Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Kā tas te gadījies? Un kas tā par slimību? — Deilijs jautāja ar izbrīnu.

— Profesionāla ūdenslīdēju slimība. — Uailders paskaidroja.

— Tā, tā, sāku kaut ko nojaust. Kā izpaužas šī sli­mība, doktor?

— Krampji, noslāpšana, vemšana un … Uailders pēkšņi iesita sev pa pieri. — Plānprātiņi! Nu, protams. Šis žetons pieder sestdienas apmeklētājam.

— Tātad viņš nemaz nav bijis saindēts?

— Uzstādīju diagnozi pa telefonu, mani maldināja jūsu aprakstītie simptomi. Tādas pašas pazīmes izsauc arī saindēšanās ar nikotīnu. Viss skaidrs. Mašīnā viņš atguva samaņu un lika sevi vest uz …

Ieskanējās tālrunis. Zvanīja no Sarkanā Krusta. Bri­gāde, kas strādājusi sestdien, vēl nebija stājusies darbā, bet nodotā ceļazīme Nr. 13591 liecināja, ka Džēms Stenbils, dzīves vieta: 82. Austrumu ielā 125, darba vieta: Jaunā tuneļa būve, diagnoze Kesona sli­mība, aizvests uz ostas hospitāli.

Manometra bulta lēni slīdēja uz augšu.

— Kā jūtaties? — inženieris apvaicājās.

— Ne pārāk spīdoši. — Mūns atziņas.

— Nekas, kad apradīsiet, pāries. Spiediens te pa­augstinās pamazām. Ja jūs tūlīt līstu tunelī, tad gan būtu sajūta kā pēc spēcīga nokauta. Tur spiediens uz katru kvadrātcollu gandrīz četras mārciņas virs nor­mālā. Tas ir nepieciešams, lai līdzsvarotu ūdens spie­dienu no ārpuses. Citādi tas saspiestu tuneļa caurules plakanas. Neaizmirstiet, virs mums ir līcis.

Kad dzelzs aizvars pacēlās un viņi ienira tunelī, Mūns jutās jau puslīdz labi. Palika tikai neomulīga apziņa, ka trīs metrus virs galvas šaudās zivis un aiz­peld tvaikoņi, ka tūkstošiem tonnu smagā ūdens masa iā vien gaida izdevību gāzties iekšā.

Džēms Stenbils strādāja par meistaru priekšējā iecirknī. Viņš paskaidroja, ka visu svētdienu pavadījis dekompresijas kamerā, pēc tam nokāpis atkal tunelī, un tādēļ nav varējis pats ierasties.

Kad avīzē parādījās Smisa ģīmetne, Stenbilam šis cilvēks likās atgādinām viņa bijušo apakšīrnieku. Bet drošs par to viņš nebija. Piektdien sieva atcerējās, ka dažas dienas pirms slepkavības redzējusi apakš­īrnieku Van Strātena ielas apkaimē. Tas šķita aizdo­mīgi, jo septembra beigās, uzteikdams istabu, apakš- īrnieks bija paziņojis, ka aizbraucot uz Eiropu. Sten­bils nolēma aiziet uz policiju. Sestdien viņš ļoti steidzās, jo abiem ar sievu vēl bijis šis tas jānokārto un pēc tam jāiet ciemos. Tādēļ nav nosēdējis dekompresijas kamerā noteikumos paredzēto laiku.

— Nenojautu, ka beigsies tik ļauni. Gadījušās jau agrāk lēkmes, sevišķi tai laikā, kad strādāju par ūdens­līdēju, bet tik traki nekad… Ko jūs gribat, turpat divdesmit gadu zem ūdens, citi daudz ātrāk atvadās no veselības. Ārsti saka, ka būtu laiks aiziet, bet es turēšos, cik vien varēšu. Maksā labi — par tādu naudu var arī riskēt.

— Piedodiet, jūs vēl neesat teikuši, kā sauc jūsu apakšīrnieku.

— Spituels. Džoness Ervings Spituels.

Atgriezies mājās, Mūns atšķīra laikrakstu kom­plektu. Jā, tā bija tā pati fotogrāfija, kas jau sestdien bija saistījusi viņa uzmanību. Nebija nekāds brīnums, ka ne viņš, ne miljoniem lasītāju nebija Smisā pazi­nuši Spituelu — balinātie mati un nodzītās ūsas bija izmainījuši viņa ārējo izskatu līdz nepazīšanai. Ja ke- sonista Stenbila sieva nebūtu nejauši sastapusi savu bijušo īrnieku Van Strātena ielā, tad laikam vēl ilgi nevienam nebūtu ne jausmas, ka Smiss ir slavenais Džoness Ervings Spituels — galvenais liecinieks Rot- bahu prāvā.

Par šo prāvu Mūns zināja visai maz. Laikā, kad tie­sāja Rotbahus, viņš pavadīja atvaļinājumu vientuļā fermā pie Džinas radiem, kur mieru netraucēja nekas — ne ētera viļņi, ne televizors, ne periodiskie izdevumi, pat ne mutvārdu tenku žurnāls.

Tagad Mūns centās atgūt nokavēto. Profesors Rot- bahs un viņa sieva tika apvainoti raķešu noslēpuma nodošanā Padomju Krievijai. Apsūdzība dibinājās uz dažu cilvēku apgalvojumiem, ka Rotbahi bijuši komu­nisti, un uz fakta, ka viņi bijuši pazīstami ar raķešu centra darbiniekiem. Galvenais apsūdzības trumpis bija Spituels. Lūk, ko Spituels tiesā liecināja. Kā žur­nālists viņš apmeklējis Krieviju. Ciemodamies Vidus­āzija, viņš iegājis mošejā apautām kājām, tādā veidā aizskardams ticīgo musulmaņu jutas. Ticīgie viņam uz-, brukuši, viņš aizsargājies un ar revolvera šāvienu kādu nonāvējis. Pēc Krievijas likumiem Spituelam butu jāizcieš divkāršs sods — par cilvēka nogalināšanu un par neatļautu ieroča turēšanu. Pēc dažām dienām viņu negaidot iesēdinājuši lidmašīnā un nogādājuši uz Mas­kavu. Krievu slepenās drošības policijas centrā viņam likuši priekšā vai nu izciest sodu, vai arī kļūt par pa­domju aģentu. Spituelam nav atlicis nekas cits, kā pie­krist. Ar viņa starpniecību tikuši uzturēti sakari ar Rotbahiem. Rotbahiem viņš nodevis naudu, no viņiem saņēmis zīmējumus un tehniskus datus, kuru lielākā tiesa nogādātā Krievijā …

Tādi bija fakti, kurus Mūns uzzināja. Un no tiem izrieteja loģisks secinājums — Spituelu, acīm redzot, nonāvējuši krievi, atmaksādami par viņa liecību. Pie­ļaut citu varbūtību nozīmēja vai nu but neloģiskam, vai arī neticet šiem faktiem. Neticēt nebija pamata — prāvas atreferejumi neļava šaubīties nedz par Spituela patiesīgumu, nedz par Rotbahu vainu.

Un tomēr Mūnam bija instinktīva antipātija pret «krievu hipotēzi». Tā likās pārāk vienkārša.

Kad Mūns ieradās pārvaldē, Trolops sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš tikko bija nointervējis kesonistu Sten- bilu.

'— Apsveicu! Jus un pats sevi! Jau vakar, vel neka

nenojauzdams par Spltuelu, nekļūdīgi uzminēju viņa nāves vaininiekus.

— Brīnos, kāpēc neatklājāt jau agrāk, ka Smiss un Spituels ir viena un tā pati persona? Jūs taču bijāt šai prāvā? Prese parasti nepalaiž tādas sensācijas garām.

— Tur jau tā lieta, ka nebiju. Tai laikā atra­dos … — Trolops aprāvās.

— Kur? Cerams, ka ne aiz restēm? — Deilijs pajo­koja.

— Aiz restēm vai kur citur, bet katrā ziņā talu projām no Rotbahiem un Spituela.

— Labi, Blis, tagad izskaidrojiet man, kāpēc Spitu- elu nogalinājuši tieši krievi? — Mūns jautāja. — Vi­ņiem bija iemesls to darīt, bet tas vēl nepierāda, ka viņi to tiešām darījuši.

— Kas gan cits?

— Varbūt jūs?

— Es? Saprotu — polēmisks paņēmiens, turklāt neatļauts… Mani lasītāji tic, ka Spituelu aizraidījuši viņpasaulē krievi. Pamēģiniet viņiem iestāstīt, ka slep­kava esmu es.

— Ka Spituela dzīvoklī ielavījies kāds krievs, tas ir tikai minējums. Bet jūs varu apvainot uz reāla pamata. Lūdzu! Grehems atrada uz loga roktura jūsu pirkstu nospiedumus…

— Iznāk, ka jūs turat aizdomās katru, kas nestrādā policijā! — Trolopa parasti pašapmierinātā balsī ieska­nējās nervozitāte. — Es pieduru roku seifam, nāka­majā dienā kāds to apzog, un vainīgs esmu es!

— Pieļauju, ka esat pieskārušies nejauši, kad pār­meklējām dzīvokli, kaut gan toreiz biju jūs īpaši brī­dinājis nebāzt pirkstus, kur nevajag. Bet vai varat pie­radīt, ka tas noticis tieši tajā reizē, nevis agrāk? Jūsu pirkstu nospiedumi mums ir, un tas būtu pietiekams pamats turēt jūs aizdomās. Iespējams, ka tieši jūs esat tas krievu aģents, kas noslepkavojis Spituelu … — Muns bargi teica, tad kā atvainodamies pasmaidīja. — Nebīstieties, netaisos jūs apcietināt. Gribēju tikai pierādīt, ka spēju ne sliktāk par jums ar attiecīgas mērces palīdzību pagatavot no pusjēliem minējumiem baudāmus ēdienus.