Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Arā sāka līt. Lietus troksnis plosīja nervus.

— Pagājusi jau pusstunda… Kāpēc viņi ne­zvana? …

— Varbūt klīnikas pārpildītas, — Diks nedroši mi­nēja, kaut labi saprata, ka tik nopietnā gadījumā kungi izskalotu jebkurā vietā. Mūns uzgrieza Sarkanā Krusta numuru. Šoreiz atbildēja cita balss. Darbinieks nupat pārņēmis dežūru un nekā nezināja. Ātrās palīdzības brigāde, kas braukusi uz policiju, vēl nebija atgriezusies, laikam tiešā ceļa devusies pēc cita slim­nieka. Mūns nolika klausuli un lūdza Diku apzvanīt visas tuvākās klīnikas.

Arā joprojām lija. Lai kur Diks apvaicājās, visur viņš saņēma noraidošas atbildes. Uzdevis Dikam tur­pināt aptauju, Mūns iespieda padusē avīžu komplektu un devās uz mājām. Palūdzis sievu uzvārīt stipru ka­fiju, viņš iegrima lasīšanā. Katru pusstundu zvanīja Dikam un ik reizi atgriezās pie laikrakstiem vēl drū­mākā omā… No cigāra nobira balts pelnu stabiņš un uzkrita uz laikraksta. Noraušot to, inspektors ierau­dzīja fotogrāfiju — vīrietis ar zvērestam paceltiem pirkstiem. No paraksta izrietēja, ka tas ir apsūdzības liecinieks Rotbahu prāvā, misters Spituels, attēlots tai brīdī, kad viņš apzvēr teikt patiesību un tikai patie­sību. Uzņēmums bija diezgan neskaidrs, kā jau parasti avīzēs ar miljonu tirāžu, tomēr Spituela vaibsti likās tā kā pazīstami. «Kur viņš redzējis šo cilvēku? Kur?»

Mūns turpināja izklaidīgi šķirstīt avīzi. Kāda rotaļ­lietu firma dedzīgi reklamēja bērnu gaisa pistoles. Šis sludinājums atsauca atmiņā ieroču eksperta atzi­numu un ierosināja Mūnā kādu domu. Viņš nolēma ap­runāties ar profesoru Holmenu.

Mūns apstādināja liftu, bet ieraudzījis tajā kaimi­ņieni misis Hendersoni, tūdaļ aizcirta durvis. Kopš viņš bija apcietinājis nēģera studenta slepkavas, misis Hen- dersone aiz sašutuma pat ar Džinu vairs nesasveicinā­jās. Kāpdams augša, Mūns neviļus atcerējās čīkstošās kāpnes Van Strātena ielā 30. Piektajā stāvā dzīvoja Pets. Uz viņa durvīm nebija vizītkartes, bet to pilnīgi aizstāja drausmīga tabakas smaka, ko varēja sajust pa gabalu.

Profesors atvēra durvis, ģērbies rītasvārkos. Tiem vajadzēja pasargāt uzvalku no putekļiem, kuru pro­fesora mazajā dzīvoklī bija vēl vairāk nekā grāmatu.

Pacienājis profesoru ar parasto puscigāru, Mūns pa­rādīja krāsainas fotogrāfijas.

— Tie ir Smisa rītasvārki kopumā un detaļās, — viņš paskaidroja. — Mums likās, ka tas ir ēģiptiešu raksts. Patlaban pieļauju, ka esmu maldījies. Par laimi manā rīcībā ir jūsu enciklopēdiskās smadzenes. Sakiet, profesor, kas tas par velna musturu?

— Jūs pārspīlējat, inspektor, — un profesors ņēmās pētīt fotogrāfijas 1 — Man liekas, ka pārāk tālu no pa­tiesības nebijāt. Ēģiptē dzīvo arābi, un šajā rakstā no­teikti ir kaut kas arābisks … Bet kāpēc minēt? Gudrs cilvēks nekad necentīsies iegaumēt to, ko var bez pū­lēm atrast grāmatās. Tūlīt Karls mums palīdzēs.

Izdzirdējis savu vārdu, Holmena pūdelis piecēlās no atzveltnes krēsla un pastaipījās.

— Kari, meklē nu, meklē grāmatu! — nokomandēja profesors.

Karls nolēca no krēsla un, luncinādams asti, pie­skrēja pie grāmatu plaukta. Pacēlās uz pakaļkajam un ar purnu piegrūda vienam sējumam, otram, trešam. Gudras acis visu laiku vēroja saimnieku. Beidzot pro­fesors pamaja, un Karls ar ķepu izvilka kādu gramatu, saudzīgi paņēma to zobos un pienesa profesoram.

Holmens staroja sajūsmā.

— Nu, inspektor, vai kādreiz esat redzējuši tik gudru suni? īsts burvju mākslinieks!… Esiet tik laipni … «Dažādu tautu ornamentālā māksla no senatnes līdz mūsdienām».

Inspektors pasmaidīja. Viņi ņēmās šķirstīt grāmatas ilustrācijas. .

— Lūk! — Mūns pēc brīža iesaucās un izrāva sē­jumu no profesora rokām.

Dzeltenas, zaļas un violetas līnijas savijas tādā pašā rakstā kā uz Smisa rītasvārkiem.

— Turkestāna, — profesors paskaidroja.

— Vai tur dzīvo turki?

— Nejauciet Turkestānu ar Turciju, dārgo inspektor. Turkestāna ir kopējs apzīmējums Vidusāzijas padomju republikām.

— Atkal krievi!

Atgriezies mājās, Mūns piezvanīja uz pārvaldi. Diks ziņoja, ka klīniku aptauja nav devusi nekādus rezul­tātus. Saindētais pazudis bez vēsts.

— Ko tas nozīmē — mēdijs? — Mardžorija vaicāja čukstus.

— Persona, ar kuras starpniecību cilvēki sarunājas ar gariem.

Lai neizgāztos Mardžorijas priekšā, Deilijs uz ātru roku bija izstudējis spiritistu terminoloģiju. Par mā­cības līdzekli kalpoja kioskā iegādatais izdevums «Viņ­pasaules balss».

— Lūk, tā tur! Minerva Zingera! — Deilijs ar acīm norādīja uz kādu jaunu sievieti.

Minerva izskatījās tieši tā, kā piedienas īstam mēdi­jam — izdēdējusi, ar gandrīz caurspīdīgu ādu.

Atlika vienīgi minēt, vai šādā ārienē vainojami sistemātiski sakari ar viņpasaules būtnēm vai siste­mātisks pusgavēnis.

Pie misis Lanoveras pulcējās galvenokārt sievietes. Vienīgais vīrietis bija pārtikas preču tirgotavas īpaš­nieks.

— Vai jūs ticat spiritismam? — Deilijs apvaicājās, kad tirgotājs izgāja priekšnamā uzpīpot.

— Un jūs? Kāpēc jūs esat šeit!

— Tāpat, aiz ziņkāres. Ceru, ka izrāde nav pārāk garlaicīga.

— Tad varu runāt ar jums vaļsirdīgi. Redziet, es

personīgi domāju, ka tā ir tikai tāda māžošanās. Pie­mēram, mis Minerva. Ja vien viņa varētu atrast nodar­bošanos, kas dotu iespēju samaksāt misis Lanoverai par istabu… — viņš paraustīja plecus. — Un es? Ko es šeit meklēju? Pircējus. Kopš sāku apmeklēt šos va­karus, visas apkaimes spiritistes iepērkas tikai pie manis. Un mūsu laikos tas ir liels ieguvums…

Deilijs atgriezās viesistabā un apsēdās blakus Mar­džorijai. Meitene izskatījās vīlusies. Viss bija ļoti pa­rasti. Dzēra tēju ar apelsīnu džēmu, krustmāte Rollija cienāja ar pašceptiem biskvītiem, tērzēja par visādiem niekiem. Tikai pēc otrās tasītes sarunas kļuva saisto­šākas. Krustmāte Rollija pastāstīja par seansiem, kur gari ne tikai dancinājuši galdiņu, bet pat šķindi­nājuši traukus un likuši zvanīt modinātājam. Misis Lanovera padižojās, ka viņas klātbūtne kāds gars gandrīz materializējies. Viņa pat varējusi saskatīt tādu kā palsu migliņu …

Mardžorija klausījās ar aizrautību. Deilijs pacentās pievērst uzmanību sev.

— Tas vēl nav nekas! — viņš pašapzinīgi teica. ■— Man reiz gadījās tāds numurs! Uz galda stāvēja pilna džina pudele, pie tam aizkorķēta. Un iedomā­jieties, kad uzdedzinaja gaismu, pudele bija tukša! Bet sifons ar sodas ūdeni stāvēja kā stāvējis — neskarts. Vislabākais pierādījums, ka mūsu vidū patiešām cie­mojies nelaiķa Herijs, dzīvam esot viņš bija īsts šņab- degunis.

Atskanēja satrauktas balsis. Nevienam neienāca prātā apšaubīt šo pārdabisko parādību. Deilijs no sāniem bažīgi uzlūkoja Mardžoriju. Kā gan viņš varēja aizmirst, ka Mardžorija ir stingra alkoholisku dzērienu pretiniece. Taču, acīm redzot, viņa uzskatīja, ka viņ­pasaules iemītnieks var atļauties daudz ko tādu, kas šajā pasaulē nosodāms.

— Tas mani iepriecina, — čukstēja krustmāte Rol­lija. — Ja jūsu klātbūtnē viņi devuši tik taustāmus savas eksistences pierādījumus, tad tas nozīmē, ka jums pašiem, mister Deilij, ir stiprs astrāls fluīds.

Par «viņiem» krustmāte dēvēja garus. Šo vārdu viņa izrunāja familiāri, kā labus paziņas pieminot.