Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Labu brīdi valdīja klusums.

— Kas ir, Deiiij, vajadzēs pārvilkt svītru. Lano­vera viņu nav pazinusi, pirkstu nospiedumi nesakrīt. Visa ēka sagāžas. Viņa «nezinu» var izskaidrot pavi­sam vienkārši — cilvēks neprot lasīt. Un šis te, — Muns norādīja uz tukšo karafi, — pierāda, ka vismaz vienā punktā viņš nav melojis. Tādas kolosālas paģi­ras nevar notēlot.

— Atkrīt vēl kaut kas.

— Proti?

— Ja viņš nemāk lasīt, tad nespēja arī izlasīt slu­dinājumu. Avīze, kuru atradām Smisa dzīvoklī, piede- rejusi kādam citam …

— Pieņemsim. Bet kas tas par mīklainu tipu, kas nez kādēļ pats nevar iemest aploksni vēstuļu kastīte? Šis arābs, manuprāt, tomēr stāsta pasakas. Paturēt viņu šeit diemžēl nevaru, trūkst pierādījumu. Nav arī vērts. Izlaidīsim no krātiņa, bet no acīm neizlaidīsim. Esmu gatavs saderēt, ka tas atmaksāsies.

— Pieņemu derības.

— Kur jums pēkšņi tāda pārliecība radusies, ser­žant?

— Kāpēc pēkšņi? Jau no sāktā gala zināju, ka viņš nav Smisa slepkava, tas ir, no tā brīža, kad viņu apcietināja. Gribēju tikai pārliecināties.

— Zinājāt? No kurienes? Varbūt viņš pats atklājis jums šo patiesību? — Mūns pazobojās.

— Viņš ne, bet cigarete. Viņš taču nesmēķē.. Kur nu vēl «Simon Arzt»!

Slepkavība Van Strātena ielā saistīja publikas uz­manību ar savu noslēpumainību. Jo vairāk tāpēc, ka Smisa ģīmetnes publicēšana un lūgums sniegt ziņas par viņa personību, nodarbošanos, veikalnieciskajiem un privātajiem sakariem palika bez atbalss.

Kopš sāka pieminēt Mūna vārdu sakarā ar «Nāvi zem dušas» (tā slepkavību bija nosaukusi visvairāk izplatītā avīze), vēstuļu plūdi atjaunojās. Pa lielākai tiesai tie bija vecvecie draudi izrēķināties par Frenka Velingtona slepkavu apcietināšanu. Mūnam pārmeta, ka viņš spējīgs vajāt tikai godīgus ļaudis, kuri aizstā­vējuši baltās sievietes godu un nedomā slēpties no sa­biedrības, kas tos visnotaj atbalsta, bet, kad jāķer īsti noziedznieki, tad rokas kabatās.

Taču starp visām šīm lamu vēstulēm atradās viena ar gluži citu saturu. Bez uzrunas un nosūtītāja vārda, nodrukāta uz rakstāmmašīnas:

«Jūs esat nonākuši strupceļā. «Srnisa» slepkavas meklējami pavisam citur. Pārlasiet pēdējā laika poli­tiskās prāvas, tur jūs atradīsiet pavedienu. Jūsu lab­vēlis.»

Savāda vēstule. Izsmiekls vai nopietnība? Un ko nozīmē pēdiņas? Vai to, ka Smiss patiesībā saucās ci­tādi?

Muns paraustīja plecus un ņēmās šķirstīt rīta avīzes. Sputņika izraisītā polemika turpinājās …

Apgalvojums, ka pavadoņa raķetes īstenībā kons­truējuši vācu zinātnieki, esot smieklīgs. Tādā gadījumā mums jau sen vajadzēja tādu palaist — pie mums taču strādā pats fon Verners, lidojošo šāviņu radī­tājs… Izrādās, ka krievi ar viņiem piemītošo aziātisko viltību izlietojuši vāciešus dumu aizsegam. Kamēr tie Sočos knibinājušies ap mazsvarīgām pro­blēmām, krievi pilnīgā slepenībā strādājuši Sibīrijā. Sī slepenība ir vairāk nekā aizdomīga … Pietiek atce­rēties Rotbahus, kuriem nesen piespriests nāves sods par raķešu noslēpuma nodošanu krieviem … Bez Rot- bahu nodevības krieviem nebūtu nekāda sputņika … Tālāk bija lasāma ziņa, ka nodibināts totalizators «Sputņiks». Princips tas pats, kas beisbola totaliza­toram — tur jāuzmin maču rezultāti, te diena, kad pa­vadonis nogāzīsies no orbītas. Tie, kuru minējums ne­būs pareizs, zaudē savas iemaksas. Daļu no zaudētajām summām iegūs laimīgie uzminētāji, pārējo nacionālais mākslīgo pavadoņu fonds. Avīze aicināja lasītājus ieguldīt brīvo naudu šajā patriotiskajā pasākumā.

— Paldies! — Mūns norūca un nometa laikrakstu.

Pārvaldē viņu sagaidīja Deilijs.

— Vai lasījāt jaunumu šīsdienas avīzē, inspek­tor? — seržants apvaicājās.

— Par to, ka krievi nozaguši no mums sputņika projektu? — Torents iejaucās sarunā.

— Varat saukt viņus pie atbildības! — Deilijs pa­smīnēja, — zagļu tvarstīšana ir jūsu specialitāte, To- rent.

— Sveiki, zēni! — šai brīdī atskanēja Viloubleika balss. Viņš izskatījās kā cilvēks, kuram laimīgi izrauts sastrutojis zobs. — Varat apsveikt! No «Apvienotā tē­rauda» esmu laimīgi ticis vaļā! — Viloubleiks pazi­ņoja, līdz ar to pirmo reizi publiski atzīdams, ka vi­ņam tādas akcijas bijušas.

— Pārdevāt?

— Pārdevu un ieguldīju sputņika totalizatorā… Tā, lūk, zēni! .. . Spēlēju uz visu!

— Man arī bija tāds nodoms, — Torents teica. — Galu galā patriotisks pasākums, un laimēt arī var veselu žūksni, tikai nezināju, kādu dienu minēt. Vieni saka, ka sputņiks nogāzīsies kuru katru brīdi, citi …

— Sputņikam jānogāžas otrajā novembrī, ne agrāk, ne vēlāk, — Viloubleiks izsaucās.

— Ja nemaldos, tā ir jūsu dzimšanas diena, Vilou- bleik?

— Tieši ta, un tapec, ne mirkli nevilcinādamies, ierakstīju totalizatora blankā šo datumu. Sī diena man vienmēr nesusi laimi, redzēsiet, nesīs arī šoreiz!

— Ko jūs, Deilij, pirmīt gribējāt sacīt par šīsdienas avīzi? — Mūns atcerējās.

— Atkal tas pats noslēpumainais sludinājums par Ēģiptes sfinksu, — Deilijs teica. — Gribētos zināt, kas aiz tā slēpjas.

— Un kā ar Botlmeikeru? — Viloubleiks apvaicā­jās. — Cik atceros, Bedstreps noskaidroja, ka sludinā­jumu devis viņš …

— Botlmeikers apgalvo, ka nekādu sludinājumu viņš neesot devis. Atskaitot viņa vizītkarti Smisa ka­batas portfelī, mums nav neviena pieturas punkta…— Mūns noplātīja rokas.

— Izredzes nav spožas. — Torents pašūpoja galvu.

— Apmēram tādas pašas, kā Viloubleikam laimēt totalizatorā!

— Deilij, lūgšu iztikt bez muļķīgiem jokiem! — Vilou­bleiks noskaitās.

Vārdu apmaiņu pārtrauca mis B ierašanās. Kopš viņa strādāja laboratorijā B, meiteni dēvēja tikai šajā iesaukā. Mis B bija pilnīgs pretstats Mardžorijai. Lie­tišķais baltais uzsvārcis un ķimikālijām notraipītie pirksti nespēja noslēpt viņas pārlieku sievišķīgo bū­tību, kas izpaudās koķetīgi sacirtotajos matos, spilgti lakotajos nagos un košajās lūpās.

— Ko es redzu! Mūsu apburošā mis B! — Deilijs iesaucās. — Vai atnesāt kādu analīzi?

— Jūsu smadzeņu analīzi, Deilij. Atskaitot gaisu un skaidas, nekas nav atrasts … Es atnācu pēc kom­plimenta.

— Sakarā ar jauno frizūru? Vai tā gadījumā ne­saucas «Aita meklē cirpēju», — Deilijs ķircinājās.

— Nē, sakarā ar manu jauno lūpu krāsu. Inspektor Mūn, komplimentu gaidu tieši no jums.

— No manis? Ja mana sieva lietotu to pašu, es tūlīt pieprasītu šķiršanos, — Mūns norūca.

— Paldies dievam, neesmu jūsu sieva. Jūs esat ne­pateicīgs. Ja nekrāsotu lūpas, ne es, ne jūs nekad ne­uzzinātu …

— Ko tad?

— To, ka īsi pirms slepkavības pie Smisa ciemo­jusies kāda sieviete!

— Nekā nesaprotu: Lūpu krāsa? Sieviete?

— Pelnu traukā Smisa dzīvoklī jūs atradāt divus cigarešu galus, vai ne?

— Abi diemžēl «Cesterfīlda» markas, — Deilijs at­saucās inspektora vietā.

— Uz vienas konstatēju mikroskopiskas pēdas. Ana­līze parādīja, ka tās nav ēdiena atliekas. Tā arī neva­rēja būt lūpu krāsa, jo visiem līdz šim zināmiem lūpu zīmuļiem ir gluži cits, pa lielākai daļai organisks sastāvs. Vakar nopirku tikko izlaisto Brūka sintētisko lūpu krāsu. Nez kādēļ atcerējos pēdas uz cigaretes. Šodien iztaisīju analīzi — sastāvs tas pats!