Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Mani — lai jūs to labi iegaumētu — radīja nevis tas Aristofana 36 Plūts, kas stāv ar vienu kāju kapā un ir akls sirmgalvis, bet gan spēka pilns jauneklis, kam strauji rit dzīslās asinis, nektārā apskurbis, ko viņš var­būt dievu dzīrēs negausīgāk un neatšķaidītā veidā iesūcis.

Ja gribat zināt arī manu dzimšanas vietu, — jo mūsu dienās dižciltība galvenokārt atkarīga no vietas, kur atskanējis pirmais brēciens, — tad teikšu, ka neesmu nākusi pasaulē nedz klīstošajā Dēlā 37 , nedz saban­gotajā jūrā 38 , nedz dobajās alās, bet gan pašās Laimīgo salās, kur viss aug bez sēšanas un aršanas. Tur nepazīst ne darbu, ne vecumu. Tur neredz laukos ne asfodelus, ne ne lupinu, ne pupas, ne citus tam līdzi virtuvei noderīgus augus. Bet visās malās tur tīksmina acis un nāsis moliji, panacejas, nepentes, majo­rāni, ambrozija, lotosi, rozes, vijolītes, hiacintes, adonisa dārziņi. Šajos jaukumos dzimusi, es neesmu ievadījusi savu dzīvi ar asarām, bet tūdaļ maigi uzsmaidījusi savai mātei.

Es nepavisam neapskaužu augsto Krona dēlu 39 , ko zīdījusi kaza; mani ir barojušas pie savas krūts divas ļoti jaukas nimfas — Mēte (Reibone), Dionīsa 40 meita, un Apaidija (Nepraša), Pana meita, kuras jūs redzat tepat manu pavadoņu un sekotāju barā. Bet, ja nu jūs gribat zināt šo vārdus, tad, Herkuless man liecinieks, es tos saukšu tikai grieķiski.

Šī, ko jūs redzat ar savilktām uzacīm, katrā ziņā ir Filautija 41 . Šai, kas ikvienam uzsmaida un aplaudē, ir vārds Ķolakija — Glaimotāja. Šo, kas iegrimusi pusmiegā un it kā iesnaudusies, dēvē par Lēti — Aizmāršību. Šī, kas atspiedusies uz abiem elkoņiem ar sakrustotām ro­kām, ir Misoponija — Dīkdiene. Šī, kas apvijusies ar rožu vītenēm un viscaur sasmaržojusies, ir Hēdone — Saldkaisle. Šī, kuras šaudīgās acis virzās uz visām pusēm, ir Anoija — Neprāte. Šai ar ziedošo vaigu un tuklo ķer­meni vārds ir Trife — Baudkāre. Starp jaunavām jūs redzat arī divus dievus, no kuriem vienu sauc par Ne­gausi, bet otru — par Dziļmiegu. Tāda ir šī mana pa­devīgā saime; ar tās palīdzību es turu paklausībā visu pasauli un dodu pavēles pat imperatoriem.

Jūs nu esat iepazinušies ar manu tēvu, ar manu audzi­nāšanu un ar maniem pavadoņiem. Tagad es gribu jums, lai neviens neiedomātos, ka es esmu nepamatoti piesavi­nājusies dieves nosaukumu, izklāstīt, kādas ērtības es sagādāju dieviem un cilvēkiem, un rādīt, cik plaša ir mana dievišķā vara. Tāpēc klausieties ar abām ausīm!

Ja jau nu tik tiešām kāds gudri rakstījis, ka dievu īpa­šība ir palīdzēt mirstīgajiem, un ja dievu sapulcē pelnīti ielaisti tie, kas mirstīgajiem atklājuši vīnu, labību un citas tamlīdzīgas labklājības lietas, tad kādēļ gan lai es ar pilnām tiesībām neuzskatītu sevi par pirmo visu dievu sarakstā, jo es taču vienīgā bagātīgi apgādāju visus ar dažnedažādiem labumiem?

Vispirms, kas gan var būt patīkamāks un vērtīgāks par pašu dzīvi? Un kam par tās sākumu galu galā jāpateicas, ja ne man? Tas nav nedz varenā Spēktēva meitas Pal­ladas šķēps, nedz arī mākoņu krājēja Jupitera vairogs, kas radījis cilvēku dzimumu vai vairojis to. Arī pašam dievu tēvam un cilvēku ķēniņam, kas ar savas galvas mājienu liek iedrebēties visam Olimpam 42 , dažreiz jānoliek savs trejzaru zibens un sava drausmīgā seja, ar ko viņš, ja tīkas, biedē visus dievus, un, protams, kā aktierim jāparādās citā izskatā, kad viņš grib darīt to, ko bieži dara, proti, radīt bērnus.

Jau stoiķi apgalvo, ka viņi ir vistuvāk dieviem. Bet rādiet man kādu stoiķi, un lai tas tāds būtu trīskāršs un četrkāršs, un, ja gribat, sešsimtkāršs, — ja tas arī neatmetīs savu bārdu, saprāta pazīmi, kaut arī kopīgu ar āžiem, tad katrā ziņā tas atmetīs savu uzpūtību, izglu­dinās pieri, atteiksies no saviem stingrajiem principiem, kādu laiciņu muļķosies un aušosies, īsi sakot, šim prātniekam vajadzēs pieaicināt mani, kad tas gribēs kļūt par tēvu.

Bet kāpēc gan man nepatērzēt ar jums vēl vaļsirdīgāk, kā esmu para­dusi? Es jautāju, vai galva, seja, krūts, roka, auss — vai visas šīs, tā saucamās pieklājīgās daļas, rada die­vus un cilvēkus? Nē, nekādā ziņā: tā, kas vairo cilvēku dzimumu, ir tā tik muļķīgā, tik jocīgā daļa, ka to nemaz nevar nosaukt bez smiešanās. Tā ir tas svētais avots, no kura viņi smeļ dzīvību īstenāk nekā no Pitagora četrējādības 43 . Tik tiešām, es apelēju pie jūsu sirdsapziņas, kurš vīrs gan gribēs bāzt savu galvu laulības iemauktos, ja tas, sekojot šo prātnieku priekšzīmei, sevī iepriekš apsvērs šī stāvokļa neērtības? Kura sieviete gribēs savienoties ar vīrieti, ja tā zinās vai apdomās bīstamās dzemdību grūtības un audzināšanas rūpes? Tādē­jādi, ja jums par dzīvību jāpateicas laulībai, tad par lau­lību jāpateicas manai pavadonei Neprātei. Vai tad jūs neredzat, cik daudz pateicības jūs man parādā? Kur būs tā sieviete, kas, reiz to izcietusi, gribēs otrreiz to pašu atkārtot, ja nenāks palīgā dievišķā Aizmāršība? Pati Ve­nera, lai saka ko sacīdams Lukrēcijs 44 , nevarēs noliegt, ka bez manas iejaukšanās viņas pūles būs nesekmīgas un veltīgas. Tātad no šīs mūsu reibīgās un rotaļīgās joko­šanās ceļas gan nopietnie filozofi, kurus tagad aizstāj tie, ko ļaudis sauc par mūkiem, gan purpurotie ķēniņi, gan dievbijīgie bīskapi un kardināli, gan beidzot tas viss poētisko dievu bars, kas savairojies tik lielā skaitā, ka to tik tikko var uzņemt pats Olimps, neraugoties uz visu savu plašumu.

Bet tas vēl būtu maz, ja jums būtu jāpateicas man tikai par dzīvības dīgli un avotu, ja es jums nevarētu pilnīgi pierādīt, ka visa labklājība, kas dzīvē sastopama, nāk kā mana balva.

Kas būtu šī dzīve, vai vispār to varētu saukt par dzīvi, ja atņemtu baudu? Jūs aplaudējāt. Es zināju gluži labi, ka neviens no jums nav tik prātīgs vai, labāk sakot, diez­gan muļķīgs, nē, es maldos, diezgan prātīgs, lai būtu ma­nās domās, lai gan pat paši stoiķi nekādā ziņā nav baudas ienaidnieki, tomēr tie cītīgi slēpj un skaļiem kliedzieniem saplosa to ļaužu priekšā, bez šaubām, lai, at­baidīdami citus, paši varētu nodoties tai plašāk. Bet — Jupiters man liecinieks! — lai viņi man pasaka, kurš dzī­ves brīdis nebūs bēdīgs, drūms, garlaicīgs, pretīgs un grūts, ja tam nepievienos baudu, tas ir, muļķības garš­vielu? Šajā lietā īsti noderīgs liecinieks varētu būt nenoslavējamais Sofokls 45 , kurš izteicis man šo ļoti skaisto cildinājumu: «Ir īstais dzīves jaukums neprātā.» Bet pag, noskaidrosim visu lietu pēc kārtas.

Vispirms, kurš tad nezina, ka cilvēku pirmie dzīves gadi ir visjaukākie un pa­tīkamākie? Kas īsti ir bērniem tas, kādēļ mēs tos skūpstām, apkampjam, apmīļo­jam? Kādēļ pat ienaidnieks iežēlojas par tiem? Vai muļķība tiem nav uzspiedusi savu zīmogu? Tālredzīgā daba ar nodomu to piešķīrusi jaundzimušajiem, lai tie spētu it kā ar prieka algu atlīdzināt audzinātāju pūliņus un iegūt viņu labvēlību. Pēc bērnības seko jaunība. Kam gan tā nav mīļa? Vai gan visi to neapsveic? Vai gan visi nerāda tai ceļu uz priekšu? Vai gan tai izpalīdzīgi nesniedz roku? Bet es vaicāju, no kurienes tad šai jaunatnei tāds pievil­cības spēks? No kurienes gan, ja ne no manis? Manis dēļ tā maz sajēdz un tāpēc dzīvo bezrūpīgi. Es meloju, ja tā nav patiesība, ka jaunie ļaudis, pieaugot un attīsto­ties mācībā, top vīrišķīgāki, un tūdaļ nozied to ārējais skaistums, žirgtums atslābst, atjautība kļūst smagnējāka, spars mazinās. Jo vairāk tie attālinās no manis, jo mazāk un mazāk gūst no dzīves, līdz iestājas gausais vecums, nīstams ne vien citiem, bet arī sev pašiem. Vārdu sakot, neviens no mirstīgajiem to nevarētu paciest, ja es atkal izpalīdzīgi nepiesteigtos, iežēlodamās par tik daudzām likstām, un ja es, līdzīgi dzejnieku dieviem, kuri mēdz ar kādu pārvērtību sniegt palīdzību briesmu brīdī, neat­grieztu atkal bērnībā, cik ilgi vien iespējams, tos, kas jau tuvu kapa malai. Tādēļ nav nevietā, ja ļaudis para­duši dēvēt vecumu par otro bērnību.