Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Pievēršoties garīdznieku praktiskajai darbībai, Muļ­ķība konstatē, ka tie ļoti bieži rūpējas tikai par savu ienā­kumu vairošanu, bet negrib pildīt savus pienākumus pret tautu. Tiesa gan, šādi rīkodamies, viņi ir saskaņā ar sa­biedrību, jo tad, ja kāds, piemēram, indulgenču pārdo­šanas vietā aicinātu cilvēkus atbrīvoties no netikumiem un dzīvot taisnīgi, tas visus tikai samulsinātu.

Šķiet, ka mūku aprakstīšanā Erasms ir iekausējis sa­vas klostera dzīves atmiņas. Muļķība uzskata mūkus par visnožēlojamāko ļaužu grupu, kurai viņa esot vienīgais palīgs un mierinājums. Mūki ar savu netīrību, nevīžību, rupjību un bezkaunību ir līdzīgi apustuļiem, nedara neko labu, tomēr neviens nevēlas ar viņiem sanīsties, jo grēk­sūdzes dēļ viņiem zināmi visi ļaužu noslēpumi.

Muļķība saka, ka atbilstoši teoloģijas teorijai augstā­kos baznīcas amatus vajadzētu ieņemt vienīgi tādiem cilvēkiem, kuru dzīve ir pilnīgi nevainojama, kuri uzvarē­juši visas cilvēku kaislības, sasnieguši augstāko un pilnī­gāko godīgumu visās dzīves gaitās, bezgalīgu žēlsirdību, gatavību ziedot ne tikai savu mantu, bet arī asinis drau­dzes labā. Taču tad viņiem nāktos dzīvot vienās rūpēs un raizēs, nabadzīgi un bez ērtībām, un neviens nekārotu pēc šiem amatiem.

Pasaulē visu nosakot naudas un bagātības dievs Plūts: «Pietiek viena viņa galvas mājiena, lai viss mūžīgais un laicīgais jauktos augšup un lejup. Pēc sava ieskata viņš noteic par karu, mieru, valdībām, padomēm, tiesām, sapulcēm, precībām, līgumiem, savienībām, likumiem, māk­slām, izpriecām, zinātniskajiem darbiem.» Tas jāņemot vērā ikvienam, kurš vēloties gūt panākumus, jo «kur vien jūs griezīsieties — pie pāvestiem, pie valdniekiem, pie tiesnešiem, pie varasvīriem, pie draugiem, ienaidniekiem, lieliem, maziem, visur jūs visu panāksiet ar naudu». Šādos ekspluatatoru sabiedrības apstākļos cilvēku dzīvi varēja, protams, apskatīt kā komēdiju, «kurā visi, segti ar da­žādām aizgūtām maskām, tēlo katrs savu lomu».

Roterdamas Erasma «Muļķības slavinājums» bija viens no viduslaiku beigu posma pirmajiem sacerējumiem, kas sabiedrību sāka pieradināt pie domas, ka cilvēku mūžs rit bez debesu un elles spēku aizbildniecības, ka to līdz šim vadījusi galvenokārt muļķība, bet to var regulēt arī gudrība, prāts un zinātne. Šādas domas praktiskā iedzī­vināšana, protams, bija uzdevums, kas tālu pārsniedza vienas grāmatas, viena autora un pat viena laikmeta iespējas.

Vilnis Zariņš

De triumpho stultitiae

(Erasmus Roterodamus)

1508

No latīņu valodas tulkojis Kristaps Eliass, 1959