Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Tas, ko es tikko teicu par draudzību, daudz vairāk vēl attiecināms uz laulību, kas nav nekas cits kā divu personu saistība uz visu mūžu. Mūžīgais dievs! Cik daudz laulības šķiršanu un vēl sliktāku lietu nekā šķiršanas notiktu it visur, ja vīru un sievu mājas dzīvi nebalstītu un neietek­mētu glaimi, joki, vieglprātība, maldi, izlikšanās — visi mani uzticīgie pavadoņi? Ak vai! Cik maz būtu laulību, ja līgavainis prātīgi papētītu, kādas nerātnības paspējusi iz­darīt šī, liekas, maigā un kautrīgā meiča jau ilgi pirms kāzām? Cik maz pēc tām turētos kopā jau noslēgtās, ja vīru nevērības vai stulbuma dēļ sievu rīcība pa lielākai daļai nepaliktu nezināma! To visu pilnīgi dibināti piedēvē Muļķībai, bet tieši Muļķība panāk to, ka vīram patīk sieva un sievai — vīrs, ka mājā valda miers un kopdzīve turpi­nās. Ļaudis smejas par dzegužiem, ragnešiem un kā viņus visus sauc, kad tie ar savām lūpām nosusina neuzticīgās sievas asaras. Bet vai gan nav labāk kļūdīties šajā ziņā nekā nomocīties ar pārmērīgu greizsirdību un ņemt visu traģiski?

Tādējādi neviena sabiedrība, neviena dzīves saistība bez manis nevar būt nedz patīkama, nedz droša. Drīz vien nedz tauta paciestu savu valdnieku, nedz kalps — savu kungu, nedz kalpone — savu kundzi, nedz skolnieks — savu skolotāju, nedz draugs — draugu, nedz vīrs — sievu, nedz īrnieks — saimnieku, nedz biedrs — biedru, nedz viesis — mā­jastēvu, ja tie savstarpēji neapmānī­tos, neglaimotu, nepiemiegtu prātīgi acis, neapziestu sevi drusciņ ar muļ­ķības medu. Es zinu, jau tas jums lie­kas par daudz, bet te būs vēl vai­rāk.

Sakiet jel, — vai tas, kurš ienīst sevi pašu, var mīlēt kādu citu? Vai tas, kurš nav apmierināts pats ar sevi, sapratīsies ar citu? Vai tas, kurš ir par slogu un apgrū­tinājumu sev pašam, sagādās prieku citam? To, es domāju, neapgalvos neviens, ja tas nav muļķīgāks par pašu Muļ­ķību. Bet, ja jūs no manis norobežosieties, tad kuram katram ne vien citi būs nepanesami, — arī pats tas jutīs riebumu pret sevi, pret savu likteni, ienīdīs pats sevi. Daba, kas daudzās lietās ir vairāk pamāte nekā māte, iedēstījusi cilvēku raksturā, it īpaši mazāk saprātīgo, aplamību, kas tiem liek būt nemierā ar sevi un apbrīnot citus.

Tādēļ sagandējas un zūd visas dzīves balvas, visi jau­kumi un pievilcība. Ko gan līdz jaunības daiļums, šī ne­mirstīgo dievu ārkārtīgā balva, ja tam ļauj pārklāties ar pelējuma kārtu? Ko līdz jaunība, ja to sagandē vecuma nopietnības raugs? Ko gan jūs galu galā varētu panākt visos dzīves uzdevumos vai nu savā, vai citu labā ar daiļumu, — daiļums taču ir galvenais likums ne vien mākslā, bet arī kurā katrā sabiedriskajā darbā, kad to veic prasmīgi, — ja te nepalīdzētu izveicīgā Patmīlība, kas man ir gluži kā īsta māsa? Tik veikli tā prot mani aizstāt it visās vietās! Kas ir muļķīgāk kā mīlēt sevi pašu un apbrīnot sevi pašu? Bet, savukārt, kur radīsies piemīlīgais, patīkamais, daiļais visā darbā, ko tu dari, ja tu būsi neapmierināts pats ar sevi? Atņem šo dzīves jaukumu, un tūdaļ kļūs gausāka oratora runa, nevienu neaizraus mūziķis ar saviem ritmiem, izsvilps aktiera spēli un tā izteiksmīgos žestus, smiesies par dzejnieku un viņa mūzu, mazvērtīgs ar savu otu šķitīs gleznotājs, cietīs badu ar savām zālēm ārsts. Galu galā Nīrejs tad liksies jums par Tersītu, Faons — par Nestoru 84 , Minerva — par cūku 85 , veiklais runātājs — par mazu bērnu, smalkais pilsētnieks — par rupju laucinieku. Ir ļoti svarīgi, ka ikviens paglaimo arī sev pašam un vispirms iepatīkas pats sev, iekām gaida aplausus no citiem. Ja jau nu beigu beigās augstākā laime ir tā, ka vēlies būt tas, kas tu esi, tad, protams, to visu pilnā mērā garantē mana laipnā Patmīlība, iekārtodama tā, ka neviens nav neapmierināts nedz ar savu seju, nedz ar savu prātu, nedz ar savu izcelšanos, nedz ar savu stāvokli, nedz ar dzīves veidu, nedz ar tēviju. Tādējādi ne īrs gribētu mai­nīties ar itālieti, ne irākietis — ar atēnieti, ne skits — ar Laimīgo salu iedzīvotāju. Cik apbrīnojama ir dabas gādība,, ka, pastāvot tādai dažādībai, tā pratusi nodibināt tādu vienlīdzību! Kur tā skopāk padalījusi savas dāvanas, tur tā piemetuši mazliet vairāk patmīlības. Lai gan tas, ko es saku, katrā ziņā ir muļķība, jo vislielākā dāvana taču ir patmīlība.

Es varu droši apgalvot, ka nav neviena teicami veikta darba, ko es neiedvesmotu, nav nevienas cildenas mākslas, kas nebūtu radusies pēc manas ierosmes. Vai gan visu slaveno varoņdarbu druva un avots nav karš? Kas tad savukārt ir muļķīgāk nekā nezin kādu ieganstu dēļ sākt cīņu, no kuras abām pusēm vienmēr ceļas vairāk ļauna nekā laba? Taču karā kritušos, tāpat kā megariešus, ne­viens neievēro 86 . Kad abās pusēs jau stāv bruņotas kau­jas ierindas un visapkārt jau dobji atskan kara taures, kāda nozīme gan, lūdzu, ir tiem prātīgajiem, kas, paguruši ilgās studijās, ar savām šķidrajām un atdzisušajām asi­nīm tik tikko vairs velk dzīvību? Ir nepieciešami drukni un spēcīgi ļaudis, kuriem jo vairāk drosmes, toties jo mazāk prāta, protams, ja nedod priekšrocību tādiem karotājiem kā Dēmostens 87 , kurš, sekodams Arhiloha 88 padomam, tiklīdz ieraudzījis ienaidnieku, tā nometis vairogu un bēdzis, būdams tikpat gļēvs kareivis, cik saprātīgs orators. Bet karā, man teiks, atjautība ir sevišķi svarīga. Gluži pareizi, bet vado­nim. Taču tā ir karavīra, nevis filozofa atjautība. Vispār šai diženajai lietai no­dodas liekēži, savedēji, zagļi, laupītāji, mazizglītoti lauku ļaudis, stulbeņi, algotņi un tamlīdzīgas mirstīgo padibenes, nevis pie lampas gaismas modrīgie filozofi.

Šie pēdējie, kādi viņi ir, nav derīgi nevienai dzīves va­jadzībai. Šim apgalvojumam par pierādījumu var būt pats Sokrāts, ko Apollona orākuls pavisam neprātīgi pa­sludinājis par pašu gudrāko; tas, mēģinādams uz­stāties atklātībā nezin kādā tur lietā, bijis spiests atkāp­ties, vispārēju smieklu pavadīts. Taču šis vīrs šajā ziņā vienmēr bija tik prātīgs, ka noraidīja prātnieka iesauku, atstādams to pašam dievam un pamācīdams prātīgo ne­jaukties politiskajās lietās, lai gan būtu bijis labāk, ja ieteiktu atturēties no saprāta tam, kurš grib atrasties cilvēku vidū. Kas tad īsti cits noveda viņu uz apsūdzēto sola un piespieda tukšot indes kausu, ja ne saprāts? Kamēr viņš filozofēja par mākoņiem un idejām, kamēr mērīja blusu kājas un apbrīnoja odu balsi, tas nepaguva iemācīties to, kas vajadzīgs sadzīvei 89 . Un tad viņa skol­nieks Platons, acīm redzot, lielisks aizstāvis, nāca palīgā savam skolotājam, kad tas, notiesāts uz nāvi, bet, pūļa trokšņa satraukts, paguva pateikt tik tikko pusi no sava runas perioda. Ko lai es saku par Teofrastu 90 , kurš, iera­dies tautas sapulcē, piepeši palika kā uz mutes kritis, it kā vilku ieraudzījis? Vai tāds kara laukā varētu uzmun­drināt kareivjus?

Sokrāts 91 rakstura kautrības dēļ nekad neiedrošinājās atplest muti. Pat Marks Tullijs Cicerons, romiešu daiļru­nības tēvs, vienmēr uzsāka savas runas nepatīkami trīcošā, it kā šņukstoša bērna balsī. Fabijs 92 šajā apstāklī saska­tījis pierādījumu, ka šis krietnais un saprātīgais orators apzinājies stāvokļa nopietnību. Bet, ja viņš tā apgalvo, vai tad ar to netiek klaji atzīts, ka saprāts kaitē sa­biedrisko lietu labai kārtošanai? Ko gan darīs ar ieročiem rokā šie ļaudis, kas mirst aiz bailēm, kad cīņa notiek tikai ar kailiem vārdiem? Un lai tad nu vēl cildina, ja die­viem tīk, šo Platona slaveno prātulu: «Laimīgas būtu tās valstis, kuras vai nu filozofi būtu pavēlnieki, vai arī pa­vēlnieki — filozofi.» Gluži otrādi! Ap­jautājieties pie vēsturniekiem un jūs droši vien atradīsiet, ka nekas nav bijis posta pilnāks tai valstij, kuras valdnieki nokļuvuši filozofu vai literātu ietekmē. To, manuprāt, vislabāk pierāda abi Katoni 93 , no kuriem viens traucēja mieru republikā ar savām neprātīgajām sū­dzībām, bet otrs, aizstāvēdams pārgudri romiešu tautas brīvību, sagrāva to pašos pamatos. Pievienojiet tiem vēl Brutus, Kasijus, Grakhus 94 un arī pašu Ciceronu, kas romiešu republikai bija ne mazāk kaitīgs ka Dēmonstens — atē­niešu. Tālāk es pievienojos atziņai, ka Marks Antonīns 95 bijis labs valdnieks, lai gan es to varētu apstrīdēt, jo viņš tādēļ vien kļuva par smagu slogu un pilsoņi viņu ienīda, ka bija tik lielā mērā filozofs. Tomēr pieņemsim, ka viņš bija labs, kaut gan viņš nodarījis valstij vairāk ļaunuma, atstādams tādu dēlu 96 , nekā atnesis tai labumu ar savu valdīšanu. Ja šie ļaudis, kas nodevušies gudrību studēša­nai, mēdz būt visnelaimīgākie gan visur citur, gan it īpaši savos bērnos, tad es domāju, ka daba negrib, lai šī gudrī­bas sērga plašāk izplatītos starp mirstīgajiem. Ir zināms, ka Cicerona dēls bijis īsts izdzimtenis. Gudrajam Sokrā­tam bijuši bērni, vairāk līdzīgi mātei nekā tēvam, ka to tieši atzīmējis kāds rakstnieks, tas ir, tie bijuši muļķi.