Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Sapratu, ka jūs interesē sludinājums, — Bed­streps flegmātiski teica.

— Un tad? Ja zināt ko, tad runājiet! — Mūns iesaucās.

— Tikai to, ka sludinājumu devis viņa brālis. Viņš ir…

Deilijs neļāva viņam turpināt:

— Vai neteicu, ka tur kas slēpjas! Acīm redzot, Botlmeikers izmanto savu brāli kā aizsegu!

— Redzat nu, Mūn! — Viloubleiks piebalsoja. — No paša sākuma teicu, ka Botlmeikers ir ļoti aizdomīgs. Bet jūs tai vietā medījāt sievieti ar …

Viloubleiks aprāvās — viņš bija kaut ko ieraudzījis avīzē. Viņa seja izstiepās garu garā. Klusu ciešot, viņš pasniedza laikrakstu Mūnam. Mūns paskatījās, nikni no­meta laikrakstu un draudīgi tuvojās Bedstrepam:

— Kāpēc jūs neteicāt?

Bedstreps vispirms izspļāva zelējamo gumiju, tikai tad atbildēja:

— To, ka Botlmeikera brālis ir reklāmu aģents? Grasījos teikt, bet Deilijs mani pārtrauca.

— Ha! Ha! Ir gan joks! — Diks bija pacēlis avīzi, — vēl labāks nekā ar Džeku Kreili!

Deilijs izrāva viņam laikrakstu no rokas. Pāri ve­selai lappusei melnoja milzīgi burti:

Pēc tūkstošu gadu klusēšanas Ēģiptes sfinksa sākusi runāt. Viņas pirmie vārdi bija: Smēķējiet cigaretes Kosmoss!

— Inspektor, jūs gaida priekšnieks!

Nogaidījusi, kamēr Muns pazūd aiz durvīm, Mar­džorija ar stingrajam formas tērpam nepiedienīgu sie­višķīgu smaidu pievērsās Deilijam:

— Labrīt, seržant! Aprunājos ar tēti. Viņš teica, ka

oficiāli metodistu baznīca nav vēl atzinusi spiritismu, bet… Kas jums lēcies, seržant?

Šo piezīmi izraisīja straujā kustība, ar kuru Deilijs izstūma Mardžoriju no operatīvās istabas. Tā tikai trūka, lai biedri padzirdētu, ka seržants uztur intīmus sakarus ar spokiem. Būtu neaprakstāma zviegšana!

— Kāpēc tik publiski, Mardžī?… Lai tas paliek mūsu mazais noslēpums. Turpiniet, ko saka jūsu tēvs?

— Viņš domā, ka pret garu izsaukšanu nevar būt iebildumu, ja vien to dara ar īstu kristīgu ticību sirdī… Vārdu sakot, atļāva… Jūs esat mani tā icin triģējis, ka esmu ar mieru… Jūs gan protat pierunāt!

Deilijs jutās pārsteigts — viņam nebija ne prāta nācis aicināt vai pierunāt.

— Bet, Mardžī, mīļā… Es nevaru paņemt jūs līdzi …

— Varbūt jūs paskaidrotu?

— Jums pašai jāsaprot… Tādi seansi notiek pil­nīgā slepenībā.

— Jūs taču pats par to sākāt runāt, kas te vairs par noslēpumu? Manuprāt, viņiem jāpriecājas par katru jaunatnācēju.

— Jūs iedomājaties spiritistu seansus kā tādu auto­mātu — kas grib, tas iemet monētu un saņem preci… Kad atļauj piedalīties jaunai personai, vispirms jāpār­bauda tās psihiskā un morāla… — Deilijs apjēdza, ka buldurē nez ko, bet apstāties vairs nejaudāja.

— Jūs gribat teikt, ka esmu morāliski apšaubāma?

— Nē, ne, mīļā Mardžī, tieši otrādi, bet…

— Paldies, nevajag. Man jau viss skaidrs. Nezinu, kur un ar ko pavadāt vakarus, kādos seansos piedalā­ties, bet ar gariem, manuprāt, tam nav nekāda sakara, drīzāk ar garīgiem dzērieniem.

— Nu labi, ejam! — Deilijs pēkšņi nolēma. — Varu iedomāties, kas man par to būs, bet vienalga…

— Krist, jūs esat brīnišķīgs!

«Oho! Tas jau izklausās pēc pusuzvaras.» — Deilijs nodomāja. Pirmoreiz viņa bija nosaukusi to vārdā.

Svilpodams, Deilijs atgriezās operatīvajā telpā:

— Dik, vai esi man draugs?

— Viss atkarīgs no situācijas. Ja man no tevis kas vajadzīgs, tad gan.

— Draugs ir tāds, kas palīdz.

— Vecs aizspriedums. Nu labi, atļaušos būt vec­modīgs. Ja summa nepārsniedz desmit dolāru, esmu tavs draugs.

— Man vajadzīgs nevis tavs maks, bet tava galva.

— Tās vērtība gan pārsniedz šo summu…

Inspektora Mūna ierašanās pārtrauca sarunu. Viņš

izskatījās drūms un norūpējies.

— Smiss nogalināts ar krievu sistēmas pistoli. Bai­dos, ka visi līdzšinējie pūliņi bijuši veltīgi…

— Kas par blēņām!

— Lūk, melns uz balta! — Inspektors nosvieda uz galda eksperta slēdzienu. — «Tokareva pistole, saīsi­nāti TT, Padomju Savienības armijas apbruņojums, virsnieku un politkomisāru personīgais ierocis …»

— Velns viņu sazin… — Deilijs nomurmināja. — Apgalvo taču, ka krievi sūtot ēģiptiešiem ieročus …

— Jūs atkal ar savu cigareti! Būvējat uz tās kāršu namiņu un mēģināt man iestāstīt, ka ceļat debes­skrāpi … Kaut gan pats arī neesmu neko labāks…

— Un ko tālāk?

— Lasīsim avīzes.

Mūns devās uz bibliotēku. Jāmēģina noskaidrot, kādā nolūkā uzrakstīta anonīmā vēstule un vai tiešām Smiss iejaukts kādā politiskā prāvā. Kā jau sestdienā bibliotēku slēdza trijos. Ar Dika palīdzību Mūns ienesa savā kabinetā avīžu komplektu blāķus un ņēmās pār­lapot laikrakstus. Drīz pirksti kļuva nejūtīgi, galva vai plīsa pušu no kliedzošajiem virsrakstiem. Nebūtu par ļaunu atsvaidzināties ar tasīti stipras kafijas.

Durvis atvērās.

— Kur varu sastapt inspektoru Mūnu? — Jautātāja balsī varēja saklausīt aizdusas pazīmes.

— Esmu jūsu rīcībā.

— Tādā gadījumā varu sniegt svarīgas ziņas par Smisu.

— Par Smisu! Kas jūs tāds esat? Ko jūs zināt?

— Es … — svešais iesāka, bet tālāk netika.

Vārdi iestrēdza kaklā, dzīslas pietūka, mute kram­

pjaini tvēra gaisu. Viņš pacēla rokas, bet tās tūdaļ nespēkā noslīga uz leju. Svešinieks sagrīļojās un sa­ļima uz grīdas. No mutes izlauzās gārdzoņa, viņš sāka vemt. Likās, nākamajā mirklī nedabiski izbolītās acis izlēks no dobumiem …

Saindēts!

Tikko šī doma iešāvās Mūnam galvā, viņš pieskrēja pie telefona.

— Sarkano Krustu! — un viņš izkliedza adresi. Par cik zvanīja no policijas, balss vada viņā galā apsolīja nekavējoties izsūtīt mašīnu. Bet arī šīs nedaudzās minū­tes Mūnarn, Dikam un it sevišķi svešiniekam likās kā mūžība. Redzēja, ka viņš visiem spēkiem pūlas kaut ko pateikt, bet katru mēģinājumu izjauca jauna lēkme. Mūns neizturēja un piezvanīja Uailderam.

— Kas? Mūns? — klausulē atskanēja policijas ārsta samtainā balss. — Zināt, inspektor, jūs iztraucējāt mani vislabākajā pokera partijā. Man tādas kārtis rokā!

Mūns pārtrauca viņu un īsumā izklāstīja lietas bū­tību. Omulīgā intonācija ārsta balsī tūdaļ izzuda.

— Tā, tā . .. Noslāpšana, krampji, vemšana? …

Šai brīdī kabinetā parādījās Sarkanā Krusta viri. Viņi ātri uzlika svešinieku uz nestuvēm un skriešus at- staja telpu.

Mūns pat nepaguva apvaicāties, uz kuru klīniku vedīs, jo ar nepacietību gaidīja ārsta slēdzienu.

— Nav ne mazāko šaubu, — mums ir darīšana ar saindēšanos. Visdrīzāk tā ir nikotīna inde vai kurāre. Vienīgais glābiņš tūdaļ nogādāt slimnīcā.

— Ir jau darīts.

— Tad atliek vienīgi lūgt dievu.

Dievu Mūns nelūdza. Kamēr Diks uzkopa istabu, in­spektors, atbalstījis smago galvu plaukstās, neizkus­tējās no vietas. Viņš gaidīja zvanu no slimnīcas un tikmēr centās atsaukt atmiņā svešinieka ārieni. Viss bija risinājies tik ātri, ka viņš nespēja koncentrēties. Tikai pamazām atmiņā atausa dažas detaļas — lielas, fiziskā darba strādnieka rokas, parupja, bet godīga seja, universālveikalā pirktais uzvalks, kura izskats ļāva spriest, ka tas tikpat kā gluži jauns. Laikam labi

atalgots kvalificēts strādnieks vai pat meistars. Kāds viņam varēja būt sakars ar Smisu? Kāpēc viņš noin­dēts? Droši vien kaut ko zina par Smisa slepkavību. Bet izpļāpājies, ka taisās iet uz policiju, un pazudinājis sevi. Viņam piedāvāja glāzīti, un tā lieta bija darīta. Tas laikam noticis tieši pirms nāciena… Nu, jo labāk, būs vieglāk atrast tos, kas viņu noindējuši.