Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Kad es nesen atgriezos no Itālijas uz Angliju, man garāku ceļa gabalu bija jāpavada zirga mugurā. Lai velti nenosistu visu šo laiku sarunās, kurām nav nekāda sakara ar mākslu un literatūru, es vairākas reizes atzinu par labāku vai nu šo to pārdomāt par mūsu kopējām studi­jām, vai arī kavēties tīkamās atmiņās pie draugiem, kas bijuši tik saprātīgi un man tik mīļi. Starp tiem tu, mīļo Mor, biji pats pirmais. Kaut gan es jau ilgāku laiku biju no tevis šķirts, atmiņas par tevi man bija tik dzīvas, it kā tu būtu manā priekšā, un, tik tiešām kā es dzīvoju, man nekas nav bijis jaukāks par tām. Tā kā es atzinu par pareizu katra ziņa kaut ko darīt, bet ieskatīju šo laiku par nepiemērotu nopietnām pārdomām, es nolēmu ar savu tērzēšanu slavināt Muļķību.

Kāda gan Pallāda 1 tev iedvesusi tik dīvainas domas? — tu man vaicāsi. Vispirms mani pamudināja uz to tavs ģimenes vārds Mors; tas tik lielā mērā tuvojas grieķu vārdam «moria» 2 , cik lielā mērā tu pats stāvi tālu no šā nosaukuma, jo, kā visi atzīst, tu esi tam pilnīgi svešs. Joprojām es domāju, ka šī mana prāta rotaļa tev itin īpaši patiksies, ievērojot to, ka tamlīdzīgi joki, kas, ja nemaldos, nav gluži bez savas izdomas un atjautības, tevi mēdz ļoti valdzināt. Tu taču kā Dēmokrits 3 smejies par cilvēku kopa dzīvošanas trūkumiem. Lai gan tu ar savu apbrīnojamo gara vērienu pacelies augstu virs vien­kāršajiem ļaudīm, tomēr, ievērojot tavu ārkārtīgo laipnību un humāno raksturu, tev ir viegli un patīkami ar visiem būt ikdienišķam cilvēkam.

Tāpēc pieņem labprāt šo mazo runu! Es to veltu tev kā savas draudzības ķīlu un ceru, ka arī tu uzņemsies, aizstāvēt to. Tā ir veltīta tev, tāpēc tā vairs nav mana, — tā ir tava. Varbūt netrūks arī kašķīgu kritiķu, kas melsīs, ka tās pa daļai ir teologa necienīgas blēņas, pa daļai pārāk dzēlīgas, nekā kristiešu godprātība to prasa, un varbūt tie skaļi kliegs, ka es atdzīvinu kaut kadu vecu komēdiju vai Lukiānu 4 , kas visus velk uz zoba.

Es jau iepriekš lūdzu tos, kurus satrauc šā sacerējuma niecīgais temats un jautrā izteiksmes forma, laipni at­cerēties, ka šāds paraugs nāk nevis no manis, bet gan no lieliem rakstniekiem, kas to ievērojuši jau sen. Vai gan nav aizritējuši gadsimti kopš tā laika, kad Homērs 5 sace­rēja savu «Varžu un peļu karu», Marons 6 — savu vārsmojumu «Ods» un «Vinegrets» 7 , Ovīdijs 8 — «Rieksta koku»? Polikrats 9 un viņa pretinieks Sokrāts 10 jūsmīgi slavināja Busirīdu 11 , Glaukons 12 — netaisnību, Favorīns 13 — Tersītu un «četru dienu drudzi», Sinesijs 14 — pliko pauri, Lukiāns — mušu un parazītus. Vai gan Seneka 15 nav sarakstījis imperatora Klaudija 16 jautro Apofeozi, Plūtarhs 17 — sivēna Grilla 18 sarunu ar Odiseju? Vai gan Lukiāns un Apulejs 19 nav safantazējuši ēzeļa pie­dzīvojumus un vai kāds — tā vārdu es neatminu — gan nav atstājis mums meža cūkas sivēna Grunnija Korokotas testamentu, ko minējis sv. Hieronims 20 ? Pēc tā visa, ja viņiem tīk, lai tie iedomājas, ka es izklaidēšanās nolūka, spēlējot dambreti, esmu uzjautrinājies vai — vēl labāk — jājis uz slotas kāta.

Cik gan tas būtu netaisnīgi, ja, piešķirot visam ļaužu kārtām savas izpriecas un savus jokus, mācītiem vīriem ne mirkli neļautu pajokot un patērzēt, it īpaši tad, ja šiem jokiem būtu nopietns pamats un tie būtu tik atjautīgi, ka lasītājs ar daudzmaz gaišāku galvu gūtu no tiem lielāku labumu nekā no dažu labu zinātnieku drūmajiem un pār­lieku svinīgajiem prātojumiem! Viens no šiem zinātniekiem garās un salāpītās runās slavina retoriku un filozofiju, otrs cildina kādu valdnieku, trešais sludina karu pret turkiem. Kāds cits pareģo nākotni, kāds cits vēl sagudro gluži tukšus jautājumus. Ja jau nav nekā aplamāka kā jokoties ar nopietnām lietām, tad nav arī nekā jaukāka kā aplūkot niekus tā, lai nieki nemaz neizskatītos kā nieki. Par mani lai spriež citi. Ja mani tomēr pārāk neviļ Filaulija (Patmīlība), tad Muļķību es esmu noslavinājis ne gluži muļķīgi.

Attiecībā uz dzēlīgu zobošanos es atbildēšu, ka rakst­niekiem vienmēr ir dota brīvība izmantot nesodīti savu asprātīgo zobgalību pret visām cilvēku dzīves parādībām, protams, nepārejot neprātīgās dusmās. Es apbrīnoju jo sevišķi mūslaiku vārīgās ausis, kas vairs nepanes neko citu kā vien tīkami skanošus titulus. Sastopami pat tādi ļaudis, kas tik ačgārni saprot reliģiju, ka drīzāk paciestu vissmagākos zaimus pret Kristu nekā visnevainīgāko joku par pāvestu vai savu valdnieku, it īpaši tad, ja runa ir par maizes gabalu.

Ja kāds tā novērtē cilvēku dzīvi, ka nevienu neaizskar personiski, vai tad tādēļ, es jautāju, tas nozīmē košanu, nevis drīzāk pamācīšanu un aizrādīšanu? Vai gan pretējā gadījumā es bieži vien nebūtu izpēris pats sevi? Turklāt tas, kas nepalaiž garām nevienu cilvēku šķiru, tas vērš savas dusmas nevis pret atsevišķiem cilvēkiem, bet gan pret visiem netikumiem. Tātad, ja kāds piecelsies un kliegs, ka viņš top aizskarts, tas vai nu atklās savu vainu, vai arī vismaz parādīs savu netīro sirdsapziņu.

Sv. Hieronims šajā ziņā rīkojās daudz brīvāk un ko­dīgāk, netaupot allaž arī vārdus. Turpretī attiecībā uz mani jāsaka, ka es ne vien itin visur atturējos minēt vārdus, bet arī biju saudzīgs savos izteicienos, tā ka ikviens prātīgs lasītājs viegli saredzēs, ka esmu centies vairāk izpatikt nekā iekost. Es arī nemaisīju nepārtraukti, kā to darīja Juvenāls 21 , slepeno noziegumu zaņķi, bet centos vairāk parādīt smieklīgo nekā riebīgo. Ja atradī­sies kāds, ko tas viss nespēj nomierināt, tad lai viņš vis­maz apdomā, ka ir jauki, ja nopeļ Muļķība, kurai, likdams runāt, es saglabāju personas raksturu.

Bet kāpēc gan es tā nopūlos tik veikla advokāta priekšā? Tu taču pratīsi sekmīgi aizstāvēt pat ne visai taisnu lietu! Esi sveicināts, ļoti atjautīgo Mor! Aizstāvi rosīgi savu Moriju (Muļķību)! Rakstīts uz laukiem 1508. g. 9. jūn.

Lai gan mirstīgie ļaudis cenšas mani dažnedažādi no­pulgot, lai gan es skaidri zinu to, cik slikta slava ir Muļķībai pat vislielāko muļķu vidū, tomēr es esmu vie­nīgā — jā, tieši es esmu vienīgā, kas ar savu dievišķo klātbūtni uzjautrina dievus un cilvēkus. Vislabāk to pie­rāda tas, ka, tiklīdz es piecēlos šajā plašajā sapulcē, lai ņemtu vārdu, piepeši jauna un neparasta jautrība atplaiksnījās visu klātesošo sejās. Jūsu pieres pēkšņi izgludinājās, jūs tik mīļi un jautri smiedamies aplaudējāt, ka patiešām jūs visi, cik es te jūs varu saskatīt, tagad man izliekaties kā Homēra dievi, apskurbusi nektārā un nepentē 22 , bet nupat vēl sēdējāt bēdīgi un norūpējušies, it kā tikko būtu atgriezušies no Trofonija alas 23 .

Tāpat kā tad, kad saule parāda zemei savu spožo un zeltaino seju vai kad pēc bargās zie­mas iestājas jauns, maigu rietumvēju nests pavasaris, visu lietu izskats pārgrozās, atjaunotā daba tērpjas spilgtās krāsās, tāpat arī tagad jūsu sejas, vēršot skatienu pret mani, ir kļuvušas pavisam citādas. Tādējādi to, ko lieli daiļrunātāji citkārt spēj panākt tikai ar garām un ilgi pārdo­mātām runām, proti, nokratīt no sirds smagas rūpes, to es sasniedzu tūliņ ar savu parādīšanos.