Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

ēģiptes sfinksa sākusi runāt

Paķēris lietusmēteli, Mūns metās laukā un tikai liftā atcerējās, ka aizmirsis noskūpstīt Džīnu.

Pārvaldē viss bija kā parasti. Diks noņēmās ar savām pogām un svirām, pārraidīdams kaut kādus rīkojumus un noklausīdamies ziņojumus. Torents dziļdomīgi ap­kvēpināja sienas, Grehems stāstīja Deilijam nebei­dzamu anekdoti par kādu tur kinozvaigzni. Vecākais inspektors Viloubleiks, iegrimis avīzes lasīšanā, bez skaņas kustināja lūpas. Laikam taču viņš tiešām bija ieguldījis visu naudu akcijās un tagad uztraucas par kursa krišanu.

Runcis Silijs, ieraudzījis ienākam Mūnu, katram ga­dījumam palīda zem dīvāna.

Tikko Mūns apsēdās, Deilijs iesaucās:

— Piecelties, džentlmeņi, prese nāk.

— Brīvi, seržant! Kas ir, inspektor, vai slepkava jau noķerts? Lieliski… Pirmajai reizei man pietiks ar divsimt rindiņām… Cik saprotu, aina ir šāda… — ru­nājot Trolops drudžaini rakstīja savā bloknotā. — Kā viņu sauca, Ahrned… Kā to raksta? Vaadi… Velns, tinte izbeigusies. Vai drīkst palūgt jūsu pildspalvu, inspektor?… Bijušais akrobāts? Tā ir detaļa… Naci­onālists? Oho!… Paldies, inspektor…

— Uz kurieni tik pēkšņi?

— Uz biržu. Man vēl kaut kas padomā.

— Uz biržu? — Viloubleika galva parādījās virs avīzes malas. — Ja ar «Apvienoto tēraudu» kaut kas grozīsies, padodiet ziņu.

— Norunāts!

Savā kabinetā Mūns pēc iespējas ērtāk iekārtojās krēslā, aizkūpināja cigāru un apsvēra pratināšanas plānu.

Ahmedu el Vaadi ieveda policists. Izbēgt no pār­valdes tik un tā nevarētu. Ierocis, ko policists turēja rokā, kalpoja vienīgi iebiedēšanai.

Ēģiptietim mugurā bija ar asfaltu notriepts virs­valks. Olīvkrāsas sejā atspoguļojās neslēptas bailes. Tikko Mūns pamāja apsēsties, ēģiptietis, kā šāviena ķerts, saļima krēslā.

Mūns tīšu prātu klusēja. Arī tas bija līdzeklis, kā satraukt apcietināto, sajaukt viņa domas.

— Dzert, — pēkšņi atskanēja ēģiptieša aizsmakusi balss, un viņa tumšā roka sniedzās pēc ūdens karafes.

— Te nav kafejnīca, mans mīļais. Vispirms pastās­tīsi, ko darīji 4. oktobra rītā. Dzert dabūsi pēc tam.

— Es nekā nedarīju.

— Nekā? Tikai miroņi nekā nedara. Es gaidu. Tā­tad … 4. oktobrī…

— Es piecēlos… piecēlos, kā parasti, puspiecos… sešos biju darbā … sešos, kā parasti… pec tam strā­dāju, kā parasti …

— Viss kā parasti?

— Jā, viss ka parasti.

— Un tu pat nenojauti, ka pusdeviņos notiks kas neparasts?

— Nezināju, goda vārds, nezināju. Tas nāca tik pēkšņi. Atskrēja zēns ar avīzēm, mēs nopirkām …

— Skaidrs. Izlasījis sludinājumu, nolēmi rīkoties.

— Sludinājumu?

— Ēģiptes sfinksa sākusi runāt! — Mūns it kā iz­šāva vārdus. — Un tagad sāksi runāt tu.

— Sfinksa?… Nē, zēns taču sauca «Sputņiks! Sput­ņiks!», par kaut kādu krievu mēnesi… Džons sāka lasīt, neviens nestrādāja, un es nolēmu kādu glāzīti tepat uz stūra …

— Tu nebiji dzertuvē.

— Kā jūs to zināt? Es gribēju, bet…

— Mēs visu zinām. Līdz stūrim tu tiki gan, bet ne tālāk. Tu uzrāpies lielajā ozolā pie kapsētas, gaisa ak­robātam tas ir tīrais nieks, nokļuvi uz tuvākā jumta, aizlavījies līdz Smisa namam. Jau agrāk biji ievērojis, ka logs vaļā. Ieķēries ar rokām jumta izcilnī, iešūpo­jies un ielēci Smisa istabā. Veikli izdomāts, visi lūko­jās avīzē, gar tevi nevienam nebija daļas…

— Nē, nē, viss bija citādi …

— Citādi? Nu tad stāsti savu pasaciņu. Pacietības man pietiek.

Ahmeds el Vaadi bija gatavs apzvērēt, ka patiešām gājis uz dzertuvi. Bet uz stūra viņu apstādinājis nepa­zīstams vīrietis un palūdzis aiznest uz pastu vēstuli, par ko iedevis dolāru. Pēc ilgas meklēšanas Ahmeds atradis pasta nodaļu. Atceļš licies pārāk tāls, slāpes pārak lielas, kabatā bijis dolārs, un viņš iegriezies tuva- kajā bārā. Un palicis tur līdz pat slēgšanai.

Mūns nebija gaidījis, ka ēģiptietis sāks melst tādus niekus. Viņš pamāja seržantam. Pārmaiņus, neļaujot ēģiptietim atjēgties, viņi to apbēra ar jautājumiem. Tie sekoja cits aiz cita, bez pārtraukuma, bez šķieta­mas sakarības.

— Kāpēc viņš lūdza aiznest vēstuli uz pastu? To taču varēja iemest pastkastītē.

— Viņš teica, ka tā esot steidzama, bet no past­kastītes izņem tikai pēc divām stundām.

— Kādā bārā tu iegriezies, nākot no pasta?

— Nosaukumu nezinu …

— Vai cilvēks, kas iedeva vēstuli, bija ārzemnieks?

— Nē … Dodiet padzerties!

— Nupat sacīji, ka neatceries, kāds viņš izskatījās.

— Sīkumos … Blonds, liela auguma.

— Cik marku bija uz vēstules?

— Neatceros, liekas, viena .. . Dzert! …

— Kādā ielā atradās bārs, kur tu iegriezies ceļā uz pastu?

— Nē, tas bija pēc tam …

•— Vienalga. Atbildi uz jautājumu!

— Ielu nezinu. Pēc darba braucu parasti ar pa­zemes vilcienu tieši uz mājām, tāpēc apkaimi nepa­zīstu.

— Bet ceļu uz pastu tomēr atradi?

— Pajautāju garāmgājējiem … Dodiet dzert!

— Kā sauc bāru — neatceries, kādā ielā — nezini, kur vakar dzēri — neatceries, cik marku — nezini. Iz­beidz šīs arābu pasaciņas. Es netaisos ar tevi noņem­ties 1001 nakti.

— Allahs mans liecinieks, es nemeloju … Dodiet man dzert!

— Labi. Pēdējais jautājums — kam bija adresēta vēstule?

Mūns nez kādēļ bija pārliecināts, ka ēģiptietis minēs pirmo pagadījušos vārdu, bet saņēma to pašu vientie­sīgo atbildi.

— Nezinu …

— Ja pats esi muļķis, vismaz neuzskati mūs par tādiem. Visu ko var aizmirst, bet nezināt, kas rakstīts

uz vēstules, par kuras nogādāšanu tevi aplaimoja ar dolāru? Blēņas! Pieņemsim, ka tu esi idiots. Bet akls tu taču neesi?

— Es neesmu akls … Neprotu lasīt… Dodiet bei­dzot dzert!…

— Uzgaidīsi!

Pratināšanas nesaudzīgā krustuguns un slāpes no­veda ēģiptieti līdz izmisumam.

— Nezinu, nezinu!… Neatceros!… Es vairāk ne­varu …

Ar vienu lēcienu viņš atradās pie galda. Policists, kas līdz šim bija sēdējis nekustīgi kā piemineklis, ne­gaidīti veikli aizgrieza viņam rokas aiz muguras. Ēģip­tietis ievaidējās, bet karafi no pirkstiem neizlaida.

— Viss kārtībā! Lai dzer, lieciet viņu mierā, — Mūns pavēlēja.

Policists apsēdās un atkal sastinga.

Ļāvis ēģiptietim iztukšot karafi un ar automātisku kustību noslaucīt aplieto kreklu, Mūns ierunājās ne­gaidīti laipni:

— Nu labi, tu esi mani pārliecinājis. Paraksti šo protokolu un vari doties, kur gribi.

Uztriepis dažas rindas, Mūns piebīdīja ēģiptietim lapu kopā ar savu pildspalvu.

— Vari nebažīties, tā ir tīra formalitāte.

Pāri arāba plecam Deilijs ielūkojās tekstā. «Es, Ah­meds el Vaadi, atzīstos, ka esmu nogalinājis Džonu Džordžu Smisu aiz šādiem…» Aizturējis elpu, ser­žants raudzījās uz arāba pirkstiem. Tie drebēja ne vai­rāk kā parasti, sejā bija tā pati izmisīgā un reizē trulā izteiksme. Neizlasījis tekstu, Ahmeds el Vaadi pa­rakstījās. Arābu burtiem!

— Nulle—viens mums par sliktu! — Deilijs ieru­nājās.

— Nekas, spēle tikai sākas, — Mūns atsaucās un zīmīgi norādīja Deilijam uz pildspalvu. Pirkstu no­spiedumus varēja gan noņemt bez šīs viltības, bet tad izzustu pārsteiguma moments. Pratināšanai ir līdzība ar kāršu spēli. Parādiet trumpi tai mirklī, kad preti­nieks to vismazāk gaida — un uzvara jums nodroši­nāta.