Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Deilijs saudzīgi satvēra pildspalvu un, turēdams aiz paša uzgaļa, aiznesa Grehemam.

Ēģiptietis neievēroja šo izdarību. Viņš sēdēja sadū- dzis, nokārtu galvu, ievilcies sevī kā gliemezis glie­mežnīcā.

Mūna balss lika viņam satrūkties.

— Nu, ja tev spēlīte nav vēl apnikusi, sāksim nc gala …

— Jūs solījāt atbrīvot mani.

— Vai tiešām tu esi tāds idiots? Biju par tevi labā­kās domās. Pēc tam, kad tu tik veikli izrēķinājies ar Smisu …

— Nekādu Smisu nepazīstu .., Nekā nezinu … Es jau stāstīju …

— Nu, tad stāsti vēlreiz. No paša gala!

Mūns cerēja, ka Vaadi sapīsies savos izdomājumos, bet nekā. Vārdu pa vārdam, kā labi iemācītu lomu, ēģiptietis atkārtoja agrākos apgalvojumus. Šoreiz viņš noteikti paziņoja, ka uz aploksnes bijusi viena marka — ar zemeslodes attēlu.

'— Tātad iznāk, ka tu plostoji divas dienas. Vai tas tev bieži gadās?

'— Kopš lauzu roku, cirkā vairs nevaru strādāt. Bet nekā cita neprotu. Ko iesāksi svešā zemē? Sakrāt naudu atpakaļceļam nekādi neizdodas. Nekā man ne­vajag, tikai nokļūt mājās. Tur man …

Pratināšanu pārtrauca telefona zvans.

— Jā! — Mūns īgni iekliedza klausulē. — Jūs, Gre- hem? Nu, vai šoreiz turat vainīgo aiz pirkstiem?

— Un kā vēl! Nospiedumi pilnīgi sakrīt.

— Bez jokiem? Ar ko sakrīt?

— Ar trešo numuru uz loga roktura. Tūdaļ atnesīšu fotogrāfijas salīdzināšanai.

Mūns lēnām nolika klausuli un pievērsās ēģiptie­tim:

— Apsveicu! Tava dziesmiņa izdziedātai

Durvīs parādījās Nisona galva.

— Misis Lanovera draud pārsprāgt… Cik ilgi vi­ņai vēl likšot gaidīt?

Nostādījis ēģiptieti istabas vidū starp Torentu un Diku, Mūns pamāja policistam:

— Sauc!

Šoreiz misis Lanovera bija savā labākajā tērpā, kurā, ņemot vērā miesas apmērus, droši vien ieguldīti vismaz mēneša ienākumi no mēbelētām istabām.

— Prieks jūs redzēt, inspektor. Kāpēc jūs man tūlīt neteicāt? Tas ir nejauki no jūsu puses … Es …

— Kas?

— Ka jusu krustmāte ir mana laba paziņa… Man …

Mūns saviebās kā pacients pie zobārsta. Tā tikai trūka — krustmāte Rollija, kuras mīļākā izprieca rīkot spiritiskus seansus garu izsaukšanai.

— Ļoti patīkami, misis Lanovera, no jums pašlaik daudz kas atkarīgs. Lūgšu jūs koncentrēties un nedo­māt ne par ko citu! Jums jāuzrāda cilvēks, ko redzē­jāt uz jumta.

— Ak tad noķērāt gan, es vēl pirmīt teicu Kolumbai, ka bez manis jums viņu nenoķert… Kur viņš ir, parā­diet man šo nelieti! …

— Nē, mēs gribam, lai jūs parādītu. Kurš no šiem trim?

— No šiem? — misis Lanovera nopētīja visus trīs pēc kārtas, tad nicīgi pagrieza muguru. — Sie? Ne­vienu citu jūs nenoķērāt?

— Ieskatieties ciešāk, varbūt šis? — Mūns neiztu­rēja.

— Šis? Vai jums prāts, tad jau drīzāk tas tur! — un misis Lanovera iegrūda Dikam ar pirkstu pakrūtē.

— Vai es izskatos pēc slepkavas? — radists nosmē­jās.

— Kāpēc gan ne? Es zinu vienu, pēc paskata tīrais eņģelis, bet noindēja sievu un četrus bērnus un pec tam pats izlēca no trīsdesmit un kāda tur stāva. Tads kā jūs spējīgs pat četras sievas nosist…

Mūna pacietība bija gala.

— Es iesaku nepļāpāt, bet pildīt savu pienākumu. Pa­zīstat? — viņš sagrāba arabu aiz pleciem un pagrieza pret Lanoveru.

— Pazīstu, kā varu teikt, ka nepazīstu, ja viņš stāv man deguna priekšā, bet uz jumta bija cits, vai tad tiešām nepratīšu atšķirt pieklājīgu cilvēku no kāda tur skrandaina ārzemnieka, tas uz jumta bija vismaz pieklājīgi ģērbts …

— Pirmo reizi jūs teicāt, ka ārieni neatminaties.

— Daudz ko es teicu, toreiz neatcerējos, bet tagad, lūk, atceros … Domāju, jūs to cilvēku esat noķēruši, bet jūs man kaut kādu ķīnieti grūžat pie deguna …

— Misis Lanovera, es jūs brīdinu! Mums ir neap­gāžami pierādījumi!

— Zināt ko, inspektor, kas redzēja viņu uz jumta — jūs vai es? Ja jūs, tad tieciet paši galā, man diezgan rūpju ar saviem īrniekiem! — un misis Lanovera pa­griezās uz durvīm ar tādu sejas izteiksmi kā uzvarē­tāja, kas atstājusi aiz sevis līķiem nosētu lauku. Uz sliekšņa viņa apstājās:

— Jā, pavisam aizmirsu, mana draudzene Rollija ielūdz jūs uz spiritisku seansu, mēs lūkosim izsaukt Smisa garu un es …

— Pasakiet manai krustmātei, lai labāk izsauc psi­hiatru!

— Ar jums es nemaz nerunāju, Rollija jau brīdināja mani, jūs esot tāds bezdievis, ka ne tikai radītājam, bet pat gariem neticat. Es griežos pie jums, jaunais cilvēk, jā, jā, pie jums! — skaidrības labad misis La­novera izstiepa pirkstu pret Deiliju. — Jūs izskatāties tāds prātīgāks. Katru piektdienu pulcējamies manā dzīvoklī, mums vajadzīgs cilvēks, kas personīgi re­dzējis Smisu …

Tikko misis Lanovera bija izgājusi, ienāca Grehems. Viņa seja staroja kā svētku iluminācijā. Vienā rokā viņš nesa pildspalvu, otrā fotogrāfijas. Mūns ieskatī­jās — pirkstu nospiedumi abos uzņēmumos saskanēja līdz pēdējam sīkumam.

Mūns pagriezās pret ēģiptieti:

— Papriecājies nu par savu parakstu!

Viņš nosvieda fotogrāfijas uz galda.

— Parakstu? — Ahmeds el Vaadi izlikās nekā ne­saprotam.

— Jā, parakstu, ko tu atstāji uz loga roktura Smisa dzīvoklī. Skaties!

Ahmeds el Vaadi automātiski izstiepa roku. To pašu, kas bija turējusi pildspalvu. Un uz šīs rokas Alūns ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam pietvīkt dus­mās. Uzmetis Grehemam iznīcinošu skatienu, Mūns kliedza:

— Izvediet viņu!

Policists izkustējās no sastinguma. Veikli saslēdzis važas, pieķēdēja apcietināto pie savas rokas un izvilka laukā no istabas.

— Kas ir? — Grehems izbrīnījies jautāja. — Vai nospiedumi…

— Jums var vienīgi uzticēt noņemt pirkstu nospie­dumus krustmātes Rollijas gariem! Nekam labākam jūs nederat! — Mūns šķendējās, bāzdams fotogrāfiju Grehemam pie paša deguna. — Šo īkšķi jūs atradāt uz manas pildspalvas?!

— Jā, bet es nesaprotu …

— Vai neredzējāt, ka nolādētajam arābam uz īkšķa ir asfalta plankums?! … Es to diemžēl arī tikai nupat ievēroju … Bet tagad apskatiet labāk savu idiotisko fotogrāfiju!

Grehems un Deilijs noliecās pār uzņēmumu. Plan­kumam vajadzēja izskatīties kā tumšam traipam, bet nekā tamlīdzīga. Tikai tīras līnijas.

Mīklu izdevās atrisināt, kad Grehems aizskrēja uz laboratoriju un pēc brīža atgriezās ar citām fotogrā­fijām.

Izrādījās, ka uz pildspalvas bijuši trīs cilvēku pirk­stu nospiedumi. Tūdaļ atradis to, kas sakrita ar nospie­dumu uz loga roktura, Grehems uzvaras skurbumā nebija pievērsis pienācīgas uzmanības citiem. Vienu bija atstājis pildspalvas īpašnieks — Mūns. Otrais piede­rēja ēģiptietim — to nepārprotami apliecināja melnais aplis pirksta vidū. Koncentriskās līnijas stipri atšķī­rās no tām, kas atrastas Smisa dzīvoklī. Bet trešais?

Pēkšņi Grehems iesita sev pa pieri.

— Inspektor! Tā taču negaidīta veiksme! Par cik nospiedumi absolūti sakrīt, tā pati persona, kas aizvē­rusi Smisa logu, šodien turējusi jūsu pildspalvu! Pild­spalva palīdz atklāt slepkavu!

— Pārdodiet šo teikumu Trolopam! — Deilijs pa­smīnēja. — Noderēs par virsrakstu. Starp citu, viņš pirmīt rakstīja ar inspektora pildspalvu. Bet tas pie­rāda tikai to …

— Nolādēts! — Mūns Jāva vaļu niknumam. — Kur jūsu acis, Deilij? Kāpēc ļāvāt viņam Smisa dzīvoklī visur bāzt savas ķepas?!