Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Uz pults uzliesmoja sarkanā spuldzīte — Mardžorija savienoja Lafajetu ar policijas priekšnieku. Lafajets paņēma klausuli un laipni pamāja Mūnam:

— Turpināsim sarunu vēlāk… Līdz vakaram. No­teikti paņemiet sievu līdzi! Katra ziņā!

Mūns atmuguriski izgāja no kabineta. Viņš nekā ne­bija sapratis. Par kādu paziņojumu bija runa? Kur viņam šovakar jātiekas ar Lafajetu? Kāpēc Džīna jāņem līdzi?

— Kas ar jums, inspektor? — atskanēja Mardžorijas balss.

— Dodiet ūdeni. Ar mani kaut kas nav kārtībā.

Iztukšojis glāzi, Mūns pēkšņi atcerējās:

— Vai Pegija atbrīvota?

— Šorīt.

— Un es?

— Jūs?!

— No darba. Kas ar manu atlūgumu?

— Guļ atvilktnē. Parādīju šefam, bet viņš tikai pasmaidīja. Viņš ir sajūsmā par jūsu interviju.

— Intervija? Nevienam neesmu interviju devis.

— Nesaprotu jūsu jokus, inspektor. Avīzē iespiesta jūsu saruna ar Blisu Trolopu.

Pēc mirkļa Mūns jau atradās uz ielas. Kabatu svi­lināja avīze. Kas atkal par jaunumu? Skvērā viņš atsē­dās un izvilka avīzi. Jau pēc dažām rindiņām viņa sejā pavīdēja tik mežonīgs niknums, ka blakām sēdošā sieviete aši manījās prom.

Raksts saucās: «Van Strātena ielas slepkavība bei­dzot tuvojas atrisinājumam.» Zem virsraksta bija ievietota Mūna ģīmetne ceturtdaļlapas lielumā. Se­koja inspektora nopelnu uzskaite, kurā laba tiesa bija reportiera fantāzijas auglis. Sevišķi tika izcelts inspek­tora absolūtais godīgums un bezpartejiskums, kuru visuzskatāmāk pierādījusi nēģeru studenta nāves ap­stākļu izmeklēšana.

Par spīti dusmām Mūnam bija jāatzīst, ka Trolops melošanu no profesijas pacēlis mākslas līmenī. Viņš attēloja inspektoru Mūnu kā gudru cilvēku, kas visu rūpīgi apsver, izvirza argumentus, pats tos apgāž, vārdu sakot, dara visu, lai lasītājs saņemtu slēdzienu pilnīgi sagremotā veidā. Vislielāko bezkaunību Trolops bija pietaupījis pašām beigām:

«Pateicos par interviju, inspektor, Atļaušos visu mūsu lasītāju vārdā izteikt cerību, ka drīzā laikā izdo­sies nosēdināt Spituela slepkavu elektriskajā krēslā.»

«Paldies, Blis! Pielikšu visas pūles. Taču baidos, ka viņš jau sen ar reaktīvo lidmašīnu vai zemūdeni nogā­dāts turp, no kurienes sazvērestības pavedieni stiepjas līdz mūsu zemei, līdz katram brīvās pasaules nostūrim. Bet pietiek jau ar to, ka cauri dzelzs aizkaram izlau­zīsies mūsu bargie apsūdzības vārdi: uz jūsu sirds­apziņas mūsu pilsoņa nelietīgā noslepkavošana, uz jūsu rokām simtprocentīga patriota asinis!»

No tuvākā automāta inspektors piezvanīja uz redak­ciju.. Tur pateica, ka Trolops tikai vakar atgriezies no Ciktaunas, līdz vēlai naktij diktējis steidzamu ma­teriālu un tagad droši vien guļot…

— Misteram Trolopam kuru katru brīdi jābūt atpa­kaļ, — paziņoja Blisa dzīvokļa saimniece, — aizskrēja paēst brokastis. Lūdzu, uzgaidiet!

Istaba bija tipisks mūslaiku jauna cilvēka miteklis. Dažas sporta trofejas, dažādi piemiņas žetoni, kino­aktrišu fotogrāfijas pie sienām. Mūns apsēdas pie galda. Blakus rakstāmmašīnai gulēja kaudzīte tīru lokšņu. Baltais papīrs uzmodināja Mūnā snaudošo zīmētāja talantu. Lapiņa pēc lapiņas pārklājās briesmoņiem un mūdžiem. Tiem visiem bija Blisa vaibsti. Tas puslīdz līdzēja. Pamazām Mūns nomierinājās un sāka kopēt kādu fotogrāfiju. Tajā bija redzams rietošās saules apspīdēts tuksnesis, kaut kāda dīvaina celtne, droši vien sena indiāņu svētnīca, un pats Trolops baltā uz­valkā pie «Standard Oil» reklāmas pulksteņa. Kavē­dams sev laiku, Muns rūpīgi pārzīmēja katru sīkumu.

Beidzot Mūns nolēma vairs negaidīt. Iebāzis sašvī- kotās lapiņas kabatā, viņš piecēlās. Sajā mirklī parā­dījās Trolops. Ieraudzījis inspektoru, viņš apjuka.

— Ko tas nozīmē? — Mūns nosvieda uz galda avīzi.

— Dots pret dotu! Jūs solījāties informēt mani pašu pirmo, bet par Pegijas Morningas apcietināšanu uz­zināju tikai vakar un arī tad vienīgi, pateicoties Toren- tam. Līdz ar to man rokas bija brīvas. Jūs uzskatāt, ka esmu rīkojies negodīgi? Bet es uzskatu, ka tas da­rīts jūsu labā. Jūs atradāties pagrūtā stāvoklī. Reiz paziņojuši, ka neticat sarkano vainai, jums bija neērti atkāpties. Es to izdarīju jūsu vieta.. Agrāk vai vēlāk tas jums pašam tomēr būtu jādara. Teikšu vēl vairāk, tas jums būs jādara.

Mājās Mūns pārbrauca nospiestā garastāvoklī. Tur­pretī Džīnai bija reti laba oma. Viņas seja staroja priekā. Izrādījās, ka tam ir trīs iemesli. Pirmkārt, kai­miņiene misis Hendersone pēc ilga pārtraukuma sa­sveicinājusies un veselas desmit minūtes sarunājusies ar viņu. Otrkārt, uzzinājusi šīs pēkšņās laipnības iemeslu, Džīna nopirkusi avīzi un ar patiku izlasījusi interviju.

— Un treškārt, — Džīna pavicināja gaisā zelta burtiem apdrukātu kartonu, — mums ir ielūgums pie Alisoniem! Šovakar!

Mūns neticīgi pagrozīja pirkstos ielūguma karti.

T. O. Alisons bija sācis savu karjeru pirms desmit gadiem, izdodot žurnālu «PILNĪGI SLEPENI». Tā specialitāte bija skandālu hronika. Informācijas iegū­šanai Alisons nodarbināja veselu bataljonu privāt­detektīvu. Žurnāls iznāca tikai sešas reizes gada un tomēr deva miljonu peļņas. Vēl vairāk Alisons laikam pelnīja ar skandaliem, kurus par attiecīgu samaksu noklusēja. Likteņa ironija bija gribējusi, lai pats Ali­sons kļūtu par anonīmu šantāžistu upuri. Toreiz tieši Muns atrada un apcietināja izspiedēju.

«Misters Mūns ar kundzi tiek ielūgti…» Zili brī­numi! Neizskatās pēc Alisona. Varbūt viņš savu patei­cību noguldījis bankā un tagad taisās samaksāt ar procentiem? Drīzāk Alisonam atkal kaut kas vajadzīgs. Bet kas viņam varēja būt vajadzīgs no inspektora? Miljonārs, iespaidīgs politiķis, vairāku avīžu un žur­nālu izdevējs, pēdējā laikā ieguldījis daudz naudas elektronikā… Pēkšņi Mūns atcerējās, ka ari «Morning Sun» piederēja Alisonam.

— Nekur neiešu. Ja viņš tā ilgojas pēc manis, lai nāk pats.

— Vai tev prāts, Sem? Atteikties no tāda ielūguma! Bez tam esmu jau piezvanījusi, ka noteikti būsim.

— Tad piezvani, ka nebūsim.

— Sem, bet kur man likt jauno tērpu? Atdot? Vai ziedot pestīšanas armijai?

— Kādu tērpu? #

— To pašu, kuru šodien nopirku. Kaut kādās lanckās taču nevar rādīties pie Alisoniem. Gribi, es tūlīt uz­vilkšu? …

Jaunajā tērpā Džīna patiešām izskatījās lieliski. Mūns atmaiga — negribējās izjaukt viņai prieku. Galu galā kāpēc neaiziet? Varēs pateikt Alisonam savas domas par Trolopa gangstera metodēm.

Alisona milzīgās savrupmājas vestibilā atradas ba­seins krietna dīķa lielumā. To ietvēra no Meksikas atvestie kaktusi un agaves. Pie marmora krastmalas šūpojās torpēdai līdzīga alumīnija motorlaiva.

— Priecājos jūs redzēt, inspektor! — Alisons atda­lījās no viesu pulciņa, lai personīgi apsveiktu Mūnu.

— Bet es nemaz. Ceru, ka pats lasāt savu avīzi. Tas, ko atļaujas jūsu Trolops …

Alisons nepievērsa viņa vārdiem uzmanību.

— Jūsu kundze? Priecājos jūs redzēt, misis Mūn! Kā jūtaties?

— Ļoti priecājos. Ceru, ka jūs iepazīstināsiet mani ar savu sievas kundzi.

— Ļoti nožēloju. Feja šobrīd aizņemta.

— Tādā gadījumā lūdzu nodot viņai, — Džīna pa­sniedza celofāna kārbu ar orhideju. Viņa bija izmeklē­jusies pašu dārgāko, tomēr ļoti bažījās, vai tik dāvana nebūs pārāk vienkārša.

— Paldies! Cik brīnišķīgs zieds! Sieva ļoti priecā­sies, — Alisons teica un nevērīgi, pasvieda kārbu kādam sulainim. *