Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Iespējams, kāds no mūsu klientiem. Personīgi neatceros.

— Paskatieties! — Mūns uzaicināja pārējos darbi­niekus. — Varbūt kāds no jums atceras.

Cits pēc cita klerki pienāca klāt, palūkojās un kra­tīja galvas.

— Tā arī domāju, — Botlmeikers paskaidroja. — Pie mums griežas tik daudzi, ka nav iespējams vi­sus iegaumēt, protams, tas neattiecas uz pastāvīgiem klientiem… Varbūt viņš vispār zvanīja mums tikai pa telefonu.

Arī pasūtījumu blanku pārbaude nedeva nekā. Tiesa, tur bija vairāki Smisi, bet neviens nevarēja būt no­galinātais.

Māklera paskaidrojumi likās ticami. Uz Kanādu viņš braucis svinēt sievas dzimšanas dienu, turklāt

sieva dzīvoja Monrealā, tātad tūkstoš jūdžu no Vankūveras.

— Ko nu jūs teiksiet, inspektor? — vaicāja Trolops, kad viņi atradās uz ielas, kur joprojām nemierīgi ban­goja ļaužu jūra.

Muns neatbildēja.

— Tūlīt pasaukšu viņu, tikai nenobīstieties, — teica Deilijs un pamirkšķināja.

Brīdinājums bija vietā. Misis Lanoveras izplūdusī miesa aizpildīja vai pusi Mūna kabineta un tik tikko ievietojās visprāvākajā klubkrēslā.

Misis Lanovera nelika sevi lūgt. Sarunu viņa uzsāka pati. Par spīti aizdusai, vārdi tā vien virda no viņas mutes.

— Jā, jā, zinu, jūs par to slepkavību, Kolumba man jau stāstīja. Es taču dzīvoju tieši pretī, man pašai pir­majai vajadzēja redzēt, kā nogalināja misteru Smisu… Pie visa vainīgs mans jaunais mītnieks, ne­vajadzēja atdot viņam savu istabu. Mana istaba, zi­nāt, iziet uz Van Strātena ielu, tur ir vairāk saules, bet viņam plaušas beigtas, un sētas pusē istabas tādas padrēgnas. Lūdzās, solīja piemaksu, galu galā man sirds arī nav no dzelzs, un lieka naudiņa allaž noder, paši zināt, kādi mūsu laikos izdevumi…

— Tātad jūs nekā neievērojāt, — Mūns beidzot tika pie vārda.

— Ak kungs, jūs taču strādājat policijā, un to­mēr jums tāda lēna saprašana. Cikreiz man jāat- karto, ka jau trīs dienas manā istabā dzīvo cits, bet pašai logs iziet uz sētu? …

— Ļoti žēl. Mēs cerējām, ka vismaz uz ielas būsiet ievērojusi kādu aizdomīgu cilvēku.

— Uz ielas? Cikreiz jums jāatkārto, ka …

— Jā, jā, paldies. Tas butu viss.

Misis Lanovera negribīgi piecēlās. Viņai bija žēl aiziet, sevišķi tāpēc, ka šī nožēlojamā Kolumba laikam pratusi vairāk pastāstīt.

— Uz ielas? — viņa atkārtoja inspektora jautājumu. — Nē. Bet manā pagalmā gan grozījās kāds aizdo­mīgs plikadīda, es viņam vēl uzkliedzu, un viņš aizlai­dās …

Viņa pēkšņi sastinga un atplēta muti, it kā cenzda­mās ko atcerēties.

— Uz ielas es tiešām nevienu neredzēju … — viņa atsāka, it kā vilkdama vienu un to pašu apnicīgo dziesmiņu.

— To mēs jau dzirdējām, — Deilijs nepacietīgi iestarpināja. — Paldies, laiks mums ir dārgs… t

— Bet uz jumta gan! — nepiegriezdama^, vērības starpsaucienam, misis Lanovera ar triumfu nobeidza teikumu.

— Vai jūs nebūsiet pārskatījusies? — Deilijs jau­tāja bez sevišķas intereses. Viņš bija pārliecināts, ka Lanovera izgudrojusi šo cilvēku uz jumta, lai pārspētu savu kaimiņieni Kolumbu.

— Pati savām acīm redzēju, gaišā dienas laikā re­dzēju, bet jūs neticat. Šī Kolumba varbūt spējīga stās­tīt pasaciņas, bet es savā mūžā vēl neesmu melojusi…

Mūns nolēma ietērpt savas šaubas diplomātijas plī­vurā.

— Vai tik jūs, misis Lanovera, torīt neiebaudījāt ko stiprāku?

— Par ko jūs marii uzskatāt? — lieciniece ar sašu­tumu noraidīja šo apvainojumu. — Savā mūžā rītos neko stiprāku par pupiņu kafiju neesmu dzērusi. Va­karā gan cita lieta, pats dievs dienā strādājis, bet va­kara nodevies atpūtai …

— Jūs pati redzējāt?

— Nevis redzēju, bet zinu, varat uzprasīt kuram katram mācītājam …

^^Piedodiet, misis Lanovera, es runāju par šo cil­vēku. Kads viņš izskatījas?

— Nu zināt, tas ir par daudz prasīts, vai tad var atcerēties katru, kas staigā pa jumtu, un es taču ne­zināju, ka notikusi slepkavība, domāju, atnācis labot skursteni vai jumtu, pie manis arī tek caur griestiem, cikreiz neesmu sūdzējusies īpašniekam, bet šis klapē ar ausīm …

— Kad tas bija?

— Kad? Katru reizi, kad maksāju par īri, bet šis tēlo kurlo …

— Inspektors grib zināt, kad jūs redzējāt cilvēku uz jumta.

— Vai tad man laiks skatīties pulkstenī, pamēģi­niet jūs apkopt desmit istabas, ja jums tādi īrnieki. Jus pat iedomāties nevarat, cik cūcīgi uzvedas dažas per­sonas, kuras labāk nenosaukt vārdā. Es naudu nežē­loju, katrā istabā ieliku spļaujamtrauku, bet šie… Nu kaut vai šis Hegertons, izglītots cilvēks skaitās, bet nekaunās piespļaut visu grīdu — košļājamā gu­mija, cigarešu gali.

— 2ēl, — teica Mūns un jau nākamajā mirklī sa­prata, ka izdarījis kļūdu.

— Zēl? — misis Lanovera tūdaļ atsaucās. — Nevis žēlot tādus vajag, bet cietumā bāzt, tad viņi sapratīs…

— Es teicu, žēl, ka neatceraties laiku …

— Kādu jums vēl laiku vajag, es redzēju cilvēku, vai tas nav galvenais? Jūsu vietā es viņu tūdaļ apcie­tinātu, vai tiešām jūs nesaprotat, ka tas ir slepkava … un es …

— Ar jūsu pārliecību vien nepietiek, vajadzīgi pierā­dījumi.

— Vai tiešām jums nepietiek, ka viņam rokā bija revolveris? Kādi jums vēl pierādījumi vajadzīgi?

— Revolveris? Kur jūs tādu pēkšņi rāvāt?

— Es taču labi redzēju, ka viņam rokā kaut kas iezaigojās. Protams, revolveris, kas gan cits! … Varu iedomāties, kādu ģīmi taisīs šī Kolumba, kad uzzinās, ka es savām acīm redzēju slepkavu … Ardievu! — un misis Lanovera kā milzīgs kamols izvēlās no kabineta.

Mūns nopūtās un jautajoši pavērās seržantā.

— Ek, ja varētu viņai ticēt…

— Neizklausās pēc tā. Kaut gan, no otras puses… Viņa likās tiK cieši pārliecināta .., Zēl, aizmirsu uz­prasīt, vai Smisa logs bija vaļā… Bet nezaudēsim laiku.

Deilijs izgāja pasaukt asfaltētājus, kas, cepures bur­zīdami, gaidīja gaitenī.

— Vai visi? — jautāja Mūns. — Jūs četratā strā­dājāt?

— Nē, trūkst Sueca, viņš šodien nebija darbā, — atsaucās tumšmatis.

— Jūs esat itālietis, vai? — Mūns minēja pēc ak­centa.

— Jā, mister. Bet man veicies, piedzimu mūsu teri­toriālajos ūdeņos, tātad imigrants neesmu. īsts pa­valstnieks. Likumus zinu, pateikšu visu, kā vajag.

Asfaltētāji labprāt uzticēja Alegrāčem vest sarunas ar inspektoru.

Mūna minējums apstiprinājās. Slepkavības laikā strādnieki bija pavirzījušies tieši līdz namam, kur dzī­voja Smiss. Tātad dzīvoklī atrastais olis un zeme pie­lipa slepkavas pazolēm tad, kad viņš šķērsoja ielu, lai dotos pie Smisa.

— Uzplēsuši bijām, bet pārlējuši vēl ne. Džons tieši tobrīd teica: «Nu tad, zēni, vēl daži jardi, un miers…» Tā taču tu sacīji, vai ne, Džon?

— Mums maksā par jardiem un par ātrumu. Kamēr sezona, jāierauj. Ziemā jāmeklē gadījuma darbi, bet mūsu laikos… — Džons skaidroja.

— Pietiek, Džon, pietiek, inspektoru tas nemaz ne­interesē, — Alegrāče metās starpā. — Es jums visu pastāstīšu, visu, kā bija! Mēs ar Stanu sākām jau mest oļus maltuvē, bet tad tā avīze …

— Avīze?

— Nu jā, tā, kur tas krievu pavadonis aprakstīts. Atskrēja puika ar avīzēm. Mēs palūdzām Džonu, lai palasa priekšā. Es jau pats arī svētdienas skolā esmu gājis, bet Džons lasa ātrāk.