Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Biedri atzinīgi pagrozīja galvu un uzsmaidīja Džo­nam. Viņiem gribējās, lai inspektors saprastu, kāds izcils lasīšanas speciālists ir viņu Džons.

— Un tad, protams, neviens par darbu vairs nedo­māja. Kaut kas tāds taču nav piedzīvots^kopš Ādama laikiem. Apsēdāmies, spriedām tā un spriedām šitā un galu galā nolēmām, ka šie krievi gan ir velna zeļļi. Es, protams, esmu patriots, ne sliktāks par pašu prezi­dentu, bet kas ir, tas ir.

Mūns viņu pārtrauca un uzstādīja konkrētus jautājumus. Apstiprinājās visļaunākās nojautas. Iegri­muši avīzes lasīšanā un lielā notikuma apspriešanā, asfaltētāji šajā brīdi dzīvoja pavisam citā pasaulē un, protams, nekā nebija manījuši. Ne tie redzējuši cilvēku uz jumta, ne pamanījuši kādu ieejam mājā, ne arī dzir­dējuši šāvienu.

Jā, Mūnam bija pilnīgs pamats uzskatīt sputņiku par savu nelaimes zvaigzni. Tā vien šķita, ka tas tīšām krusto inspektora ceļu, lai jauktu pēdas.

— Es ļoti ceru, mēs visu pastāstījām, kā nākas? — Alegrače atvadām noprasīja.

— Jā, jā, liels paldies.

— Varbūt gribēsiet aprunāties vēl ar Suecu? Pa­teikt, lai rīt piekāpj?

— Nevajag, iztiksim tāpat, — Mūns gurdi atgai­ņājās.

—. Suecs? Savāds uzvārds, — Deilijs ieminējās.

— Tas nemaz nav uzvārds, — Alegrāče pasmaidīja. — Pa īstam viņu sauc Ahnieds el Vaadi. Viņš atbrau­cis no Ēģiptes. Toreiz, kad sakās tā jezga ar kanālu, mēs viņu nokrustījām par Suecu.

— Ēģiptietis? — Deilijs pielēca kājās.

— Vai sen kā pie mums? — arī Mūna apātija bija izgaisusi.

— Pirms diviem gadiem. Ieradās ar kādu cirka trupu. Stāsta, ka esot bijis labs akrobāts, bet kritis no trapeces, salauzis roku …

— Gaisa akrobāts! Tagad, zēni, uzmanību! Pamē­ģiniet atcerēties, kur šis Suecs, vai kā viņu tur sauc…

Deilijs grasījās vaicāt, kur ēģiptietis atradies slep­kavības laikā, bet Mūns, bīdamies, ka tiešs jautājums var visu izjaukt, aizsteidzās priekšā:

— Interesanti, ko šis Suecs teica par sputņiku?

— Viņš? Viņš tak nebija klāt, kad mēs runājāmies. Pareizi? — un Alegrāče nedroši paskatījās biedros.

— Nebija. Kad spriedām, nebija klāt.

— Labi neatceros, bet man šķiet, ka Suecs aizgāja tieši tad, kad Džons saka lasīt…

— Un vairs neatgriezās?

— Nē. Pat šodien vēl nav rādījies. Vai nu saslimis, vai sācis dzert, tas viņam atgadās.

Piecas minūtes vēlāk Mūns un Deilijs jau sēdēja mašīnā. Apskatījuši nama fotogrāfiju, abi tūdaļ sa­prata, ka kādreizējam akrobātam nebūtu pārāk grūti no jumta nokļūt Smisa istabā. Viss šķita skaidrs. Ta­gad atlika vienīgi pēc iespejas ātrāk apcietināt šo Ah- medu el Vaadi.

Iela, kur viņi apstādināja mašīnu, veidoja robežu starp ķīniešu un itāliešu kvartāliem. Kreisajā pusē res- toraniņos piedāvāja trīsdesmit dažados veidos pagata­votos makaronus, krāmu būdās pārdeva līdz oderei novalkātas drēbes un gluži jauniņas antīkas saktas un statuetes. Ielas pretējā pusē šūpojās karodziņi ar hiero­glifiem un krāsaini lampioni, trijkājos uz koka oglēm cepās austrumu delikateses.

Pāri šim haotiski savirknēto, neizskatīgo narneļu jūklim pacēlās nesen uzcelta Vonemeikera universāl­veikala filiāle — nerūsejoša tērauda, stikla un plasti­kāta milzenis. Jumtu aizsedza gigantisks ekrāns, pa kuru skrēja ziboši burti:

kops 4. oktobra pārdevām par 1.356.012 dolāriem tā ir mūsu labākā reklāma

— Ko es redzu? Mūn! — inspektors sadzirdēja pa­zīstamu balsi. Tas bija Lesters, bijušais kolēģis, ar kuru viņš labu laiku nebija ticies. — Jau astoņas die­nas vadu Vonemeikera detektīvu biroju, — Lesters ietvēra savu darba vietu tik plašā žestā, it kā lie­lais universālveikals, sākot ar ekrānu uz jumta, bei­dzot ar kāju slaukāmo pie durvīm, būtu viņa personī­gais īpašums.

Mūns nicīgi pastiepa apakšlūpu.

— Nesaki vis, — Lesters pazina inspektora aizsprie­dumus pret privātdetektīviem. — Strādājam pēc jau­nām metodēm. Nāc apskaties, — viņš ieķērās Mūnam elkonī.

Mūns pašūpoja galvu:

— Citreiz varbūt, pašlaik steidzos.

— Tātad uz kara takas! Kuram tad taisies nodīrāt skalpu? — Lesters smējās. — Bet iegriezies gan, ne­aizmirsti vecos paziņas!

Ēģiptietis dzīvoja kolonijā, kas īsā laikā bija radusies Vonemeikera debesskrāpja paspārnē. Izdomas ziņā ko­lonijas cēlāji neatpalika no veikala arhitektiem. Par būvmateriāliem te kalpoja vecas kastes, degvielas mu­cas, papes gabali. Kādu mitekli greznoja uzraksts «Lo- lilarda cigāri — labākie pasaulē», uz kāda cita sienas rotaļājās Garoila firmas delfīns. Visgleznainākais Mū- nam likās vecmodīgs autobuss bez motora un šasijas, kurā, spriežot pēc balsu kņadas, tagad mitinājās tikpat daudz iedzīvotāju, cik tajā kādreiz braucis pasažieru.

Ahmeds el Vaadi nebija mājās. Inspektors nikni pa­grūda durvis. Tās nebija aizslēgtas.

— Tā vien šķiet, ka aizlaidies, tāpēc arī durvis at­stātas vaļā.

— Manuprāt, viņam vienkārši nav ko baidīties no zagļiem, — Deilijs iebilda, aplūkodams nabadzīgo iedzīvi. Izbalējis, mušu aptraipīts krāsains foto, uz kura bija redzams akrobāts zem cirka jumola, un no žurnāla izgrieztā Nasera ģīmetne — lūk, vienīgais telpas izdaiļojums.

— Droši vien kāds no tiem ēģiptiešu nacionālis­tiem, — Mūns norūca. — No tādiem fanātiķiem pašu velnu var sagaidīt.

Būdas pārmeklēšana nedeva rezultātus. Atlika vie­nīgi izsaukt slepenos un izlikt slazdus. Lai cik ļoti Mūnam gribējās personīgi uzlikt ēģiptietim roku va­žas, vajadzēja apbruņoties ar pacietību …

Operatīvajā apspriedē kā pirmais runāja Uailders.

— Līķa sekcija pilnīgi apstiprinājusi manus slē­dzienus, — ārsts ziņoja. — Lode raidīta horizontāli, izgājusi cauri kreisajam sirds kambarim. Šāviena brīdī gan Smiss, gan slepkava stāvēj uši. Nekādās varmacī- bas pēdas uz miesas nav atrastas.

— Ieroča sistēma?

Jaunais, švītīgais ieroču eksperts paraustīja plecus.

_— Lode deformējusies, atsitoties pret ribu. Pagai­dām varu pateikt tikai to, ka ierocis nav mūsu ražo­jums. Būs nepieciešama konsultācija.,.

— Jūsu karla, Grehem! Nodemonstrejiet savu kolek­ciju! Droši vien jau turat slepkavu aiz rokas?

— Tikai aiz pirkstiem! — fotogrāfs iesmējās.

Grehems ar manāmu baudu izlika uz galda foto­grāfijas.

— Šie nospiedumi pieder Smisam, — viņš pabīdīja ar delnu kaudzīti sāņus. — Lūk, pārējie. Nr. 1 — pirk­sti uz avīzes, visi pieci, līnijas neskaidras. Nr. 2 — labās rokas īkšķis uz pelnu trauka, domājams, ka to atstājusi sieviete. Un visbeidzot Nr. 3 — neapšaubāmi vīrieša pirksti, atrasti uz loga roktura.

— Uz roktura? — Viloubleiks iesaucās. — Tas taču ļoti svarīgi.

Mūns piekrītoši pamāja:

— Protams. Tas nozīmē, kāds vēlāk aizvēris logu. Tagad varam konstruēt aptuvenu notikumu norisi. Šis austrumnieks iekļuva dzīvoklī pa atvērtu logu no jumta. Smiss mazgājās zem dušas. Izdzirdējis troksni, ar lielu skubu paķēra rītasvārkus un izskrēja no van­nas istabas…

— Tāpēc rītasvārki uzģērbti ačgārni! — Deilijs iestarpināja. — Ja zini, ka dzīvokli esi viens un pēk­šņi atskan soļi, tad nav jābrīnās, ka aizmirstas, kur labā un kur kreisā puse.

— Jādomā, ka ēģiptietis ieradās ar nodomu izrēķi­nāties ar Smisu, — Mūns turpināja. — Ļoti iespējams, ka tam kāds sakars ar šo mīklaino sludinājumu. Se­koja strīds, šāviens, slepkava aizbēga, aizcirzdams durvis …