Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Tomēr, man liekas, es dzirdu filozofu iebildumus:: «Tā jau ir nelaime — viņi saka — padoties Muļķībai, maldīties, vilties, nevīžot.» Tieši otrādi, tas nozīmē būt cilvēkam. Es te nesaskatu nekādu nelaimi, jo tadi jūs esat piedzimuši, tādi izaudzināti, tā pieradināti un vispār tāds ir visu liktenis. Kas eksistē pats savā dabiskajā stāvokli, tam tas nav nekāda nelaime. Tad jau jūs varētu dēvēt cilvēku par nožēlojamu tikai tādēļ vien, ka viņš nevar ne laisties kopā ar putniem, ne staigāt uz četrām kajam kā pārējie dzīvnieki vai apbruņots ar ragiem kā vērši. Pa­tiešām, tad jau jūs tādā veidā varētu arī pat visskaistāko zirgu saukt par nelaimīgu tādēļ, ka tas nav nedz mācījies gramatiku, nedz ēdis plāceņus, vērsi — par nožēlojamu tādēļ, ka tas neder vingrošanas mākslai. Tāpat kā zirgs nav nelaimīgs gramatikas nezināšanas dēļ. Jo arī cil­vēks nav nelaimīgs savas muļķības dēļ, jo tāda ir viņa daba. Bet te jau atkal uzmāksies asprātīgie vārda varoņi, teikdami: «Cilvēkam it īpaši ir piešķirtas spējas apgūt mākslas un zinātnes, lai, balstoties uz tām, atsvērtu ar prātu to, ko daba viņam liegusi.» Bet vai gan ir kaut mazliet patiesības apgalvojumā, ka daba, kas izrādījusies tik rūpīgi modrīga par knišļiem un turklāt vēl par zāli un puķītēm, tikai pie cilvēka snaudusi, tā ka kļuvušas nepieciešamas mākslas un zinātnes, kuras Teuts 123 , šis cilvēka dzimumam lielākais naidīgais ģēnijs, izgudrojis cilvēkam par lielāko postu, tik maz noderīgas tā labklājī­bai, ka pašas kaitē tiem mērķiem, kuru dēļ tās it kā īsti būtu izgudrotas, kā to ļoti asprātīgi pieradījis Platona dia­logā kāds ļoti prātīgs ķēniņš sakarā ar rakstības izgudro­šanu 124 . Tātad zinātnes ir parādījušās pasaulē līdz ar citiem cilvēka dzīves posta cēloņiem. Tam pamatu likuši tie paši, no kuriem ceļas visas kaites, proti, daimoni: šo no­saukumu tie dabūjuši no savām zinātnēm, it ka būtu daēmoni, tas ir, «zinātāji» (Erasms te lietojis tulkojumā neatdarināmu grieķiski latīnisku vārdu spēli. Grieķu vārds «daimon» (gars, krist, «ļaunais gars») latīņu rakstībā «daemon». Bet grieķiem ir arī vārds «daēmon» — «zinātājs», «zinātnieks». — Tulk.)

Zelta laikmetā vienkāršā ļaužu cilts dzīvoja bez kādām zinātnēm, sekojot vienīgi dabas dzenuļu un instinktu va­dībai. Kam gan bija vajadzīga gramatika, kad visiem bija viena un tā pati valoda un visi runāja tikai tāpēc, lai va­rētu cits citu saprast? Kam noderēja dialektika, kad nebija nedz pretinieku, nedz domstarpību? Kur bija liekama re­torika, ja cits citam neradīja nekādus sarežģījumus? Kam gan bija vajadzīga likumu pārzināšana, kad vēl nebija ļaunu paražu, kuru dēļ neapšaubāmi radušies labi likumi? Senie ļaudis savukārt bija daudz bijīgāki, jo nepētīja bez­dievīgā ziņkārībā dabas noslēpumus, zvaigžņu izmērus, to kustības, iedarbību un slēptos lietu cēloņus. Ļaudis uz­skatīja par noziegumu to, ja mirstīgais cilvēks centās zināt vairāk, nekā tam lemts. Neprātīgā doma pētīt to, kas atrodas aiz debesu robežām, nevienam pat prātā ne­nāca. Bet, kad pamazām izzuda zelta laikmeta vienkār­šība, vispirms ļaunie ģēniji, kā jau teicu, izgudroja māk­slas un zinātnes, gan nedaudzas, un pie tam tās atzina tikai daži. Vēlāk haldieši savā māņticībā un grieķi ar savu zinātkāro prātu izgudroja neskaitāmas lietas, īstās gara mocības, tik lielā mērā, ka tikai gramatika vien bija jau pietiekama mūžīgai dzīves sodībai.

Taču starp šīm pašām zinātnēm it sevišķi vērtīgas ir tās, kas atrodas iespējami tuvāk veselajam saprātam, tas ir, muļķībai. Teologa vēders kurkst badā, fiziķis trīc aiz aukstuma, astrologus zobo, dialektiķus atstāj neievēro­tus. Vienīgi «vērtīgāks daudzkārt ir ārsts par lielāku ka­reivju baru 125 ». Bet arī šajā arodā jo kāds ir nevīžīgāks, bezkaunīgāks un neapdomīgāks, jo vairāk to ieredz pat augstākajās aprindās. Taču ārstniecība, it īpaši tādā veidā, kā ar to šimbrīžam daži nodarbojas, nav nekas cits kā zemu glaimu piedēklis, ne mazāks, patiešām, kā retorika. Tūdaļ pēc ārstiem, bet varbūt pirms tiem, tuvākā vieta ierādāma likuma burta kalpiem; šo arodu — es pati ne­gribu neko teikt — filozofi lielā vien­prātībā mēdz izzobot kā ēzelisku. To­mēr saskaņā ar šo ēzeļu atziņu tiek iz­spriestas gan svarīgākas, gan arī mazsvarīgākas lietas. Viņu darba lauks aizvien paplašinās, turpretī teologs, kas izokšķerējis visas dievības noliktavas, grauž lupīnu un ved nebeidzamu karu pret blaktīm un utīm. Kā visiecienītā­kās mākslas un zinātnes ir tās, kurām vislielākā radniecība ar Muļķību, tā vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuriem izdevies pilnībā atturēties no katras saskares ar zinātnēm, lai sekotu tikai dabai — savai vadītājai, kas neviļ ne­vienā vietā, ja vien negrib lēkt pāri mirstīgo likteņa ierādītajām robežām. Daba nemīl nekādus viltojumus, un daudz labākus panākumus gūst tas, ko nav sabojājusi nekāda māksla.

Tā, lūk! Vai tad jūs neredzat, ka no visām pārējām dzīvnieku sugām vislaimīgāk dzīvo tās, kuras stāv vistā­lāk no katras dresūras un pakļaujas tikai dabas vadībai? Kas gan ir laimīgāks un apbrīnojamāks par bitēm? Un tomēr tām nav pat visu jutekļu! Ko līdzīgu arhitektūra sasniegusi ēku celšanā? Kurš filozofs jebkad nodibinājis līdzīgu valsti? Turpretī zirgs ar saviem jutekļiem ir tuvu cilvēkam un, dzīvodams zem viņa jumta, dalās ar cil­vēku visās likstās. Patiešām, lai netiktu pārspēts sacīkstē, tas bieži vien sasprindzina visus spēkus, bet kara laukā, cīnoties par uzvaru, tas tiek sadurts un kopā ar savu jātnieku kož zemi. Es te nemaz neatgādināšu stingros laužņus, asos piešus, staļļa cietumu, pletni, rungu, pinek­ļus, jātnieka smagumu, īsi sakot, to visu verdzības tra­ģēdiju, kurai tas labprātīgi padevies, kad, sekodams spē­kavīru paraugam, cenšas straujā triecienā atriebties ienaid­niekam 126 . Cik apskaužama toties ir mušu un putnu dzīve, jo tie pilnīgi brīvi var sekot dabiskajiem instinktiem, ja vien iespēj izvairīties no cilvēku izliktajām lamatām! Taču, tiklīdz putnus iesprosto būrīšos un pieradina at­darināt cilvēku balsis, tie drīz zaudē savu dabisko krāš­ņumu. Tik lielā mērā dabas veidojumi ir pārāki par to, kas rodas mākslīgā apdarē!

Tādēļ es nekad nebeigšu daudzināt Pitagoru 127 , kas ag­rāk bijis gailis un eksistējis vēl citos visādos veidos — kā filozofs, vīrietis, sieviete, valdnieks, vienkāršs pilsonis, zivs, zirgs, varde un, šķiet, pat kā sūklis, tomēr atzinis, ka nekas nav nelaimīgāks par cilvēku, jo visi pārējie bi­juši apmierināti ar dabas robežām, vienīgi cilvēks cen­ties pārkāpt sava likteņa nolemtās robežas.

Arī cilvēku vidū viņš [Pitagors] vienkāršos ļaudis uz­skata daudzējādā ziņā par augstākiem, nekā mācītos un augstmaņus. Viņa izpratnē Grills bija daudz prātīgāks par «gudrgalvi Odiseju», kad gribēja labāk rukšķēt cūk­kūtī nekā doties pretim daudzām briesmām. Šajā ziņā, man šķiet, Homērs, blēņu tēvs, ar mani ir vienisprātis, kad visus mirstīgos arvien dēvē par «nožēlojamiem un nelai­mīgiem», bet savu Odiseju, šo gudrības paraugu, dēvē par «nelaimes sisto», toties nekad tā negodā nedz Parīdu, nedz Ajantu, nedz Ahilleju 128 . Kādēļ gan tā? Vai ne tādēļ, ka Odisejs bija viltīgs un izveicīgs, neko nedarīja bez Pallādas padoma, pārspēja visus gudrībā un pārāk tālu novērsās no dabas vadības?