepat ārā gaida.

Bedstreps atlaida rokturi, durvis atsprāga vaļā, un istabā kā spēcīgi mesta beisbola bumba ielidoja sīka auguma vīrelis. Viņš tiešā ceļā devās pie Mūna.

— Šausmas, inspektor! Šonakt slepkava atkal ap­ciemojis manu garāžu.

Tikai tagad Mūns pazina misteru Šipu, Van Strā­tena ielas 30. nama saimnieku. Izrādījās, ka šorīt, kad Šips gribējis izbraukt, garāžas vārti stāvējuši vaļā — tāpat kā todien, kad tika nogalināts Spituels.

— Un mašīna? Nozagta?

— Tur jau tas trakums! Stāv kā stāvējusi!

Mūns apjuka. Tas tiešām bija kas nedzirdēts.

Torentu uztrauca kas cits. Filma jau sākusies, un

beidzot gadījusies izdevība dabūt pusdolāru.

— Kāpēc šķiest naudu?… — Šips pamācīja. — īsts radioamatieris vienmēr atradīs kādu izeju. Jūs gan esat no policijas, bet ceru, ka mani nenodosiet… Sa­vas mājas klausos bez maksas, konstruēju tādu lietiņu, tas pats princips kā maniem garāžas vārtiem. Raidu signālu un …

Mūns klausījās viņa vārdos ar sevišķu interesi.

— Ja gribat, uztaisīšu arī jums, tikai dabūjiet to ne­lieti rokā! — Šips turpināja.

— Dabūsim, mister Šip, nekur viņš nepaliks! … Tā­tad jūsu garāžu var atvērt ar radiosignāla palīdzību?

— Pilnīgi pareizi, iemontēju mašīnā raidītāju. Nav nemaz jāizkāpj, tikai piespiežu podziņu zem stūres.

— Vēl viens jautājums. Uz kādas frekvences darbo­jas jūsu ierīce?

Šips pateica.

— Ļoti labi! — Mūns izņēma no aktu vākiem avīzi, kas bija atrasta Spituela dzīvoklī, un ielūkojās tajā.

— Tā, tā, rītvakar mēs viņu noķersim nozieguma vietā. Neko tuvāk Mūns nepaskaidroja, Šips pamīņājās uz

vietas, nokremšļojās, bet Mūns vairs nepievērsa viņam nekādu uzmanību.

— Bedstrep, paliksiet manā rīcībā, — viņš pavēlēja.

— Es došos pie šefa pēc ordera.

Pegija dzīvoja Jorksvilā. Mašīna līkumoja pa ielām. No redzes loka ne mirkli nenozuda debesskrāpis ar Ru- perta alus restorānu. Te pa labi, te pa kreisi iznira mil­zīgais alus kauss, kas rēgojās uz nama smailes. Pār malu pludoja argona putas, tik dabiskas uz debess zilā fona, ka neviļus izsauca slāpes.

Viņi piebrauca pie liela bloknama, kas ar savām daudzajām ieejām un gaiteņiem atgādināja bišu stropu. Brīdi vēlāk policisti atradās kāpņu laukumā. Uz vienām no daudzajām durvīm varēja lasīt — «Pe­gija Morninga». Piena pudele un stiepļu pinuma gro­ziņš ar svaigu maizi stāvēja turpat — tātad Pegija vel nebija piecēlusies. Zvanīt nācās diezgan ilgi. Beidzot durvis piesardzīgi pavērās. Uz sliekšņa parādījās Pe­gija. Mugurā viņai bija spilgti rītasvārki ar raibu fan­tastisku rakstu — ļoti līdzīgu tiem, kādus bija valkājis Spituels.

— Kriminālpolicija, — Mūns paziņoja.

Pegija sastinga. Jau tā bālā seja, kurai kosmētika vēl nebija piešķīrusi dzīvinošas krāsas, vēl vairāk no­bālēja.

— Ko jūs … ko jūs vēlaties no manis?

— Tikai sīkumu.

Mūns iestūma Pegiju istabā un pavēlēja viņai apsēs­ties.

— Un tagad izstāstiet visu, ko zināt par Spituelu alias Smisu, pēdējā dzīves vieta Van Strātena ielā 30.