Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

'— Manī nostiprinās cerība, ka jūsu fluīds labvēlīgi ietekmēs misteru Smisu, — piebalsoja misis Lano­vera. — Mums līdz šim nav ar viņu veicies. Brīžiem mis Minerva juta, ka gars tuvojas, bet katru reizi viņš atkal izgaisa.

— Nav nekāds brīnums, — piebalsoja cita dāma. — Mēs taču esam viņam sveši. Kad kjūšu par garu, es arī nedošos pie svešiem. Tas būtu vienkārši nepie­klājīgi. Bet jūs, mister Deilij, vai esat viņu redzējis?

— Redzēju gan, tikai mirušu.

— Tam nav nekādas nozīmes. No medicīniskā vie­dokļa viņš bija miris, bet gars bija dzīvs, — čukstēja krustmāte Rollija. — Viens no vislielākajiem speci­ālistiem spiritiskos jautājumos, psihisko pētījumu insti­tūta vadītājs doktors Lakruss apgalvo, ka astrālais otrinieks vēl divdesmit četras stundas pēc nāves uzturas ķermeņa tuvumā. Nav šaubu, ka misters Smiss jūs pazīst.

Krustmāte paskaidroja to gluži lietišķi, taču čuksti vērta viņas balsi tik spokainu, ka Mardžorijai pār muguru pārskrēja šermuļi.

— Kā jūtaties, Minerva? — misis Lanovera uzru­nāja bālo meiteni. — Vai varam sākt?

— Esmu gatava, dārgā misis Lanovera, — Minerva padevīgi atteica.

Sākās seanss. Mazā drebošā liesmiņa tik tikko ap­gaismoja rokas, kas izveidoja uz galda magnētisku ķēdi. Katrs turēja savu kaimiņu rokas. Deilijam pa kreisi sēdēja Mardžorija, pa labi tirgotājs. Mardžo- rijas drebošie pirksti ar spēku iespiedās Deilija plauk­stā. Magnētiskās ķēdes centrā atradās mis Minerva. Viņas rokas bija saliktas kopā — vienu turēja krust­māte Rollija, otru misis Lanovera.

Krustmāte Rollija uzaicināja klātesošos nodziedāt pusbalsī dažas dziesmas, tās palīdzēšot radīt vaja­dzīgo noskaņu.

— Vai baznīcas korāļus? — apjautājās Mardžorija.

— Vienalga, ko. Dziedāšana viņus pievelk. Kādēļ tas tā, līdz šim nav noskaidrots.

— Cik varu spriest, Smisa garam saksofons būtu vairāk pa prātam, — norūca Deilijs.

— Nē, nē, tikai dziedāšana, — gluži nopietni iebilda krustmāte Rollija. — Dziedāšana palīdz mēdijam ātrāk iegrimt transā.

Saskatījis spirta lampiņas uzliesmojumā mis iVliner- vas galvu, Deilijs satrūkās. Plaksti cieši aizdarīti, uz pieres spīdīgas sviedru lāses, vaibsti it kā sastinguši nedabiskā piepūlē.

— Tagad varam sākt, — pēkšņi paziņoja krustmāte Rollija. —- Nedomāsim ne par ko citu, tikai par misteru Smisu. īpaši jūs, mister Deilij. Koncentrējiet savas domas, iztēlojieties, ka viņš stāv jūsu priekšā tāpat kā toreiz.

— Toreiz viņš gulēja uz grīdas, — atteica Deilijs.

— Nu, tad iedomājieties viņu guļošu.

■— Kārtībā! Esmu iedomājies!

— Tagad piesauciet viņu!

Deilijs ieklepojās, uz mirkli atbrīvoja roku no tir­gotāja sviedrainā tvēriena un piebungoja pie galda apakšas…

— Mister Smis, es jūs izsaucu! Atsaucieties, ja esat starp mums! Jūs izsauc seržants Deilijs! Mister Smis, atsaucieties! Pāreju uz pieņemšanu!

— Es jūtu, viņš ir te, — čukstēja krustmāte Rol­lija. — Viņš runās caur galdu …

Visu skatieni pievērsās Minervas rokām. Pār tām pārskrēja konvulsijas, tad pirksti sāka kustēties, kaut ko izsita, atkal norima.

— Viņš saka «jā», — iesaucās misis Lanovera.

— Šausmīgi garlaicīga procedūra, — Deilijs no­teica. — Mēģināsim piespiest viņu runāt cilvēciskā valodā.

— Krist! — Mardžorija iesaucās.

— Mums tas līdz šim nekad nav izdevies, — atsau­cās kāda skeptiski noskaņota dāma.

— Jūs vēl nezināt, kāds man fluīds, — iebilda Dei­lijs. — Ne tādus vien esmu piespiedis runāt…

— Mister Smis, vai jūs mani sapratāt?

Un tad notika brīnums. Kāda dobja, mazliet čerk­stoša balss atbildēja:

— Jā, es sapratu!

Iespaids bija neaprakstāms. Mardžorija tikko nepa- ģība. Nemaz vairs nedomādama par magnētisko ķēdi, viņa kā slīcēja apvija abas rokas ap Deiliju. Pat mis Minerva, kas atradās transa stāvoklī, šausmās atplēta acis. Viņas pirksti trīcēja, un šīm trīsām vairs nebija nekāda sakara ar spiritiskām spējām, drīzāk ar gluži normālām bailēm.

Misis Lanovera ekstāzē iesaucās:

— Viņš runā! Viņš runā! Turpiniet!… Pajautājiet, kamēr nav izzudis!

Ļāvis uztraukumam mazliet norimt, Deilijs ņēmās izvaicāt garu, gluži tāpat, kā mēdza izprašņāt aizdo­mīgas personas.

— Jūs tiešām esat misters Smiss?

— Nu, protams! — atskanēja atbilde no galda apak­šas.

— Kur jūs dzīvojāt, kad vēl nebijāt gars?

— Van Strātena ielā 30.

— Kad jūs nomirāt?

— Ceturtajā oktobrī.

— Kādā veidā?

— Mani nošāva.

— Ar kādu ieroci?

— Ar krievu pistoli TT.

Deilijs grasījās vēl ko jautāt, bet krustmāte Rollija aizsteidzās viņam priekšā.

— Kur tagad jūsu mājoklis, mister Smis? — viņa čukstēja.

— Drusku skaļāk! Es nekā nedzirdu, — Smisa gars atsaucās.

Krustmāte Rollija atkārtoja jautājumu.

— Debesīs, kur gan citur.

— Bet tieši kurā vietā?

Gars brīdi klusēja.

— Viņš laikam nedrīkst atbildēt, — komentēja misis Lanovera.

— Kas par muļķībām! — atskanēja dusmīga balss. — Kas man var to liegt? Lūdzami, es dzīvoju Sīriusa zvaigznājā, sestajā planētā pa kreisi.

Arī citi, atģidušies no izbīļa, pamazām kļuva dro­šāki. Jautājums sekoja jautājumam, Smisa gars tikko jaudāja atbildēt.

— Vai jūs varat aizlidot arī uz citām pasaulēm?

— Protams! Mūsu kosmisko raķešu vidējais ātrums ir divi gaismas gadi vienā stundā.

Mardžorija atcerējās lidojošos šķīvjus, kas sakarā ar mākslīgā mēness palaišanu atkal bija kļuvuši po­pulāri.

— Vai arī es drīkstu kaut ko jautāt? — viņa kautri teica.

— Lūdzu! Būšu priecīgs jums atbildēt, — laipni atļāva Smisa gars.

— Vai lidojošie šķīvji nāk no jūsu planētas?

— Lidojošie šķīvji? Kas par blēņām! Mēs lietojam tikai lidojošās pudeles.

— Mister Smis, vai jūs atrodaties mūsu vidū kā abstrakts gars vai kā astrāls ķermenis? — painteresē­jās tirgotājs.

— Runājiet skaidrāk! Nekā nesaprotu.

— Es gribēju jautāt, vai jūs mūs tikai dzirdat vai arī redzat?

— Jūs es neredzu, bet vienu otru gan. Es, piemēram, gluži skaidri redzu kādu gaišmatainu meiteni. Viņa nekad nekrāso lūpas, nelasa mīlestības romānus un sapņo par vīru, kas tikumības ziņā pārspētu pat garu. Iesaku apprecēt normālu vīrieti, kaut vai to, kas sēž viņai blakus.

Mardžorija sākumā sarāvās, tad vēl ciešāk piekļāvās Deilijam.

— Vai mani jūs redzat? — čukstēja krustmāte Rol­lija.

— Nē! Un arī negribu redzēt!

— Bet mani? Mani jūs taču noteikti redzat? — uz­stājās misis Lanovera.

— Redzu! Kā var neredzēt tādu blāķi?

Misis Lanovera nesadzirdēja gara pēdējos vārdus. Viņa izrieza varenās krūtis un baudīja savu pārākumu.

— Redzi. Rollij, mani viņš redz! — viņa sauca balsī, kas pauda gan lepnumu, gan nicību pret nelaimīgo Rolliju, kura nespēja darīt sevi redzamu gariem. Gri­bēdama paildzināt savu triumfu, misis Lanovera uz­plijās:

— Jūs mani taču noteikti redzat, mister Smis? Vai ne? Vai varat mani aprakstīt?

— Lūdzu! Jūs esat resna kā muca, pļāpīga kā ža­gata, nenovīdīga kā sātans, pie tam slepena žūpa.

Misis Lanovera pielēca kājās.

— Ko jus uzdrīkstaties? Tā ir nedzirdēta bezkau­nība!

Tikai ar lielām pūlēm izdevās viņu nomierināt. Vai­cātājas lomu uzņēmās krustmāte Rollija: