Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Magnetofonā bija dzirdams, kā Mūns noceļ klausuli.

Pegija: Nevajag. Es neziņoju.

Mūns: Tātad atzīstat, ka esat melojusi!

Pegija: Nē, es nemeloju. Tajā diena neiznāca laika. Vajadzēja ilgi stāvēt rindā bankā …

Deilijs saspringa. Arī Mūns šajā brīdī droši vien bija saspringts līdz pēdējam. Atskanēja klusi, mīksti soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors nostājas aiz Pegijas muguras, gatavs dot iznīcinošu triecienu.

Pegija: Kamēr aizbraucu uz Jorkvilu, kamēr iemak­sāju naudu. Un tad es tūlīt apgūlos, gandrīz visu nakti nebiju gulējusi, un tad vajadzēja braukt uz darbu… un tad… tur dzirdēju par Džonu… par to, ka viņš nonāvēts… un tad vairs nedomāju par tiem dažiem dolāriem.

Mūns: Pietiek pļāpāt! Piecelieties! Mis Pegija Mor- ninga, jūs tiekat apvainota Džonesa Irvinga Spituela nogalināšanā ar nolūku piesavināties čeku par desmit tūkstošiem dolāru!

Notika tas, ko Deilijs bija gaidījis. Pegija neizturēja. Vispirms kādu laiku dzirdēja vienīgi- raudas. Beidzot Pegija atzinās, ka melojusi. Tad viņa stāstīja. Patie­sību? Jaunus melus?

Galvenais iemesls, kāpēc Spituels neesot viņu gri­bējis ņemt tūdaļ līdz uz Kanādu, esot bijuši desmit tūkstoši dolāru, kurus vajadzējis izņemt no bankas. Kāds cilvēks, kura vārdu Spituels neesot minējis, so­lījies iemaksāt šo summu ceturtā oktobra rītā. Tā kā Spituels baidījies no sekotājiem, viņš nav uzdrošinā­jies pats iet uz banku, bet izrakstījis čeku. Pcgijas uz­devums bijis izņemt šo naudu un glabat tik ilgi, kamēr Spituels paziņos, uz kurieni tā sūtāma. Pēc tam Pegija pati varēs braukt uz Kanādu — tā vismaz Spi­tuels solījis. Pegija viņa solījumam ne visai ticējusi, tāpēc nolēmusi paturēt šos desmit tūkstošus sev. Lai Spituelam nerastos aizdomas, viņa, saņēmusi bankā naudu, saskaņā ar norunu telegrafējusi Džonam, ka viss kārtībā. Dabūjusi sūtījumu ar cigaretēm, Pegija domājusi, ka tajā atrodas kāda slepena ziņa no Spitu­ela, jo viņš brīdinājis, ka nevarēšot vairs ne zvanīt, ne atklāti rakstīt. Pārskatījusi visas kārbas, bet nekā ne­esot atradusi. Padzirdējusi par Spituela nāvi, Pegija ļoti baidījusies, ka policija var uzzināt par naudu un viņai to atņemt. Tāpēc nākamajā dienā pēc slepkavī­bas aizgājusi no «Vecās pasaules», kur citas bāra mei­tenes zinājušas par viņas attiecībām ar Spituelu. Tāpēc arī sākumā teikusi inspektoram, ka Spituelu nepazīstot. Pegija zvērēja, ka, viņai projām ejot, Spituels vēl esot bijis dzīvs. Avīzi viņa neesot nesusi. Ari Spituels pats nekādā ziņā nav varējis uznest, jo, Pegijai aizejot, bija grasījies iet zem dušas. Pegija apliecināja, ka dzīvoklī atrastais revolveris patiešām piederējis Spituelam. Viņš no tā nekad neesot šķīries, naktī vienmēr glabā­jis zem spilvena. Par krievu pistoli TT Pegija nekā nezinot, pēc viņas domām, Spituelam tādas neesot bijis.

Kad Deilijs bija noklausījies dialogu tik tālu, atnaca Nisons. Deilijs izslēdza magnetofonu.

— Atradi?

— Pistoli? Ne velna. Bet šo to atstiepu. Apskaties, ja gribi. Manuprāt, nekā tāda nav. Cerēju, ka atradīšu sarkano propagandu, bet te tikai visādi filmu žurnāli, komiksi, mīlas romāni, vēstules un tamlīdzīgi krami.

Nisons aizgāja, bet Deilijs vēl ilgi sēdēja un domāja. Pēkšņi atcerējas, ka apsolījis telegrafēt Trolopam. Viņš paņēma papīru, uzmeta telegramas tekstu, paturēja rokā — un saplēsa. Deilijs pats nesaprata, kāpēc tā dara, kaut kas lika tā rīkoties. Lai vai kā, telegrama netika aizsūtīta.

— Jūtos kā izspiests citrons, Deilij, — inspektors Mūns atzinās savam palīgam. — Liekas, viss tā kā būtu skaidrs, bet uz priekšu nekādi netieku. Piemēram, kur palikusi polise? Varbūt jūs varat to pateikt?

— Varu pateikt vienīgi to, ka polise droši vien iz­rakstīta uz Pegijas Morningas varda. Iespējams, ka tieši tādēļ no viņas vairs nevar izvilkt ne pušplēsta vārda.

— Neizskatās pēc Spituela. Vai tiešām domājat, ka viņš hūtu precējis Pegiju? Drīzāk polise guļ kādā Ka­nādas bankā. To laikam nekad neuzzināsim. Paliek čeks. Pegija apgalvo, ka Spituels pats viņai to iedevis. Diem­žēl šai gadījumā grūti nospraust robežu starp patiesību un meliem. Reizēm viņa liekas pilnīga vientiese, reizēm ļoti slīpēta.

— Gan jau atzīsies!

— Cerēsim. Lai pasēž, agrāk vai vēlāk apniks klu­sēt… Jums gan labi, Deilij. Es raujos melnās miesas, bet jūs tikmēr lakstojaties ar Mardžoriju.

— Vai tad ar viņu var lakstoties? Tur jau nepiecie­šams vismaz spiritisks seanss. Nebūtu par ļaunu vēl reiz aiziet uz tādu.

— Varu jums pakalpot. Ielūdziet viņu šonakt apcie­mot Šipa garāžu. Pasakiet, ka tas ir dienesta eksperi­ments — mēģinājums izmantot garus policijas darbā. Varu garantēt, ka atmosfēra būs labvēlīga visnopietnā­kajiem precību nolūkiem …

— Inspektor, jūs tiešām esat pārliecināts, ka no­ziedznieks šonakt ieradīsies?

— Zinu pat, kur viņš pašlaik atrodas.

— Un jūs viņu līdz šim neesat apcietinājis?

— Rokas par īsām — pat ja gribētu.

īsi pirms pusnakts Deilijs stāvēja Van Strātena ielā un saudzīgi balstīja Mardžoriju. Mūns uzkāpa pie Šipa.

— Saģērbieties siltāk! Ārā ir auksts.

— Vai mēs… izliksim slazdus, inspektor? Un man . .. man arī obligāti jāpiedalās?

— Noteikti.

Šips nedrošiem pirkstiem atslēdza atvilktni un parak­ņājās tajā.

— Ko jūs meklējat?

— Revolveri… Nezinu, kur dēls licis. Pagajušajā reizē, kad atbrauca no koledžas, viņš to tīrīja…

— Paņemat labāk pudeli brendija. Tas vairāk no­derēs.

— Jūs tā domājat? — Šips atviegloti nopūtās. Ar pudelēm viņš prata rīkoties veiklāk nekā ar šaujamiem. — Varbūt kādu glāzīti tepat, inspektor?

Pēc trešās glāzītes Mūns paskatījās pulkstenī.

— Laiks! Gaidu viņu gan vēlāk, bet tādās reizēs al­laž jārēķinās ar drukas kļūdu.

— Drukas kļūdu?

— Gribēju teikt — kļūdu.

Nakts bija sevišķi klusa. Pilsētas trokšņiem šķita uz­likts skaņu slāpētājs. Šips ierāva galvu apkaklē un ne­teica ne vārda. Mardžorija, ieķērusies Deilija elkonī, plaši ieplestām acīm lūkojās apkārtnē. Deilijs, atbīdī­jis revolvera drošinātāju, vaicājoši paraudzījās inspek­torā. Uz mēles prasījās ilgi aizturēts jautājums: Ko mēs te īsti gaidām? Deilijam bija gan sava hipotēze, bet tā neizturēja stingru kritiku. Iespējams, ka Pegija Morninga pēc slepkavības paslēpusi kaut kur garažā Spituela apdrošināšanas polisi, kuru meklē kāds nozie­guma līdzzinātājs. Bet, ja tā, tad viņš to būtu atradis pagājušajā reizē, nebūtu nekādas vajadzības ierasties šonakt. Par to, ka viņš ieradīsies, inspektors likās abso­lūti pārliecināts. Deilijs bija darījis visu operācijas no­drošināšanai — iededzinājis garāžā gaismu un pār­baudījis, vai abas ieejas garāžā — vārti un durvis — cieši aizslēgtas. Tagad atlika vienīgi gaidīt. Bet ko?

Inspektora mazliet noslēpumainā sejas izteiksme lie­cināja, ka viņš nav noskaņots atklātām valodām. Tādēļ Deilijs aprobežojās ar lietišķu jautājumu:

•— Kur novietosimies?

_— Mēs ar misteru Šipu tepat pievārtē. Viss redzams kā uz delnas, — viņš norādīja uz vēja šūpoto spuldzi, kuras gaisma spokaini slīdēja pāri Kapsētas ielai un garažas vārtiem. — Jums ar Mardžoriju labāk iekār­toties tur aiz tā koka. Patīkams aizvējiņš. Paši redzat visus, jūs neviens …

Klusējot viņi ieņēma norādītās vietas. Klusums kļuva aizvien nomācošāks. Tikai klusa šalkoņa — tuvējās kapsētas simtgadīgie koki sanēja vējā.