Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Taču ir jau laiks pēc Homēra parauga atstāt debesu iemītniekus un nolaisties atkal uz zemes, kur mēs no­vērosim, ka bez manas labvēlības nav nekāda prieka un laimes. Vispirms jūs redzēsiet, ar kādu gādību daba, cil­vēku dzimuma māte un aizgādne, ir rūpējusies, lai ne­kur netrūktu muļķības aizdara. Saskaņā ar stoiķu de­finīcijām dzīves gudrība nav nekas cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, bet muļķība ir pakļaušanās kaislību va­rai. Taču, lai dzīve cilvēkiem nebūtu gauži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā pusunce pret mārciņu. Turklāt viņš saprātu vēl nobīdījis mazā galvas kaktiņā, atstā­dams visu pārējo ķermeni kaislību varā. Tālāk, viņš vie­nam saprātam nostādījis pretim it kā divus visvarmācī­gākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu dobums, tātad pats dzīves avots — sirds, un kaislības, kuru plaša valstība stiepjas līdz pat vēdera galam. Ko spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rada visa cilvēku dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet tās atlaiž slazda valgu savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk, līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi pie­kāpjas un padodas.

Bet, tā kā vīrs, kura pienākums ir vadīt sabiedriskas lietas, bija jāapveltī drusku vairāk nekā ar vienu uncīti prāta, tad, lai nāktu pretim vīra vajadzībām, Jupiters, kā parasts, vērsās pie manis pēc padoma. Es šo padomu, manis cienīgu, tūliņ devu, proti, piesaistīt vīram sievu — radījumu acīm redzami muļķīgu un aplamu, toties jautru un patīkamu, kas mājas saskarsmē ar savu muļķību mīk­stinātu un saldinātu vīra nelāgo garastāvokli. Ja jau nu Platons, kā šķiet, šaubījās, kurā kategorija ieskaitīt sie­vieti, saprātīgos vai nesaprātīgos radījumos, tad viņš ar to gan negribēja neko citu kā tikai norādīt uz tās dzi­muma izcilo muļķību.

Bet, ja nu kāda sieviete vēlas, lai viņu uzskata par prātīgu, tad tā paveic tikai to, ka kļūst divkārt muļķīga; tas būtu tāpat, it kā kāds par spīti Minervai, ka saka, vērsi vestu uz cīkstēšanās vietu. Savus trūkumus div­kāršo tas, kurš pretēji dabai uzziež tikuma krāsekli un sagroza savu raksturu. Kā saskaņā ar grieķu izteicienu «pērtiķis paliek pērtiķis, kaut arī to ietērptu purpurā», tā sieviete paliek sieviete, t. i., muļķe, lai kādu masku tā uzliktu.

Es tomēr neieskatu sieviešu dzimumu par tik muļķīgu, ka tas dusmosies uz mani par to, ka es tam piedēvēju muļķību, pati būdama sieviete un pie tam Muļķība. Pa­tiešām, ja aplūkosim lietu pamatīgāk, tad izrādīsies, ka tieši šās muļķības dēļ sievietes daudzējādā ziņā ir laimī­gākas par vīriešiem. Vispirms tām ir skaistuma priekš­rocība, ko tās ar pilnām tiesībām vērtē augstāk par visu un kas tām dod iespēju pat tiranizēt arī pašus tirānus.

No kurienes tad rodas vīriešiem šis drausmīgais izskats, raupjā āda, bārdas mežs — kas viss, protams, ir vecuma pazīme, — ja ne no prāta ligas, turpretī sievietēm vaigi vienmēr gludi, balss al­laž smalka, āda maiga, it kā tās būtu līdzīgas mūžīgai jaunībai.

Ko tad citu tās vēlas šajā dzīvē, ja ne iespējami vairāk patikt vīriešiem? Kādam gan citam nolūkam domāta visa šī greznošanās, šie krāsekļi, šī mazgāšanās, šīs frizūras, šīs ziedes, šīs smaržas, šie mākslīgie līdzekļi, kā izskais­tināt un uzpost seju, izkrāsot uzacis un kopt ādu? Vai ar ko citu tas vairāk patīk vīriešiem nekā ar muļķību? Kas gan ir tas, ko viņi neatļauj sievietēm? Bet kas tad cits šos velk pie tam, ja ne baudkāre? Sievietes valdzina tikai ar savu muļķību. Šo patiesību nenoliegs neviens, kurš padomās, kādas nejēdzības sarunā vīrietis sievietei, kādas blēņas tas dara ikreiz, kad nodomājis baudīt mīlas priekus. Tagad jūs zināt, no kāda avota plūst pirmais un galvenākais dzīves iepriecinājums.

Bet ir ļaudis, it īpaši starp vecākiem vīriem, kuri mīl vairāk pudeli nekā sievieti un augstāko baudu saskata iedzeršanā. Lai citi spriež, vai var sarīkot tīkamas viesī­bas, ja tajās nepiedalās sieviete, tomēr viena lieta paliek neapstrīdama — bez muļķības pavalga nekas nav patī­kams. Šo apgalvojumu pierāda tas, ka, ja nav tāda, kurš ar īstu vai atdarinātu muļķību saceļ smieklus, tad pie­aicina kādu jokdari par naudu vai ielūdz kādu liekēdi, kas ar smieklīgām, tas ir, muļķīgam asprātībām izkliedē dzī­rotāju klusumu un garlaicību. Ko līdzētu pieblīvēt vēderu ar daždažādiem cepumiem, kārumiem un saldumiem, ja arī acis un ausis, ja viss gars nemielotos ar smiekliem, jo­kiem, atjautībām? Bet šāda veida desertiem es esmu vie­nīgā izrīkotāja. Visas šīs svinīgo dzīru paražas kā, pie­mēram, dzīru ķēniņa iecelšana, kauliņu mešana, tosti, veselības uzdzeršana, apdziedāšanās, rindas dziesmas, dejas, pantomīmas, ir izdomājuši nevis septiņi grieķu gudrie, bet es cilvēku labā. Visu šāda veida paražu būtība ir tā, ka, jo vairāk tām muļķības, jo vairāk tās noder cilvēku dzīvei. Ja mūsu dzīve būtu tikai raižu un rūpju pilna, tad to vispār nevarētu saukt par dzīvi. Bēdīga katrā ziņā būtu mūsu dzīve, ja šāda veida uzjautrinājumi neaizgaiņātu ar to kopā dzimušās rūpes un raizes.

Bet būs varbūt tādi, kuri noniecinās arī šo prieka veidu un radīs apmierinājumu draudzības jūtās un savstar­pējās attiecībās. Draudzība — viņi saka — vērtējama aug­stāk par visu; tā ir tikpat nepieciešama kā gaiss, uguns un ūdens; tai ir tik daudz jaukumu, ka atņemt to dzīvei būtu tas pats kā atņemt tai sauli; beidzot, tā ir tik cienījama (ja tas attiecas uz lietu), ka pat paši filozofi ne­šaubās, to pieskaitīdami augstākajiem labumiem 74 . Bet ko jūs teiksiet, ja aizrādīšu, ka es esmu sākums un gals arī šim vērtīgajam labumam? Es to pierādīšu nevis ar «krokodila» slēdzieniem 75 , «sorītiem» 76 , «ragaiņu» sofismiem 77 vai citām šāda veida dialektikas asprātībām, bet gan, kā saka, vienkārši un saprotami parādīšu gandrīz vai kā ar pirkstu.

Sakiet, lūdzu, — piemiegt acis, maldīties, stulbt, ne­redzēt draugu netikumus, pat mīlēt un apbrīnot dažus viņu izcilus netikumus kā teicamas īpašības, — vai tas nav tuvu muļķībai? Ja kāds kavalieris skūpsta savas drau­dzenes dzimumzīmi, ja kāds cits jūsmo par savas izre­dzētās Hagnas kārpu, ja kāds tēvs savu šķielējošo dēlu dēvē par skaistaci 78 , — vai tas viss — es prasu, — nav tīrā muļķība? Lai to skaļā balsī trīskārt un četrkārt sauc par muļķību, tomēr šī muļķība ir vienīgā, kas saista draugus un uztur draudzības saites 79 . Es runāju par vien­kāršajiem mirstīgajiem, kuru vidū neviens nedzimst bez trūkumiem un kuru vidū pats labākais ir tas, kam to vismazāk 80 . Starp šiem dieviem līdzīgajiem prātniekiem vai nu vispār nesakņojas nekāda draudzība, vai arī tā ir kāda smaga un nepatīkama saistība, kas nospiež nedau­dzus, lai neteiktu — nevienu. Taču lielum lielais vairums cilvēku ir neprātīgi, labāk sakot, nav neviena paša, kas nebūtu pastrādājis kaut kādu muļķību, bet ciešas draudzī­bas saites var pastāvēt tikai starp līdzīgiem. Bet, ja kād­reiz starp šiem nopietnajiem izveidojas savstarpēja labvē­lība, tā tomēr, protams, nekādā ziņā nevar būt stabila un visai ilgstoša starp šiem nelaipnajiem un pārāk redzīga­jiem, kuri uztver savu draugu netikumus ar tik asu ska­tienu kā ērglis vai Epidauras čūska 81 . Bet cik tie ir akli pret saviem netikumiem, un kā tie neredz savas pārmetamās somas mugurpusi! Taču ļaudīm ir tāda daba, ka viņu vidū nav neviena, kas nebūtu pakļauts lieliem trū­kumiem. Te vēl jāpievieno lielā gadu un tieksmju dažādība, aplamie secinājumi, kļūdas un neveiksmes šajā dzīvē un tad jājautā, kā gan šie Argi 82 varētu baudīt draudzību kaut vienu stundu, ja nepievienotos tas, ko grieķi sauc tik brī­nišķīgi jaukā vārdā — par labsirdību. Saucat jūs to kaut par muļķību vai par rakstura vājību, ka gribat. Bet kā? Vai tad Kupidons, šis visu draudzības saišu ierosinātājs un ra­dītājs, nav pilnīgi neredzīgs? Kā viņam tas, kas nav skaists, liekas skaists, tā viņš izrīkojas arī ar jums, proti, lai ik­vienam savējais izliktos skaists, lai vecais allaž mīlētu savu veco, tāpat kā jaunais savu jauno. Šīs lietas notiek it visur, un par tām smejas, tomēr šis smieklīgais para­dums veido jautru dzīvi un saista kopā sabiedrību.