Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Pie viena, ja reiz pieminējāt pēdējo nakti… to jūs pavadījāt Van Strātena ielā?

— Jā.

— Un tonakt viņš droši vien daudz smēķēja? Pa­reizi? Cesterfīldu, kā parasti?

— Jā, laikam Cesterfīldu.

— Un jūs smēķējāt «Simon Arzt», vai ne? Mēs atra­dām cigarešu galus, vienkārši gribējās zināt… Tas tikai tā, starp citu …

— «Simon Arzt»? Nē, es arī smēķēju Cesterfīldu.

— Arī toreiz? Padomājiet, varbūt tomēr «Simon Arzt».

— Man šīs cigaretes atsūtīja tikai pēc tam! Pagar­šoju, bet man nepatika.

— Ak jūs sakāt — atsūtīja?! Kas atsūtīja, to, pro­tams, nezināt. Atbildiet! Ātrāk!

«Labi!» Deilijs nodomāja. Viņš iztēlojās, kā inspek* tors pārliecas pār galdu un ieurbjas ar skatienu Pegijā.

— Nezinu… Tiešām nezinu… Uz sūtījuma bija tikai mana adrese. Vairāk nekā …

— Nezināt? Skaidrs! Un iesaiņojums, protams, arī pazudis.

— Kārba?… Neatceros… Laikam izmetu…

— Skaisti! Pegija, esiet prātīga! Stāstāt pasaciņas, par kurām pasmietos piecgadīgs skuķis. Kārbas nav, nosūtītājs nav zināms! Dīvaini, kāpēc tad man neviens nezināms labdaris nesūta pakas ar visdārgākajām Ēģiptes cigaretēm?

— Es… Nezināju, ka tās ir tik dārgas… Domāju, ka paku atsūtījis Džons. Mēs ar viņu bijām norunā­juši …

— Džons atsūtījis? No viņpasaules, ko? Jūs taču labāk par kuru katru zināt, ka viņš jau bija miris.

— Es… Toreiz vēl nezināju… Sūtījumu saņēmu vakarā.

— Netēlojiet! Visa pilsēta par to runāja, visas avīzes pilnas, bet jūs …

— Es avīzes nelasu… Tikai vakarā… bārā… tur es pirmo reizi uzzināju. (Raudas.)

— Pataupiet asaras tiesai. Varbūt spēsiet iežēlināt zvērinātos. (Pauze.) Pegija, esiet taču prātīga! Nekādi meli jums nelīdzēs. Labāk pastāstiet vaļsirdīgi, kā tas gadījās… Esmu pārliecināts, ka bija vainu mīkstinoši apstākļi (uzmundrinoši). Nu, bērniņ! Jūs toreiz sastrī­dējāties ar Džonu! Par ko jūs strīdējāties?

— Mums nebija par ko strīdēties.

— Nemelojiet! Man ir kaimiņu liecības. Viņi dzir­dēja, ka jūs …

— Dzirdēja? Es jau teicu Džonam, lai tā nekliedz.

«Iekrita!» — nopriecājās Deilijs. Jā, savu lietu Mūns

prata meistarīgi.

Dialogs turpinājās.

Mūns: Kuram gan negadās sastrīdēties? Man ar sievu arī šad tad iznāk ķīviņš. (Pauze.) Par ko jūs sastrīdējāties!… Par tiem desmit tūkstošiem dolāru?

Pegija: Par ko jūs runājat? …

Mūns: Es runāju par tiem desmit tūkstošiem, kuri pašlaik atrodas uz jūsu personīgā konta… Cik zinu, šo naudu jums iedeva Spituels … Iedeva vai aizdeva…

Pegija: Nē, nē, viņš pats neiedeva… Tas ir… es gribēju teikt, ka tā ir mana nauda, mana personīgā… Esmu to pamazām sakrājusi…

Mūns: Tātad personīgi ietaupījumi? Taupījāt, taupī­jāt, kamēr sakrājāt apaļus desmit tūkstošus un tad iemaksājat visu uzreiz… (Pauze, strauji.) Tieši slep­kavības diena…

Pegija: Nerunājiet tā, tas ir drausmīgi… Tā ir ne­jauša sagadīšanās… Man bija akcijas… Akcijas sāka krist… Es pārdevu un naudu noguldīju …

Mūns: Ak pārdevāt? Pie kura māklera?

Pegija klusēja. Deilijs ieklausījās šai klusumā un tūdaļ saprata: Pegija meloja. Spītīgi meloja. Deilijs redzēja, kā viņa abām rokām cieši ieķērās krēslā.

Mūns: Nu, stāstiet tālāk. Par ko sastrīdējāties?…

Pegija: Mēs? Es vairs neatceros.

Mūns: Ja negribat stāstīt, nav vajadzīgs. Varbūt esat nogurusi? Nervi, vai ne? Uzsmcķejiet, tas uzmun­drina.

Deilijs sakustējās krēslā. Viņš bija gatavs apzvērēt, ka Mūns piedāvās «Simon Arzt». Viņš dzirdēja, kā inspektors atvēra portsigāru, dzirdēja, kā viņš uzvilka pret galdu sērkociņu, dzirdēja klusos soļus — tāda samtaina gaita mēdz būt kaķim, kad tas uzglūn zvir­bulim. Pegija iekritis! Noteikti? Viņai nav ne jausmas, kādu šķirni inspektors noglabājis sava etvijā.

Pegija: Paldies! (Laikam ievilka pirmo dūmu.) Ne­deg! (Atkal iečirkstējās sērkociņš.) Tas man par vieglu. Vai jums nav kas stiprāks?

Mūns: Par vieglu? Tā taču jūsu parastā marka?

Pegija: Cesterfīlds? Nevar būt! Tas taču ir «Simon Arzt». Te uzrakstīts!

«Neizdevās» Deilijs nodomāja …

Mūns: Ak tā, piedodiet, pārskatījos… Vai jums ar Džonu visu laiku bija labas attiecības?

Pegija: Jā. Es jau teicu, viņš bija labs pret mani. Ja bija labā omā, reizēm uzdāvināja man simtnieku.

Mūns: Bet pēdējā naktī viņam bija slikts gara­stāvoklis?

Pegija: Jā. Iepriekšējā vakarā, kad viņš man negai­dot piezvanīja uz darbu, es jau pēc balss nopratu, ka nav labi. Pati arī biju errīga. Viņš man pirms tam bija samelojis, ka taisoties uz Eiropu. Bet, kad es viņam pēkšņi ievajadzējos, izrādījās, ka Eiropa atrodas tepat Van Strātena ielā. Nemaz negribēju nakt. Zināju, ka sastrīdēsimies.

Mūns: Un jūsu nojauta izrādījās pareiza.

Pegija: Ja, mēs tiešām sastrīdējāmies… Viņš man teica, ka braucot uz Kanādu, viņš nekad nemēdza stās­tīt par sevi, bet es tapat sapratu, ka viņam draud briesmas. Runājot pa telefonu viņš piekodinaja uzmanī­ties, lai kads nesekotu. Gribēju viņam tūlit braukt līdzi — zināju, ka tā ir mana pēdējā izdevība viņu ap­precēt. Džons negribēja. Teica, ka pagaidām es esot

viņam vajadzīga tepat, uz Kanādu izsaukšot vēlāk. Tad es pārmetu, ka viņš mani nemīl. Viņš sāka kliegt, ka es esot nepateicīga, lai neaizmirstot, kas es agrāk esot bijusi, ka viņš manis dēļ neiešot zaudēt desmit tūkstošus…

Pegijas balss pēkšņi aprāvās. Deilijs redzēja, kā viņa nobāl. Izpļāpājusies! Galu galā tomēr izpļāpāju­sies! Nez kā to izmantos Mūns? Ahā, izliekas pilnīgi iegrimis cigāra baudīšanā… Magnetofons atkal ieru­nājās.

Mūns: Piedodiet, lāgā nedzirdēju… Stāstiet tālāk, es klausos. Vārdu sakot, jūs sastrīdējāties. Un tad?

Pegija: Tad … (Pauze.)

«Aizdomīga pauze,» Deilijs nodomāja.

Pegija: Tad es aizgāju.

Mūns: Pēc avīzes?

Pegija: Nē, es pavisam aizgāju.

Mūns: Cikos?

Pegija: Kādas divdesmit minūtes pēc astoņiem.

Mūns: Jūs maldāties. Jūs aizgājāt piecas minūtes vēlāk!

Pegija: Drīzāk kādu minūti ātrāk. Es noteikti atce­ros, jo ļoti steidzos. Deviņos gribēju tikt uz Vonemei­kera jauno universālveikalu. Man stāstīja, ka tur viss lētāks.

Mūns: Un nokavējāt veikala atvēršanu?

Pegija: Nē, es tiku tieši laikā.

Atskanēja soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors pieiet pie pilsētas plāna, kā izmēri attālumu no Van Strātena ielas līdz Motstrītai.

Mūns: Pasaciņas! Ja izgudrojat alibi, tad vismaz tādu, kas izklausās puslīdz ticams. Kas var apliecinat, ka jūs pulksten deviņos bijāt pie Vonemeikera? Neviens!

Pegija: Taksīša šoferis varētu apliecināt…

Mūns: Varētu! Numuru jūs, protams, neatceraties.

Pegija: Nē …

Muns: Varējāt neteikt, es to zinu tāpat. Tad jums atliek vienīgi izgudrot kādu pārdēvēju, kura jūs noteikti atcerēsies … Tādas laikam ari nav? …

Pegija: Nē, es nekā nenopirku.

Mūns: Steidzāties, tērējāt naudu taksītim un galu galā nekā nenopirkāt? Goda vārds, ja rīkotu sacensības melošanā, jums piešķirtu pirmo vietu.

Pegija: Bet es nemeloju. Kad iegāju veikalā, pama­nīju, ka nav vairs maciņa. Droši vien biju to aizmir­susi mašīnā, kad maksāju šoferim. Es izskrēju ārā…

Mūns: Bet šoferis ar visu naudu jau bija aiz kalniem. Un numuru, kā zināms, arī nebijāt ievērojusi. Izsaku līdzjūtību. Vai vismaz ziņojāt policijai? Tūlīt pārbau­dīsim.