Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Atceļā no laboratorijas Deilijs iegriezās pie Mardžo- rijas.

— Labrīt, Mardžī!

Mardžorija neatbildēja.

— Kas tad ir, Mardžī? Lūdzu, nedusmojieties! Do­māju, ka inspektors Mūns ievainots, tāpēc vispirms steidzos pie viņa …

— Seržant Deilij, lūdzu, nesauciet mani vairs vārdā! Es esmu mis Votkinsone, saprotiet! Nedomājiet, ka ļaušu jums ņirgāties par sevi.

— Bet kad tad esmu ņirgājies?

— Vakar! Kā jūs uzdrošinājāties aicināt mani uz tādiem kumēdiņiem? Kaut kāds nožēlojams triks at" radioviļņiem, bet es savā vientiesībā domāju, ka būs kaut kas nopietns tāpat kā pie misis Lanovcras…

— Bet, Mardžī, tas ar Smisa garu taču bija tikai joks! Es …

— Tā arī domāju, ka jūs nespējat nopietni izturēties pret vissvētāko, kas ir pasaulē. Mēs ar tēvu bez jums bijām pie misis Lanoveras… Lasiet! — Mardžorija pasvieda viņam avīzi un izskrēja.

Operatīvajā istabā Deilijs neizpratnē ņēmās pārla­pot «Observer» numuru. Ceturtajā lappusē viņš uz­dūrās lielai fotogrāfijai. Pazīstama seja. Nu, protams! «Mis Minerva Zingera, vispasaules vēriena mēdijs. Beidzot izdevies stāties sakaros ar citu planētu iedzī­votājiem!» Tur bija arī dīvaini zīmējumi — kaut kādi traukiem līdzīgi kosmiski satiksmes līdzekļi, fantastis­kas, otrādi apgrieztas piramīdas, kas balstījās uz smai­les. Reportieris aprakstīja spožos panākumus, kurus mis Minerva guvusi, izmantodama Spituela garu par starp­nieku ar citām pasaulēm. Sazināšanās notiekot telepā- tiski grafiskā ceļā. Pašlaik viņa jau nodibinājusi ciešus sakarus ar Marsa iedzīvotājiem. Laikraksts sniedza intervijas ar metodistu baznīcas sludinātāju Votkin- sonu un izcilo kosmisko problēmu speciālistu profesoru Hemfriju, kas pārstāv biedrību nezināmo lidojošo objektu pētīšanai. Noslēgumam reportieris bija patau­pījis sevišķu sensāciju — marsieši paziņojuši savu no­domu tuvākajā laikā sūtīt kosmisku kuģi uz Zemi.

Votkinsons — tas ir Mardžorijas tēvs… Profesoru Hemfriju Deilijs nepazina. Bet profesors paliek profe­sors. Ja tādi vīri ļauj sevi nerrot, ko tad prasīt no Mardžorijas? Lai meklē sev vīru uz Marsa!

Nākamajā dienā Deilijs satikās ar Mardžoriju gai­tenī.

— Seržant Deilij, jūs meklēja inspektors Mūns. Viņš ir savā kabinetā!

— Paldies, Mardžorija… Starp citu, to rakstu iz­lasīju. Vai jus tiešām prasāt no manis, lai ticu šim bleķim?

— No jums prasu tikai vienu — lai jūs vairs neuzru­nātu mani vārdā. Priekšdienās tikai dienesta attiecības!, Lūgšu to neaizmirst!

Deilijs nopūtās. Stāvoklis bija bezcerīgs.

Mūns sēdēja atzveltnes krēslā un kā dīvainu kukaini grozīja pirkstos papes kārbu.

— Kā jums patīk, Deilij? So kārbu Nisons nupat atrada, vēlreiz pārmeklējot Pegijas dzīvokli. Kā redzat, pasta sūtījums. Adrese rakstīta ar Remingtona 1956. gada modeļa rakstāmmašīnu, nosūtītājs nav uz­rādīts. Pegija Morninga apzvēr, ka cigaretes atsūtītas tieši šajā iesaiņojumā …

-—Melo! Tūlīt pārbaudīsim… — Deilijs pielika kārbu pie deguna. Nāsis izplētās, acis kļuva arvien šaurākas.

— Neticami! Patiešām «Simon Arzt»!

— Bet tagad aplūkojiet zīmogu.

— Ceturtais oktobris!…

— Tātad cigaretes viņa tiešām saņēmusi pēc slepka­vības. Zināt, kā jūtos? Kā cilvēks, kuram virs galvas sabrūk māja.

— Nepiekrītu. Tas. tomēr ir pierādījums.

—. Pierādījums — bet kam?

— Ja Morninga saņēmusi cigaretes pēc slepkavības, tas nozīmē,,, — Deilijs ņēma palīgā pirkstus. — Viens: pēc viņas pie Spituela bijis kāds cilvēks, kas smēķējis «Simon Arzt». Divi: šis nezināmais aizsūtījis viņai cigaretes ar nolūku novērst aizdomas no sevis…

— Pag, Deilij!… Jūs pārāk aizraujaties. Šis nepa­zīstamais — nosauksim viņu par misteru X — ir gaiš­reģis. Viņam vajadzēja iepriekš zināt gan to, ka jūs piešķirsiet cigaretes galam sevišķu nozīmi, gan to, ka es apcietināšu Pegiju Morningu. Pārāk sarežģīti, lai izklausītos pēc patiesības.

— Ļaujiet padomāt… Jūs taču teicāt, ka vissarež­ģītākās mīklas atrisinājums parasti ļoti vienkāršs…

— Nu?

— Es esmu stulbenis! — Deilijs negaidot paziņoja.

— Jums bija nepieciešamas veselas divas minūtes, lai tiktu pie šīs atziņas?

Deilijs ignorēja šo piezīmi.

— Pegijas pirksta nospiedums bija uz pelnu trauka, bet tanī atrasti Cesterfīlda cigarešu pelni. Tas liecina, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt».

— Zinu, zinu. Varat vēl piemetināt, ka bez tam at­rasti divi smēķu gali, abi Cesterfīlda markas. Uz viena no tiem uzieta Brūka lūpu krāsa. Taču tas neko neno­zīmē.

— Tas nozīmē, ka IPegija smēķējusi Cesterfīldu!

— Bet tas vēl nenozīmē, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt». Arī es ciemos kādreiz neatsakos no pie­dāvāta cigāra, kaut visumā esmu uzticīgs savai mar­kai …

Pie durvīm klauvēja.

— Lūdzu! — Mūns aicināja.

— Ā, apburošā mis B! — Deilijs apsveica laboranti. — Atnesāt analīzes rezultātus?

— Jā. «Simon Arzt» — tāpat kā tas cigaretes gals, ko atradāt Spituela dzīvoklī. Arī tam pie viena vēlreiz iztaisīju analīzi.

— Kāpēc tāda centība? — Mūns brīnījās.

— Pirmo reizi vēl nezinājām sintētiskās lūpu krāsas sastāvu un tādēļ nebūtu varējuši to konstatēt.

— Un šoreiz konstatējāt? — Deilijs bažīgi vaicāja.

— Nē! Ne uz vienas cigaretes, ne uz otras.

— Paldies!

— Un kur palika kompliments? — Acīm redzot, ko­ķetēšanu mis B bija pietaupījusi atvadām.

— Te jums vekselis par tūkstoš komplimentiem! Iekasēt pēc pirmā pieprasījuma! — Deilijs aizvadīja viņu līdz durvīm, tad ka uzvarētājs nostājās Mūna priekšā:

— Vai tagad ticat, ka man taisnība. Pegija nav vai­nīga.

Muns domīgi košļāja cigāru.

— Kurš tad?

— Es jau teicu — tas, kas smēķēja «Simon Arzt».

— Vārdu sakot, esam laimīgi atgriezušies pie mis­tera X. Tas taču absurds! Slepkavība notikusi ne vēlāk kā astoņos divdesmit. Tatad misteram X bija tikai mi­nūte, pusotras, lai pagūtu iekļūt dzīvoklī, izvilināt Spi­tuelu no vannas istabas un nošaut viņu.

Deilijs paraustīja plecus.

— Nezinu. Zinu tikai vienu — Pegija nav vainīga.

— Labi, ja esat par to pārliecināts, izdarīšu kādu eksperimentu.

Iesēdies savā mašīnā, Muns aizbrauca uz Van Strā­tena ielu. Pie mājas numurs 30 apstajas. Nams likās izmiris. Visi logi cieši aizvērti. A\ūns paskatījās uz ēku kā uz personīgu ienaidnieku* Tad uzņēma precīzu laiku. Viņš izvēlējas vistaisnāko ceļu līdz Vonemeikera universālveikalam. Ātrumu samazināja tikai krustoju­mos. Kad priekšā iznira universālveikals, atkal paska­tījās pulkstenī. Eksperiments nedeva galīgu skaidrību. Pegija apgalvo, ka atbraukusi tieši veikala atvēršanas brīdī, tas ir, deviņos. Ja butu izdevies pierādīt, ka 40 minūtēs tas nav iespējams, tad līdz ar to būtu skaidrs, ka viņa melo… Izrādās, ka tas iespējams, gan tikai tad, ja Pegija tūlīt dabūjusi taksīti. Pie Spituela mājas viņa to nevarēja dabūt, jo bruģis bija izvandīts, lai tiktu līdz asfaltam, vajadzēja vēl kādu minūti… Bet pagūt tomēr varēja …

Nez kādēļ Mūns izkāpa no mašīnas. Ko darīt? Vēl­reiz nopratinat Pegiju. Nav nekādas jēgas. Tupēt pār­valdē, noklausīties Deilija aplamības un Viloubleika atskaiti par sputņika pārvietošanos?

Negaidot Mūns atcerējas Lestera uzaicinājumu.