Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Vai jūs nogalināja personīgs ienaidnieks?

— Nē!

— Vai jūs nogalināja veikalniecisks ienaidnieks?

— Nē!

— Vai jūs nogalināja politisks ienaidnieks?

— Varbūt.

— Varbūt sarkanie? — ieminējās tirgotājs.

Acim redzot, garam bija apnikusi saruna. Nožāvājies, viņš teica:

— Jā, sarkanie, tikai lieciet mani mierā! Jūs ar sa­viem idiotiskajiem jautājumiem esat man apnikuši līdz kaklam!… Ja, klausos. Tūlit! — bija tāds iespaids, it ka mistera Smisa gars tālumā sarunājas ar kādu citu garu. Tad balss atkal tuvojās:

— Palieciet sveiki! Mani izsauc augstākā vara!

Tie bija Smisa pēdejie vārdi.

Panākumi bija grandiozi. Sajūsminātie spiritiskā seansa dalībnieki atvadoties ilgi kratīja Deilija roku. Tirgotājs, kas bija nācis aiz komerciāliem apsvēru­miem, paguva pačukstēt Deilijam, ka viņš beidzot izār­stēts no neticības.

— Un zināt, kas mani visvairāk pārliecināja? — viņš teica, vadīdams Mardžoriju un Deiliju pa kāp­nēm lejā. — Misis Lanoveras raksturojums. Neviens dzīvs cilvēks nespētu to izdarīt tik trāpīgi.

Pašu lielāko gandarījumu Deilijs saņēma, pavadījis Mardžoriju līdz mājām. Kad viņš atvadām sniedza roku, viņa to satvēra ar strauju kustību.

— Es šo vakaru nekad neaizmirsīšu! Tas tik bija brīnišķīgi, Krist! Vai atceraties, ko misters Smiss teica attiecībā uz mums abiem?!

Un tad viņa izdarīja kaut ko tādu, ko no tikumīgās Mardžorijas nekādi nevarēja sagaidīt. Bet skūpsts bija tik zibenīgs, ka seržants tā ir netika pie skaidrības, vai to sniegusi meitene pati vai viņas astrālais gars.

Pirmdienas rītā seržants Deilijs ieradās darbā krietni agrāk par citiem. Vienīgi Diks jau bija priekšā.

— Nu, kā es notēloju savu lomu? Spoži, vai ne? Neviens īsts gars nespētu ar mani sacensties.

Deilijs atdeva viņam kabatas radiostaciju, kādu lie­toja policijas dienestā. Spiritiskā seansa vajadzībām Diks parasto austiņu vietā bija pierīkojis miniatūru skaļruni.

•— Vienreizēji, nav vārdam vietas, — Deilijs uzlie līja. — Žēl, ka nedrīkstēju smieties. Bet kāda velna pēc tu muldēji par sarkanajiem?

— Vai tu domā, es zinu? Pamēģini pats sagudrot ko asprātīgu, kad tevi pusstundu spīdzina ar vājprā­tīgiem jautājumiem! Vajadzēja kaut kā izgrozīties. Man iešāvās prātā krievu pistole, un tā tas sanāca. Nav nekāda nelaime. Smisa garu nevar saukt pie atbil­dības par nepatiesas liecības sniegšanu.

— Bet Mūns mani gan sauks pie atbildības! Tu ne­maz nezini, Dik, kādu putru esi ievārījis. Še, lasi un priecājies! — Deilijs pasniedza laikrakstu «Observer».

Raksts saucās «Nogalinātais apsūdz savā nāvē sar- anos!»

«Vakar vakarā spiritiska seansa laikā, kurā, starp citu, piedalījās arī jaunais, spējīgais detektīvs seržants Deilijs, kas palīdz inspektoram Mūnam atrisināt Van Strātena ielas mīklu, Smisa gars iepazīstināja klāt­esošos ar sensacionāliem atklājumiem.» Sekoja mazliet izpušķots spiritiskā seansa atstāstījums. «Observer» līdzstrādnieks īpaši izcēla mis Minervas Zingeras gluži vai fenomenālās spējas un nobeidza ar sekojošu seci­nājumu:

«No vienas puses, mums, lietišķā divdesmitā gad­simta cilvēkiem pret garu izsaukšanu un tamlīdzīgu mistiku jāizturas piesardzīgi, teiksim, pat ar zināmām šaubām. No otras puses, jāatzīst, ka daudzas problēmas vēl nav līdz galam atrisinātas. Lai skeptiķi smīn, tāpat kā viņi kādreiz smīnēja par iespēju saskaldīt atomu. Nav izslēgts, ka modernās zinātnes straujais progress ļaus mums tuvākā nākotnē stāties sakaros ar tām no­slēpumainajām būtnēm, kuras savu aprobežoto zinā­šanu dēļ līdz šim dēvējām par spokiem. Pieļausim pat, ka šoreiz nav bijusi darīšana ar garu, ka spiritiskā seansa dalībnieki tikai dzirdējuši savu iekšējo balsi. Vai nebūtu vērts šo balsi uzklausīt? Inspektors Mūns izšķiež savus spēkus, meklējot noslēpumaino sievieti, kas nakti pirms slepkavības it kā pavadījusi Smisa dzīvoklī. Vai nebūtu daudz prātīgāk meklēt slepkavu citā virzienā? Mēs nebūt neapgalvojam, ka katrs komu­nists ir potenciāls slepkava, bet vai šoreiz nebūtu pā­rāk vieglprātīgi no policijas puses neievērot šo pavisam skaidro mājienu? …»

— Diezgan sālīti! — noteica Diks un pakasīja galvu. — Ja būtu to zinājis…

Deilijs deva mājienu klusēt — bija ienācis Mūns doktora Uaildera pavadībā.

Abiem bija bālas, pārgurušas sejas — līdz pat vē­lam vakaram viņi bija apbraukājuši visus hospitāļus, ambulances un pat privātas klīnikas.

— Vai no Sarkanā Krusta ,nezvanīja? … — Mūns nomurmināja.

— Nē, — Diks atbildēja.

— Un nezvanīs arī. Tā mēs ar doktoru nospriedām.

Policijas ārsts piekrītoši pamāja.

— Varu saderēt, ka saindēto aizveduši tādi pat sani­tāri, kāds es miljonārs.

Iestājās smags klusums. Varēja dzirdēt, ka runcis knosās zem dīvāna, ripinādams kaut ko metālisku.

— Sveiki, zēni! Kāpēc tik drūmi? Laikam noturat spiritisku seansu, ceļat savu kvalifikāciju? — durvīs atskanēja Trolopa zobgalīgā balss. Žurnālista tikko skūtā, rožainā seja izstrāvoja pašpaļāvību un enerģiju.

— Seržant, tas nav smuki no jūsu puses, — viņš smiedamies uzrunāja Deiliju. — Jūs tērzējāt ar Smisa garu un mani nepieaicinājāt. Mēs taču norunājām, ka visu informāciju saņemšu kā pirmais.

— Kas tie par jokiem? — Mūns nesaprata.

Trolops pasniedza viņam laikrakstu.

Mūns izlasīja, pārlasīja pa otram lāgam. Trolops jau aplēsa, cik balles stipra vētra sagaidāma.

— Nezinu, vai tas bijis gars vai kas cits, — Mūns domīgi teica. — Izmanto visus muļķus, kas pagadās ceļā, tādus kā mana krustmāte un mani padotie. Nu ko, Trolop, apbruņojieties ar spalvu! Smiss patiešām nogalināts ar krievu pistoli.

— Tā taču sensācija. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai apklusinātu bungu rīboņu ap sputņiku!

— Tas vēl nav viss! — un Mūns atstāstīja pēdējos notikumus.

— Kas par materiālu! — Trolops jūsmoja. Viņa spalva skrietin skrēja pa papīru. — Godīgi sakot, ne­biju cerējis, ka tik ātri atrisināsiet šo mīklaino slepka­vību. Jūs varat būt lepns!

— Ko nu katrs sauc par atrisinājumu. Ja varu teikt savai priekšniecībai: «Noziegumu pastrādajis tas un tas, dodiet orderu apcietināšanai», tad tas ir atrisinā­jums. Bet pagaidām nezinu pat, kā īsti sauc nozieguma upuri.

— Inspektor, vai jūs tiešām nesaprotat, ka maniem lasītājiem pilnīgi pietiek ar to, ko esat uzzinājis? Tas taču īsts dēku stāsts. Rītasvārki, kas ceļojuši šurp no krievu Vidusāzijas teritorijas. Lode, kas raidīta no krievu pistoles. Cilvēks, kas ierodas policijā, lai at­klātu patiesību. Padomju aģenti, kas viņu vispirms noindē, un pēc tam, maskējušies par sanitāriem, dro­šības pēc nolaupa … Tas tik būs raksts!

Pēc katra teikuma Uailders piekrītoši šūpoja galvu.

— Jūs tiešām domājat, ka tie bijuši padomju aģenti, vai arī tikai vēlaties ieinteresēt savus lasītājus? — Mūns vaicāja.

Trolops izbrīnījies paskatījās uz Mūnu:

— Vai tad jūs inspektor, vēl šaubāties par to?

Šai brīdī no dīvāna apakšas izlīda Silijs. Runcis ripināja kaut ko spīdīgu, palaida vaļā un atkal saķēra.

— Šis lopiņš krīt man uz nerviem! — Mūns no­skaitās.

Deilijs izrāva Silijam no ķepām metālisku priekš­metu. Tas izrādījās apaļš žetons.

«Kesonists. Saslimšanas gadījumā nekavējoties no­gādāt ostas dekompresijas kamerā.»