Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Sis atklājums uzmundrināja Mūnu.

— Mums tagad ir ķēde ar četriem locekļiem, — viņš sparīgi teica. — Pirmais — sievietes fotogrāfija, kuru atradām Smisa kabatas portfelī. Otrais — Smisa dzīvoklī atrastā matu sprādze. Trešais — pirksta no­spiedums uz pelnu trauka. Grehems pieļāva, ka to, spriežot pēc izmēriem, atstājusi sieviete. Lūpu krāsa uz cigaretes bija pēdējais iztrūkstošais loceklis, tieši tas, aiz kura var izvilkt visu ķēdi…

— Ķēde ir, bet kur paliek enkurs? Ka neiznāk tāpat kā ar ēģiptieti —- vilkām, vilkām, bet ķēdes galā tukša pudele.

— Enkurs? — Mūns kādu brīdi domāja. — Ir en­kurs! Sieviete, kas smēķējusi, sieviete, kas pazaudējusi sprādzi un sieviete uz fotogrāfijas ir viena un tā pati. Gatavs saderēt, ka pie Smisa toreiz ciemojusies tieši viņa un varbūt ne tikai ciemojusies, bet arī nogali­nājusi.

— Kāpēc jums tā liekas? — Torents teica, — var būt arī trīs dažādas personas….

— Tūlīt!

Muns izņēma no seifa aploksnes ar fotogrāfiju un matu sprādzi.

— Apskatieties, tā ir… īpatnēja sprādze. Manai Džīnai, piemēram, tāda nekad nav bijusi. Cik saprotu no sieviešu būšanām, tā piederas tieši pie uzkrītošās frizūras, ko redzam attēlā. Tas būtu pirmais pierādī­jums. Otrais — jūs paši nupat pārliecinājāties, kas tā par lūpu krāsu. Lūpas izskatās kā pārklātas ar auto­mobiļa laku. Pieklājīgā sieviete justos neērti, bet šī te — es secinu pēc ģīmetnes — droši vien … lieto tieši … kā viņu tur sauca? …

— Brūka sintētiskā lūpu krāsa … iezīmē kosmisku laikmetu kosmētikā! — Deilijs noskandēja, atcerējies sludinājumu.

— Jūsu kosmētiski frizieriskā psiholoģija mani ne visai pārliecina, — Viloubleiks pašūpoja galvu.

— Iznāk, ka arī mis B ir nepieklājīgā sieviete? — apvainojās Torents, kas nebija gluži vienaldzīgs pret laboranti.

Mūns neatbildēja. Enerģiskiem soļiem piegāja pie pilsētas plāna un apvilka ar roku kādu rajonu:

— Piecdesmit procentu izpriecas vietu koncentrētas šeit, un tikpat procentu izredžu, ka turpat arī atradīsim sievieti ar dziļo dekoltē. Nisons, Bedstreps un jūs, Dei­lij, sadalīsiet šo teritoriju savā starpā. Palīgus izrau- dzīsiet sev paši.

— Vai nevar bez manis? — Deilijs lūdzās.

— Nemaz nezināju, ka esat uzņemts par kandidātu atturībnieku biedrībā.

— Vēl ļaunāk, Deilijs kļuvis par precību kandi­dātu, — Torents pasmaidīja. — Mardžorija neieredz visādas grēcīgas izpriecas, un Deilijs baidās …

— Ak tur tas āķis! Ja gribat, Deilij, paskaidrošu viņai pats, ka tās ir dienesta darīšanas.

— Dieva dēļ, tikai to nedariet. Jūs nepazīstat Mar- džoriju.

— Labi, jūsu līdzdalību šai operācijā pasludinu par dienesta noslēpumu. Novēlu veiksmi!

…Inspektora Mūna novēlējums diemžēl nelīdzēja.

— Man tāda sajūta, ka drīz kļūšu par hronisku alkoholiķi, — Deilijs kādu dienu protestēja. — Manu­prāt, mēs velti tērējam laiku. Šie meklējumi ir tik­pat nereāli, kā solījumi palaist mūsu pavadoni vēl šogad.

— Un kas, pēc jūsu domām, būtu reālāks? — Mūns sausi vaicāja.

— Botlmeikers un sludinājums. Esmu joprojām pārliecināts, ka starp Ēģiptes sfinksu un Ēģiptes ciga­reti ir kāds sakars.

— Seržant Deilij, vai drīkstu traucēt? — šai mirklī atskanēja Mardžorijas balss, oficiālā kā parasti. Bet tikko viņi izgāja gaiteni, tonis izmainījās.

— Kad mēs atkal iesim uz kino? — tik laipnu

Deilijs viņu vēl nekad nebija redzējis. — Pastāstīju tētim, viņš teica, ka uz krievu filmām varu droši iet. Nemaz nedomāju, ka krievi ir tik tikumīgi.

— Nezinu, Mardžī, nevaru apsolīt. Pašlaik esmu ļoti aizņemts. Mūns izdzenā mani no rīta līdz vēlai naktij.

— Interesanti zināt, ko jūs darāt? īpaši vakaros…

Deilijs saviebās. Labi vien, ka Mardžorija nezina,

kur viņš ik vakaru pilda dienesta pienākumus.

— Jūsu klusēšana rāda, ka jums nav tīra sirds­apziņa, — ar aizdomām balsī paziņoja Mardžorija.

— Deilij, vai esat aizmirsis! Mums šodien jāuzstā­jas par lieciniekiem Džeka Kreiļa prāvā. — Mūns iz­bāza galvu pa durvīm.

— Tūlīt nākšu!… Uz redzēšanos, Mardžorij!

Mardžorija aizstājās viņam priekšā.

— Jūs vēl neesat man atbildējis. Es gaidu, seržant!

Deilijs zināja tikai vienu — jātiek no viņas vaļā,

kaut kas jāsamelo. Bet kas?

— Nomierinieties, Mardžij!… Vakaros es… — Deilijs stostījās, meklēdams kādu izskaidrojumu, kas spētu apmierināt Mardžoriju. Un pēkšņi atcerējās mi­sis Lanoveras uzaicinājumu.

— Es… es vakaros apmeklēju spiritiskus sean­sus … Mūnam ir krustmāte, un viņa …

— Spiritisms? Pajautāšu tētim, kā viņš uz to ska­tās .. Ja tētis atļaus, mēs kopā …

Bet Deilijs jau bija projām.

Džeks Kreilis bija slavens kramplauzis. Neviens seifs nespēja viņam pretoties. Kamēr Džekam neienāca prātā ielauzties firmā, kas ražoja seifus. Divas stundas viņš nopūlējās ap naudas skapi, bet tas spītēja viņa mā­kai. Šo neapstrīdamo faktu firma tūdaļ izmantoja savā labā, parādījās sludinājumi visos laikrakstos: «Pat Džekam Kreilim nav bijis pa spēkam uzlauzt mūsu firmas ražoto seifu!» Par spīti savam paradumam, Džeks šoreiz bija tik neuzmanīgs, ka Mūnam bez se­višķām grūtībām izdevās pierādīt viņa vainu, izsekot un apcietināt.

Kad Mūns un Deilijs atgriezās no tiesas, operatīvajā istabā sēdēja Bedstreps.

— Kaut ko uzzināji? — Deilijs apvaicājās.

Bedstreps pārstāja zelēt savu gumiju un sataisījās

atbildēt, bet radists Diks aizsteidzās viņam priekšā:

— Cik Džeks Kreilis dabūja?

— Un cik tu domā? — Deilijs savukārt vaicāja.

— Kādus trīs gadus? — Diks minēja.

— Aplami!

— Piecus?

— Piecus ar divām nullēm! Piecsimt dolāru! No firmas kā honorāru par ielaušanos. Izrādās, ka tas bi­jis tikai asprātīgs reklāmas triks.

— Malacis Džeks! Pamatīgi izāzēja jūs abus!

Mūns un Deilijs pievienojās Dika smiekliem. Vienīgi

Bedstreps nesmējās. Nesatricināmā mierā viņš kusti­nāja žokļus, gaidot, kad aprims Diks. Bet Diks nekādi nespēja nomierināties. Vēl un vēl bārstīja smieklus, līdz beidzot pietrūka elpas.

Tikai tad Bedstreps ierunājās:

— Man izdevies izdibināt, ka Botlmeikeram ir brā­lis…

— Bedstrep, jus tiešām esat ģeniāls detektīvs! — Deilijs ironizēja. — Atliek izsekot Botlmeikera cilts rakstus līdz Ādama laikiem, un lieta būs darīta!

Šajā mirklī ienāca Viloubleiks ar svaigu avīzi rokā. Kopš viņš bija ieguldījis savu naudu totalizatorā, ve­cākais inspektors dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka tik sputņiks nenokrīt pirms otrā novembra. Viņš tagad pirka rīta, pēcpusdienas un vakara izdevumus, viņš negāja gulēt, pirms nebija iznācis pēdējais nakts izlai­dums ar jaunāko informāciju par mākslīgo pavadoni.

— Viss kārtībā! Vēl turas! — viņš priecīgi paziņoja, pārskatījis otro lappusi. Kaut gan prezidents bija aiz­liedzis sputņika popularizēšanu, tas turpināja būt pir­mās šķiras sensācija. Biļetens par tā pārvietošanos se­koja tūdaļ pēc ziņām par vissvarīgākajām dabas katastrofām, šķiršanās prāvām un slepkavībām.

— Par ko jūs nupat runājāt? Par Botlmeikeru? — Viloubleiks apvaicājās, turpinādams izklaidīgi šķirstīt laikrakstu.

— Par Bedstrepa atklājumu! — Deilijs vīpsnāja.

— Iedomājieties, Botlmeikeram ir brālis! Mūs interesē pats mākleris, nevis viņa sievasmāsas vīra vecmāmiņas tēvocis no mātes puses.