Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Un kā tad ar Šipa garāžu? — vaicāja Torents. -— Vārti taču bija vaļā?

— Paldies par aizrādījumu, Torent, bet varat ne­uztraukties. Manā hipotēzē arī garāžai ierādīta pienā­cīga vieta. Skaidrs, ka darba biedri nedrīkstēja redzēt ēģiptieti izejam no nama, citādi rastos aizdomas. Tā­pēc viņš caur garāžu izgāja uz Kapsētas ielu. Šips gan pārliecināts, ka iepriekšējā vakarā noslēdzis durvis, bet, manuprāt, galons stipra portera ļauj par to šau­bīties …

Viloubleiks pacēla roku:

— Kā būtu, Mūn, ja mēs vēlreiz izmēģinātu laimi ar lieciniekiem?

— Vai ir vērts? Siem galvā vienīgi krievu pava­donis.

Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja Bedstrepa mo­notonā balss:

— Starp citu, man izdevies uzzināt, ka sludinājumu par Ēģiptes sfinksu devis kāds Botlmeikers.

— Un to jūs sakāt tikai tagad! — seržants neiz­turēja. — Ja man būtu kāda teikšana, es šodien pat atņemtu jums pavalstniecību un taisnā ceļā izraidītu jūs uz jūsu Grenlandi.

— Uz Zviedriju, — Bedstreps pārlaboja nesatrici­nāma mierā.

— Kaut vai uz Polinēziju! Ar jūsu temperamentu var strādāt par policistu tikai pie eskimosiem.

— Es gaidīju, kamēr būs izteikušies pārējie.

— Botlmeikers! … — Torents domīgi teica. — Smalki gan viņš mūs apveda ap stūri.

— Ek, būtu es to agrāk zinājis! — Mūns noplātīja rokas. — Mans vienīgais ierocis bija Srnisa dzīvoklī atrastā vizītkarte. Ja Botlmeikers tiešām līdzvainīgs slepkavībā, būs grūti atrast pierādījumus. Žēl, tagad viņš ir brīdināts.

— Jūsu vietā es viņu vēlreiz paņemtu priekšā, — Viloubleiks ieteica.

— Vispirms jātiek galā ar ēģiptieti. Es allaž turos pie Napoleona principa …

— Kas par Napoleonu? — Torents vaicāja.

— Franču karavadonis. Ja viņam bija vairaki pre­tinieki, viņš vispirms raidīja visus savus spēkus tai virzienā, kur vislielākās izredzes uzvarēt.

Patiesībā Napoleona princips kalpoja Mūnam par attaisnojumu tam, ka viņš nespēja vienlaicīgi risināt vairākus pavedienus. Apzinādamies, ka nav nekāds ģēnijs, Mūns vadījās pēc vienkāršas, bet drošas me­todes — izsekot katram pavedienam pēc kārtas. Ač­gārnie cits pēc cita tika atmesti, kamēr palika pēdē­jais — vienīgi pareizais. Šoreiz Mūns bija pārliecināts,

ka pareizais jau tikpat kā rokā. It kā rezumēdams visu iepriekš teikto, viņš atkārtoja:

— Vispirms jātiek galā ar ēģiptieti!

… Mājās Mūns sastapa Petu, drīz ieradās arī Holmens. Mūns tūdaļ piedāvāja cigārus.

— Parasto pusīti, vai ne, profesor?

— Nē, dārgo inspektor, šoreiz veselu. Jā, jā, pats zinu, ka roku sev kapu, bet ko lai dara, ja pasaulē tik daudz satraucoša. Vairs nav iespējams paņemt rokā avīzi. Un neņemt rokā arī nav iespējams — van nomirt neziņā. Bet man gribas zināt, no kā nomiršu. Šai ziņā avīzes sniedz lielu palīdzību — attēlo visas nāves iespējas. Un vēl šis pavadonis …

— Lieciet mani mierā ar savu pavadoni, — Mūns ievaidējās. — Tas man sajaucis visas kārtis.

— Ne tikai tev vien. Vai lasīji, kas notiek biržā? — jautāja Pets.

— Kāpēc man jālasa, savām acīm redzēju. Tev par to būtu vismazāk jāuztraucas.

— Jā, man miljonus nav ko zaudēt. Tas man līdz mūža beigām nedraudēs. Bet darbu gan varu pa­zaudēt.

Pets strādāja par mehāniķi firmā, kas pārdeva vieglās automašīnas. Viņš ne tikai noņēmās ar re­montu, bet reizēm arī demonstrēja jaunākos modeļus.

— Cik saprotu, Ilruščova paziņojums neskar auto­mobiļu rūpniecību, — Mūns norūca.

— Kad mums iet labi, mēs pērkam mašīnas. Tikko sāk klāties plāni, mēs tās pārdodam vai vismaz nepēr- kam jaunas. Un, ja mana firma sāks atlaist darbinie­kus, tad kā pirmais lidošu es.

— Un kas pēc tavām domām vainīgs? Pats! Tu taču ar sirdi un dvēseli esi par krieviem. Bet šoreiz viņi tevi iegāzuši. Kad zaudēsi darbu, varēsi aizsūtīt uz Maskavu pateicības telegramu.

— Bleķis. Arī bez sputņika es ilgi nenoturētos. Mūsu noliktavās jau sakrājies desmitiem tūkstošiem mašīnu. Mēs tikai izlikāmies, it kā to nemanītu. Sput­ņiks mums atvēra acis, un par to tiešām vajadzētu no­sūtīt pateicības telegramu.

Pie durvīm atskanēja zvans. Mūns steidzās atvērt.

— Jūs, Deilij? Kas noticis?

Deilijs klusēja. Viņš pūlējās pēc smakas noteikt Peta tabakas šķirni.

Mūns satvēra viņu aiz pleciem un sapurināja.

— Kāpēc nesakāt nekā? Ļaunas ziņas?

— yisļaunākais. Aizbēga.

— Ēģiptietis?

— Tas vēl nebūtu tik traki, Mardžorija aizbēga no kino. No- sākuma viss bija normāli. Filma saucās «Pār- kinsa septītās debesis», un Mardžorija cerēja ieraudzīt eņģelīšus un visus pārējos debesu atribūtus. Bet kad izrādījās, ka par debesīm filmas varonis sauc savu iemīļoto krogu, kurā var justies kā septītajās debe­sis …

— Kas par niekiem! — Mūns īgni iesaucās.

— Jums tie ir nieki, bet es taču taisos viņu precēt. Mardžorija tikko neiepliķēja mani. Viņa neieredz dzē­rājus un dzertuves. Teica, ka droši vien pats esot žūpa, ja iedrošinos vest viņu uz tādu filmu, kur nepārtraukti nododas žūpošanai.

— Un ko jūs gribat no manis? Lai apliecinu Mar- džorijai, ka alkoholu lietojat tikai ārīgi — pēc bārdas skūšanas?

— No jums nekā, inspektor… Bet Pets pagājušo reizi pieminēja kādu kino, kur izrāda krievu filmas.

— Tā gan, Stenlija kinoteātris.

— Tieši tas, kas vajadzīgs jūsu Mardžorijai, — pro­fesors Holmens pasmaidīja. — Ja tajās arī gadās kāds dzērājs, tad nekādā ziņā nav tik izsmalcināts kā pie mums. Kenterberijas katedrāles dekāns izteicies, ka padomju filmas var droši rādīt pat bērniem.

— Kenterberijas katedrāles dekāns? Tieši tas, kas Mardžorijai vajadzīgs.

Atkal atskanēja zvans.

Šoreiz tas bija telefons.

Mūns nepacietīgi nocēla klausuli.

— Inspektors Mūns? — atskanēja flegmātiskā balss.

— Kas runā?

— Bedstreps runā. Ēģiptietis… — balss pēkšņi ap­rāvās.

— Kas ir ar šo nolādēto ēģiptieti? Bedstreps klusēja.

— Kāpēc jūs nerunājat! Kas noticis?!

Klausulē dzirdēja tādu kā atkrekšķināšanos, tad at­kal Bedstrepa balsi:

— Notikusi maza nelaime.

— Ar ēģiptieti?

— Nē, ar mani. Noriju košļājamo gumiju.

— Pie velna jūsu gumiju! Kas noticis ar ēģiptieti? ,— Nekas sevišķs nav noticis. Nisons tikai lūdza

paziņot, ka ēģiptietis apcietinats.

Nākamajā rītā Mūnu uzmodināja putekļu sūcēja rū­koņa. Džīna uzkopa dzīvokli. Tas nozīmēja, ka pulk­stenis ir tieši astoņi. Atcerējies, ka pārvaldē viņu gaida apcietinātais ēģiptietis, Mūns lielā steigā no­skuva bārdu un brokastīs aizmirsa izdzert obligāto glāzi sulas.

Tomēr pirms aiziešanas no mājām viņš pārlapoja avīzi. Valsts kosmiskās laboratorijas paziņojums, ka sputņiks jau krīt, izrādījies pārsteidzīgs — bēbi-mē- ness turpina riņķot pa savu orbītu. Turpretī mūsu «Avangardu» palaidīs nevis decembrī, kā sākumā so­līts, bet tikai maijā. Tas gan būs mazāks nekā krie­viem, toties ar sarežģītāku aparatūru … Tā, tā, sput­ņiku konstruējuši vācu zinātnieki, kurus krievi pēc kara nolaupījuši un aizveduši pie sevis uz Krimu…

— Sem, tā taču nevar. Tu pat sulu neesi izdzē­ris, — Džīna pārmeta.

— Labi, labi, — Mūns izstiepa roku pēc glāzes, bet tā arī neizdzēra: viņš bija ieraudzījis sludinājumu. Šoreiz tas atradās lappuses vidū, bija iespiests lielā­kiem un treknākiem burtiem