Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Ja kāds savukārt grib zināt, kā izdaru šo pārvērtību, es to nekādā ziņā neslēpšu. Es novedu šos vecīšus pie savas Lētes 46 , kas iztek no Laimīgo salām, — tā tek pa pazemi tikai kā maza upīte, — lai viņi, dzerdami ilgu aizmir­stību, aizskalotu pamazām visas savas rūpes un justos at­kal jauni. Bet par tādiem saka: viņi jau melš niekus un runā neprātīgi. Tā, protams, ir. Bet tas taču nozīmē atkal kļūt par bērnu. Runāt neprātīgi, melst niekus — vai tas nav bērnišķīgi? Vai tas nav saprāta trūkums, kas visvai­rāk patīk bērnā? Kas neuzlūkotu kā izdzimteni bērnu ar pieaugušā saprātu un neuztrauktos par to? Šo pilnīgi ap­stiprina ļaužu paruna: «Es nīstu bērnu, kam priekšlaicīgs saprāts.» Kas gan gribētu draudzēties un saieties ar tādu sirmgalvi, kas plašajai dzīves pieredzei pievienotu līdzīgu gara spraigumu un spriedumu asumu? Tātad sirmgalvis ar manu gādību neturas prātā. Bet mans neprātīgais ir brīvs no visām rūpēm un raizēm, ar kādam nomokās sa­prātīgais. Taču viņš vēl ir omulīgs pie glāzītes. Viņš ne­jūt dzīves apnikumu, ko stiprākais pacieš ar grūtībām. Brī­žiem viņš, kā Pļauta sirmgalvis, atgriežas pie trim bur­tiem 47 , un būtu nožēlojams, ja viņš turklāt būtu pie pilna prāta. Taču dažubrīd, ievērojot manu labvēlību, viņš ir laimīgs, patīkams saviem draugiem un dažubrīd ir pat at­jautīgs tērzētājs. Arī Homēra vārdi, kas plūst no Nestora mutes, ir saldāki par medu, turpretī no Ahilleja dzirdami rūgtuma pilni; un tā paša Homēra sirmgalvji, kas sasēdu­šies uz vaļņiem, runā maiguma pilnās 48 balsīs. Šajā ziņā sirmgalvjiem dodama priekšroka salīdzinājumā ar ma­ziem bērniņiem, kas gan ir piemīlīgi, bet mēmi, un kam tādēļ trūkst galvenākā dzīves iepriecinājuma, proti, pļāpīguma. Vēl atzīmējams, ka sirmgalvji visnotaļ priecājas par bērniem un bērni savukārt jūsmo par sirmgalvjiem, jo «līdzīgus līdzīgiem tuvina dievs» 49 . Vai gan nav starp viņiem vienīgi tā atšķirība, ka vienam ir vairāk grumbu un vairāk dzimšanas dienu? Citādi — baltie mati, bez­zobu mute, neizskatīgais ķermenis, tieksme uz pienu, stostīšanās, pļāpīgums, niekošanās, aizmāršība, neapdo­mība — vārdu sakot, viss pārējais saskan. Jo ļaudis vai­rāk noveco, jo vairāk tie tuvojas bērnībai, līdz beidzot kā īsti bērni aiziet no šīs pasaules bez dzīves apnikuma un bez bailēm no nāves.

Tagad lai salīdzina, kurš grib, šos manus pakalpojumus ar citu dievu veiktajām pārvērtībām. Es atstāšu nemi­nētu to, ko tie izdara dusmās. Bet tos, pret kuriem šie dievi ir sevišķi labvēlīgi, viņi mēdz pārvērst par kokiem, putniem, cikādēm vai pat par čūskām: it kā patiesi tas nemaz nenozīmētu nomiršanu, ja top par ko citu! Es turpretī šim pašam cilvēkam ļauju atgriezties labākajā un laimīgākajā dzīves posmā.

Bet, ja cilvēki pilnīgi pārtrauktu jebkādus sakarus ar gudrību un mūžīgi dzīvotu ar mani, tad nebūtu nekāda vecuma un tie laimīgi baudītu mūžīgu jaunību!

Vai tad jūs neredzat, ka šie drūmie cil­vēki, kas nodevušies filozofijas studijām vai nopietniem un grūtiem darbiem, pa lielākai daļai noveco, vēl nekļuvuši jau­nekļi, tādēļ ka rūpes un nepārtraukts gara sasprindzinājums pamazām iznīci­nājis to dzīvības dvašu un spēku? Tur­ pretī mani taukie, spožie, labi koptie muļķīši, īstie Akarnānijas sivēni 50 , nekad nebūtu jutuši nekādu vecuma slogu, ja vien tos nesaindētu, kā tas atgadās, sa­skare ar prātīgajiem. Tā, lūk, cilvēku dzīvē nekad nav pilnīgas laimes. Tur­klāt šeit vēl pievienojas svarīga ļaužu parunas liecība, kas māca, ka Muļķība ir vienīgā, kas attur citādi steidzīgo jau­nību un tālu atvaira nekrietno vecumu. Tā ka savs pamats ir ļaužu teicienam par brabantiešiem 51 : «Citi ļaudis ar gadiem top prātīgāki, bet brabantieši, jo tuvāk vecumam, jo muļķīgāki un muļķīgāki.» Un patie­šām, nav citas tādas tautas, kas vispārīgajās dzīves gai­tās būtu jautrāka vai mazāk izjustu vecuma slogu. Mani holandieši viņiem ir tuvu tiklab pēc dzīves vietas, kā arī pēc dzīves veida. Kādēļ lai es tos nedēvētu par «maniem holandiešiem», ja tie ir tik lielā mērā mani pagodinājuši, ka tādēļ izpelnījušies pienācīgu iesauku? Par to viņi ne­kaunas, ar to viņi pat sevišķi lepojas.

Lai nu tagad muļķīgie mirstīgie vēršas pie Mēdejām, Kirkēm, Venerām, Aurorām 52 un pie kādiem tur nezinā­miem avotiem, meklējot, ar ko atgūt sev jaunību, kad vienīgi es to varu dot un dodu! Pie manis atrodas tas brīnišķīgais dzēriens, ar ko Memnona 53 meita savam vec­tēvam Tītonam 54 pagarināja jaunību. Es esmu tā Venera, ar kuras labvēlību atguva jaunību Faons 55 , tā ka Sapfo 56 tik ļoti to iemīlēja. Man ir tādas zāles, ja vispār tādas ir, man ir burvestības vārdi, man ir tāds avots, kas ne vien atgriež atpakaļ izgaisušo jaunību, bet arī — kas vēl ve­ļamāks — mūžam to saglabā. Ja jūs visi būsiet tajās domas, ka nekas nav jaukāks par jaunību un nekas nav pretīgāks par vecumu, tad, domāju, jūs sapratīsiet, cik daudz jums jāpateicas man par to, ka es saglabāju tādu labumu un novēršu tādu ļaunumu.

Bet pietiks runāt par mirstīgajiem. Pārlaidiet skatienu par visām debesīm! Lai tad nopulgo manu vārdu, kas vien grib, ja tas tur atradīs kaut vienu laipnu un pievil­cīgu dievu, ko nebūtu padarījusi tīkamu mana dievišķā vara! Kāpēc gan Bakhs vienmēr ir jauneklis un kupliem matiem? Tādēļ, ka tas neprātīgs un iereibis pavada visu savu dzīvi palaidnībās un dzīrēs, dejās un rotaļās un tam nav ne mazākās saskares ar Pallādu. Vārdu sakot, viņš nemaz neprasa, lai to uzskata par saprātīgu, jo izrāda prieku, ja viņu godina ar izsmieklu un palaidnī­bām. Tas neapvainojas arī tad, ja tautas paruna viņam piešķir vientiesīgā iesauku, proti: vientiesīgāks par Morihu 57 . Šis Moriha vārds tam radies tādēļ, ka viņa sta­tuju, novietotu tempļa priekšā sēdošā pozā, izlaidīgie zemkopji mēdza notriept ar vīnogu sulu un svaigām vīģēm. Kādas tik zobgalības nav laidusi vaļā pret viņu vecā komēdija! «Lūk, muļķa dievs!» — tur tā saka. «Viņš tiešām tāds, jo piedzimis no ciskas!» 58 Bet kas tad ne­gribēs labāk būt par šo vientiesi un muļķi, vienmēr prie­cīgu, vienmēr jaunu, kas visiem allaž nes izpriecas un jautrību, nekā par šo viltīgo Jupiteru, kas visiem iedveš bailes, nekā par Panu, kas ar saviem pēkšņajiem satrau­kumiem ir visiem par apgrūtinājumu, nekā par Vulkānu, kas pārklāts sodrējiem un vienmēr netīrs pēc saviem kal­ves darbiem, nekā arī par pašu Pallādu, draudīgu ar savu Gorgonu 59 un šķēpu, ar pastāvīgi drūmu skatienu. Kāpēc gan Kupidons 60 aizvien ir bērnišķīgs? Kāpēc? Vai gan ne tādēļ, ka ir nelabojams draiskulis un neko prā­tīgu nedz domā, nedz dara? Kāpēc zeltainā Venera allaž ir pavasarīgi ziedoša? Katrā ziņā tāpēc, ka tā ir radnie­cīga man. Ar savu sejas krāsu tā atgādina manu tēvu, tāpēc jau arī Homērs to dēvē par zelta Afrodīti. Jopro­jām tā arvien smaida, ja ticam dzejniekiem un viņu sān­cenšiem tēlniekiem. Kuru dievību gan romieši vairāk godi­nāja nekā Floru 61 , visu prieku māti?

Bet, ja nu kāds rūpīgāk painteresēsies par Homēra un citu dzejnieku drūmo dievu dzīvi, tad tas atradīs, ka tā pārpārēm muļķības pilna. Neapstājoties pie citiem piemē­riem, jums taču zināmas paša zibeņu metēja Jupitera ne­rātnības un mīlas dēkas. Vai šī nopietnā Diāna 62 , kas par spīti savam dzimumam nododas tikai medībām, nemīl neprātīgi Endimionu 63 ? Es vēlētos labāk, lai par viņu ne­rātnībām pastāstītu Moms 64 , ko tie senatnē bieži mēdza uzklausīt. Bet nesen tie dusmās nogrūduši šo uz zemi kopā ar Āti 65 , tādēļ ka viņa saprātība bijusi traucējums dievu līksmībai. Arī neviens mirstīgais nedod izraidīta­jam mājas vietu; nav tam patvēruma arī valdnieku gal­mos, kuros tomēr pirmo vietu ieņem mana Glaimotāja, kura ar Momu saderas ne vairāk kā jērs ar vilkiem. Tā­dējādi pēc viņa padzīšanas dievi blēņojas daudz brīvāk un jaukāk, patiešām dzīvodami bez rūpēm, kā saka Ho­mērs, acīm redzami bez jebkādas cenzora kontroles. Kā­das tik asprātības tiem nesagādā šis vīģes koka dievs Priaps 66 ? Kādus uzjautrinājumus ar savām blēdībām un krāpšanu sniedz tiem Merkurs 67 ? Taču arī pats Vulkāns aizvien ir jokdaris dievu dzīrēs: brīžiem ar savu klibo­šanu, brīžiem ar savu zobgalību, brīžiem ar savām as­prātībām viņš uzjautrina dzīrotājus. Tad arī Silēns 68 , šis iemīlējies večuks, dejo kordaku 69 , bet kopā ar Polifēmu — tretanelu 70 , ar nimfām — plikkāju deju. Pusāži satīri rauj vaļā atelliešu dejas 71 , Pans smīdina visus ar kādu aušīgu dziesmiņu, un dievi mīl labāk klausīties viņā nekā pašās mūzās, it īpaši tad, kad nektārs sakāpis galvās. Vai man teikt vēl tālāk, ko šie dievi, krietni sametušies, dara pēc dzīrēm? Herkuless man liecinieks! — tādas muļ­ķības, ka es pati bieži vien nevaru atturēties no smiek­liem! Bet labāk būs šajā ziņā atcerēties Harpokratu 72 pie­sardzības dēļ, ka kāds korikaju 73 dievs nenoklausās šādas sarunas, par kurām pat Moms saņēmis sodu.