Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Manus lasītājus jūs gari nebūtu pārliecinājuši. —» Trolops pavīpsnāja.

— Mani arī ne, — negaidot sarunā iejaucās Vilou­bleiks. — Visdrīzāk te saskatāms Maskavas pirksts.

— Pierādījumi?

— Krievu pistole.

— Tieši tas mani mulsina. Pārāk primitīvi.

— Neaizmirstiet, ka tie ir krievi, — Torents atgā­dināja. — Cik zināms, viņiem tā domāšana diezgan primitīva.

— Pilnīgi pareizi! — Deilijs dzēlīgi iesaucās. — Un lai apstiprinātu mūsu domas, viņi ņēma un palaida mākslīgo pavadoni!

Mūns klusējot piekrita. Tikai tagad viņš sāka īsti noģist, ka tieši šis apstāklis traucēja saistīt Spituela nāvi ar krieviem. Kamēr pārējie runāja par Spituelu, viņš centās noskaidrot savu attieksmi pret sputņiku… Kopš prese bija izreklamējusi «Avangarda» drīzo startu, Mūns, tāpat kā miljoniem viņa līdzpilsoņu, juta lepnumu par to, ka viņa zeme pirmā apgūs kosmosu. Sputņiks visiem atnesa smagas paģiras. Bet Mūnam kā izmeklētājam turklāt vēl sagādāja lieciniekus, kuri sputņika iespaidā bija kļuvuši akli un kurli pret apkār­tējiem notikumiem. Tā tasbija sākumā. Tagad sputņiks bija kļuvis par pastāvīgu pavadoni visām domām un vērtējumiem. It kā no sputņika augstumiem Mūns pārlūkoja pasauli un daudz ko tagad redzēja citādā gaismā.

Mardžorijas balss iztraucēja viņu no pārdomām.

— Inspektor Mūn, pie šefa!

Lafajets pārvaldes priekšnieka amatā turējās jau desmito gadu — gan pateicoties savai izdarībai, gan labiem sakariem. Bet īstais panākumu cēlonis varbūt bija prasme plaši reklamēt pārvaldes darbinieku izcī­nītās uzvaras pār noziegumu pasauli. Viņš sagaidīja Mūnu ar priecīgu smaidu.

— Kad domājat rīkot preses konferenci? Manuprāt, tagad būtu īstais laiks.

— Varbūt labāk nogaidīt, kamēr izdosies noķert slepkavu?

— Tāda sensācija kā Spituels jāpasniedz, kamēr tā vēl karsta. Parādiet publikai krievu pistoli, viņi jau paši zinās, kas to turējis rokās …

Atgriezies operatīvajā istabā, Mūns paaicināja Dei- liju sānis:

— Mūsu rīcībā ir dažas dienas. Šai laikā mums katrā ziņā jāatrod sieviete ar dziļo dekoltē. Tā ir mūsu vienīgā cerība, kā uzzināt patiesību par Spituela nāvi!

Seržants Deilijs izlēca no autobusa un iejuka drūzmā. Ap kvartālu, kas piederēja «Arsisi» sabiedrībai, ban­goja cilvēku un mašīnu paisums, pāri liesmoja burtu plūdi. Deilijs gribot negribot apbrīnoja plašo vērienu, kuru bija demonstrējuši šī kvartāla cēlāji. Kādā dienā novāca visus namus starp 48. un 52. ielu, un viņu vietā gada laikā izauga vesels ēku komplekss, kura vienīgais uzdevums bija sniegt maksimālu izpriecu maksimālam ļaužu daudzumam.

Šoreiz Deilijs par savu pētījuma objektu bija izrau­dzījis «Veco pasauli». Tās restorāni aizņēma neskaitā­mas zāles vairākos stāvos. Katrā zālē bija atveidots kāds Eiropas stūrītis. Lūk, Rivjera, zila jūra, baltas jahtas, iedeguši peldētāji, zaļas palmas — viss kā dabā. Šo ilūziju radīja stereopanorāma. Bet, kad Deilijs, ga­rām ejot, piegrūda roku, izrādījās, ka palmas ir īstas. Viņš pārsteigts apstājās un pieskārās jūrai, pārliecināts, ka sataustīs stiklu. Bet nekā — arī ūdens bija īsts. Tikai aiz tā sākās butaforija. Spoguļsienas, atstaroda­mas jūras ainavu, radīja iespaidu, it kā apmeklētāji sēdētu uz salas. Glītās meitenes ar paplātēm rokās šķita iznirstam no ūdens.

Blakuszālē bija atveidota Bavārija: kalnu ainavas, māla krūkas ar īstu Minhenes alu un apkalpotājas vācu tautas tērpos.

Nākama bija krievu zāle. Pirmais cilvēks, ko Deilijs te ieraudzīja, bija Bliss Trolops. Žurnālists patlaban cēlas kājas.

— Sveiki, seržant! Ko jūs te meklējat?

— Un jūs?

— Te pasniedz īstu Smirnova vodku. Ieteicu uz valsts rēķina pasūtīt krievu bļinas ar sarkano ka­viāru… Žēl, ka nevaru pakavēties, steidzos uz lidostu.

— Uz kurieni tad lidosiet, Blis?

— Uz Ciktaunu, redakcijas uzdevumā. Pēc nedēļas ceru but atpakaļ. Ja gadīsies kas ārkārtējs, telegrafē­jiet uz mana rēķina, — žurnālists uzrakstīja savu ad­resi un pasniedza Deilijam bloknota lapiņu.

— Labi.

Deilijs pavadīja Trolopu ar aizdomu pilnu skatienu. Protams, kādēļ lai žurnālists necienītu krievu vodku un bliņas? … Un tomēr …

Iebāzis kabatā zīmīti ar viesnīcas adresi, Deilijs de­vās uz bāru. Tēlodams iereibušo, piestreipuļoja pie letes, aiz kuras stāvēja bāra meitenes. Viņas bija dažā­das — platīnblondas un ugunīgi melnas, slaidas kā kokteiļa salmiņš un varenam miesām. Kopējs viņām bija tikai viens — neviena nelīdzinājās sievietei uz fotogrāfijās. Neatlika nekas cits kā notēlot parasto komēdiju. Deilijs ar piepūli uzrāpās augstā trijkājl un vienā paņēmienā izdzēra kokteili līdz ar visu ledus gabaliņu. Tad ņēmās gausties par savu likteni.

— Sai nolādētaja miestā nevar ticēt nevienam cil­vēkam, — viņš sūdzēja savas bēdas tuvākajai meitenei. Pa gabalu Deilijs atgādināja zirgu puisi no talas pro­vinces.

Meitene mēģināja tikt vaļā no viņa ar parastajiem izsaucieniem: «Ko jūs sakāt!», «Iedomājies tikai!» Bet Deilijs nerimās. Pastāstīja par kādu meiteni, ar kuru visai romantiskos apstākļos iepazinies šajā pil­sētā, par to, kā viņa izvilinājusi visu naudu un tā tā­lāk, un tā joprojām. Teikusi, ka strādājot barā, bet bāru šeit tik daudz, cik dzimtajā novadā zirgu. Bei­dzot Deilijs izvilka no kabatas fotogrāfiju:

— Skatieties, kas par purniņu! Pati nevainība! Kas varēja domāt, ka viņa tikai rotaļājas ar mani…

Meitenes smejas, bet neatteicas apskatīt fotogrāfiju.

— E, puisīt, parādi arī mums savu sirsniņu, — ar­vien jaunas rokas izstiepās pēc fotogrāfijas. Un tad atskanēja sauciens:

— Tā taču mūsu Pegija!

Pēc pusstundas inspektora mašīna jau trauca pa krastmalu. Muns bija uzticējis stūri savam palīgam. Pats, ierāvis galvu apkaklē, sakrustojis rokas uz krū­tīm, sēdēja blakām un lūkojās uz priekšu. Tā laikam vajadzēja izskatīties kriminālistikas Napoleonam seš- cilindrīgajā automobilī ar cigāru plombētajos zobos.

— Un tagad pastāstiet ar visiem sīkumiem, Deilij!

— «Vecās pasaules» bārā Pegija nostrādājusi gan­drīz divus gadus, bet oktobra sākumā viņa pēkšņi no­zudusi. Meitenes neatceroties dienu, bet esmu gatavs saderēt, ka tas bija tūlīt pēc Spituela nāves. Kācls ap­meklētājs, kas pats aizraujas ar džesu, it kā esot viņu redzējis mūzikas klubā «Bibop». Tur ir tāda maza bu­fete. Ienākumi, protams, mazāki nekā «Vecajā pasaule», tātad vienīgais ticamais iemesls darba maiņai — vēlē­šanās nozust no acīm.

Pa atvērto logu ielauzās okeāna sāļā elpa. Gaiss smaržoja pēc pergamenta papīra, kura ievīstīta trekna siļķe.

Viņi izbrauca pludmalē. Tumšais liedags bija tukšs un pamests. Laternas meta skopu gaismu. Paisuma līniju iezīmēja netīriem vates kušķiem līdzīgas putas. Pa kreisi šaudījās bākas staru kūlis. Tur atradās jūras vārti.

Mašīna apstājās pie iegarenas vienstāva ēkas —- doktora Strornera medicīniskā sporta institūta. Klie­dzošie plakāti vēstīja, ka ar institūta sporta rīku un augsti kvalificētu speciālistu palīdzību var īsā laikā atbrīvoties no liekiem taukiem, hroniska kuņģa katāra, neirozes un vēl desmit citām kaitēm. Ziemā doktors Stromers iznomāja telpas «Bibop» klubam, par ko zi­ņoja afiša pie durvīm.

Pie ieejas Mūnam un Deilijam nācās nopirkt bi­ļetes.