Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Tādējādi tie mirstīgie, kuri cenšas iegūt gudrību, atro­das sevišķi tālu no laimības. Divkārši muļķi ir tie, kuri, aizmirsuši, ka piedzimuši kā vienkārši cilvēki, cenšas būt līdzīgi nemirstīgajiem dieviem un, sekojot gigantu 129 pa­raugam, uzsāk ar zinātnes palīdzību karu pret dabu; tur­pretī tie, man šķiet, ir sevišķi laimīgi, kas, būdami ļoti tuvu dzīvnieku dabai un muļķībai, nestājas ne pie kā tāda, kas ietu pāri cilvēka spējām. Labi, tagad es centī­šos jums to pierādīt nevis ar stoiķu loģikas slēdzieniem, bet gan ar vienkāršu un visiem saprotamu piemēru.

Nemirstīgie dievi! Vai ir kas laimīgāks par tiem, ko ļaužu priekšā dēvē par ākstiem, nejēgām, plānprātiņiem, vientiešiem, kas, manuprāt, ir ļoti skaistas iesaukas? Šis apgalvojums varbūt sākumā jums šķitīs muļķīgs un ap­lams, tomēr tas ir strikti patiess. Tie pirmām kārtām ir brīvi no nāves bailēm, kas — Jupiters man liecinieks! — nav niecīgs ļaunums. Tie nepazīst sirdsapziņas pārmetu­mus, nebaidās no veļu nostāstiem, neuztraucas par spo­kiem un viņpasaules gariņiem, nejūt bailes no nākotnē draudošām likstām, nevaldzina prātus cerībā uz nākotnes labumiem. Vārdu sakot, tos neplosa neskaitāmās rū­pes, kurām pakļauta šī dzīve. Tie nepazīst nedz kaunu, nedz bailes, nedz godkāri, nedz skaudību, nedz mīlestību. Ja arī tie beidzot ir gājuši vienu soli tālāk līdz dzīvnie­ciskai nesaprātībai, tad tomēr, kā to atzīst pat teologi, tie nav nodarījuši pārkāpumu.

Neprātīgais gudriniek, apsver labi, cik daudz rūpju un raižu dienām un naktīm nomāc tavu garu! Savāc kopā vi­sas savas dzīves likstas, tad tu īsti sapratīsi, cik daudz ciešanu mani vientiesīši nemaz nesajūt! Pievieno šeit vēl to, ka ne jau tikai viņi paši vienmēr priecājas, jokojas, dzied un smejas, bet arī visiem citiem sagādā priekus, jautrību, patiku un smieklus, kur vien parādās, it kā ieras­tos no dieva žēlastības, lai iepriecinātu cilvēkus viņu dzīves bēdās. Tādēļ jau arī notiek tas, ka visi, kaut gan ļaudis arvien cits pret citu ir dažādi noska­ņoti, vienprātīgi uzskata tos par saviem draugiem, uzai­cina tos pie sevis, pacienā, apmīļo, apskauj, sniedz palī­dzību, ja noticis kāds negadījums, piedod visu, ko tie runā vai dara. Neviens viņiem nedara nekā ļauna, pat plēsīgie zvēri, sajuzdami dabiski viņu nekaitīgumu, sargās tiem uzbrukt. Patiešām, tie ir svēti dieviem un it īpaši man, tā ka ne bez pamata visi parāda tiem šo godu.

Pat vislielākie valdnieki ir tā iecienījuši viņus, ka dau­dzi no tiem negrib nedz sēsties pie galda, nedz spert soli, nedz vispār pavadīt kaut brīdi bez viņiem. Tie savus vientiesīšus vērtē pat ievērojami augstāk par saviem drū­majiem filozofiem, ko allaž goda pēc mēdz uzturēt. Kādēļ pastāv šī priekšrocība, tas, man šķiet, viegli saprotams un par to nav jābrīnās, jo minētie filozofi mēdz ziņot vald­niekiem tikai nepatīkamas lietas un, lepni uz savām mā­cībām, bieži nebaidās ievainot maigās ausis ar asu pa­tiesību. Turpretī āksti sagādā to, kas valdniekiem tīk vis­vairāk — jokus, smieklus, priekus, līksmību. Ņemiet vērā vēl šo vienu nepeļamo muļķu īpašību — tie ir vienīgie, kas atklāti un patiesi. Kas tad ir teicamāks par patiesību? Lai gan Alkibiāds Platona dialogā izsakās, ka patiesība ir vīna un bērnišķības pavadone, tomēr visa uzslava pie­nākas man, kā to liecina Eiripīds 130 , kuram ir šāds dau­dzināts izteiciens par mani: «Muļķis runā muļķības.» Vientiesītis rāda uz savas sejas un izteic savos vārdos visu, kas tam uz sirds. Toties gudrajam ir divas mēles, kā to atzīmējis jau minētais Eiripīds: viena runā patie­sību, otra izteicas, ievērojot laiku un apstākļus. Šādas rīcības nolūks ir melnu pārvērst par baltu, ar to pašu muti pūst aukstu un karstu 131 , pavisam citu slēpt savā sirdī un pavisam citu — izteikt vārdos. Bet arī valdnieki visā savā labklājībā, man šķiet, tajā ziņā ir ļoti nelaimīgi, ka vi­ņiem nav personas, kas teiktu patiesību, un viņi ir spiesti glaimotājus uzskatīt par draugiem. Taču kāds teiks, ka valdnieku ausīm patiesība ir nepanesama un tieši tādēļ viņi izvairās no prātīgajiem, baidīdamies, ka negadās kāds vaļsirdīgāks, kurš iedrošinās teikt vairāk patiesa nekā patīkama. Jā, tā tiešām ir — valdnieki neieredz pa­tiesību. Bet savāda lieta! Mani muļķīši ir tādi, ka vald­nieki ar prieku uzklausa ne vien viņu patiesību, bet arī tīšus zaimus. Toties, ja šādus vārdus teiktu prātīga vīra lūpas, tie vestu viņu pie karātavām. Bet āksta mutē šie paši vārdi sagādā tikai lielu jautrību. Ir taču patiesībai kāds īsteni pievilcīgs spēks, ja tā nevienu ne­aizvaino, bet šo spēku dievi devuši tikai vientiesīšiem. Lūk, kādēļ šīs sugas ļaudis tā patīk sievietēm, jo tās ar savu dabu vairāk tiecas uz baudām un blēņām. Turklāt vēl, lai viņām būtu kādas darīšanas būdamas ar šādiem ļaudīm, kaut arī palaikam visnopietnākās, tomēr viņas uztver it visu kā joku un rotaļu, jo tik atjautīgs ir šis dzimums, it īpaši savas muļķīgās rīcības aizsegšanā.

Tagad es atgriezīšos atpakaļ pie muļķu laimes. Tie pēc ļoti jauki aizvadītas dzīves, nebaidīdamies un nejuz­dami nāvi, aizceļo tieši uz Elisija laukiem 132 , lai tur ieprie­cinātu svētlaimīgās un vienaldzīgās dvēseles ar savām rotaļām. Tagad iesim vēl tālāk un salīdzināsim jebkura prātnieka likteni ar muļķa āksta dzīves gājumu. Iedo­mājieties kā pretstatu šim ākstam gudrības paraugu, cil­vēku, kas visu savu bērnību un jaunību pavadījis zinātņu mācībās un jaukāko dzīves daļu pazaudējis mūžīgās bez­miega naktīs, rūpēs un sviedros; kas visā savā dzīvē nav baudījis ne mazākā prieka, vienmēr bijis taupīgs, trūcīgs, bēdīgs, drūms, netaisns un ciets pret sevi, citiem smags un ienīsts, bāls, izdēdējis, slimīgs, acu iekaisuma un ve­cuma nomākts, nosirmojis priekšlaicīgi, aizgājis no dzī­ves nelaikā. Vai gan nav vienalga, ka viņš miris, ja viņš nekad nav dzīvojis? Tāds, lūk, ir šī dižā gudrinieka por­trets!

Bet te es dzirdu, ka mani atkal apkurkst stoiķu vardes. «Nekas nav nožēlojamāks par ārprātu,» viņas saka. «Taču izcila muļķība ir vai nu tuvu ārprātam, vai arī drīzāk pats ārprāts. Jo kas tad ir ārprāts, ja ne prāta nomaldī­šanās?» Bet šīs vardes maldās visā savā ceļā — no sā­kuma līdz galam. Labi, izkliedēsim arī šo loģikas slē­dzienu, ja vien mūzas neliegs savu palīdzību. Jāatzīstas ka viņu slēdziens ir veikls. Kā Platona dialogā 133 Sokrāts vienu Veneru sašķēla divās un no viena Amora izveidoja divus, tāpat arī šiem dialektiķiem vajadzēja atšķirt ārprātu no ārprāta, ja vien viņi paši negribēja būt prātīgi. Ne jau katrs ārprāts tūdaļ nes nelaimi. Citādi gan Horācijs ne­būtu teicis: «Vai mani neviļ jauks ārprāts?» 134 Arī Platons nebūtu minējis dzejnieku, pareģu un mīlētāju iedvesmu starp izcilām dzīves balvām 135 , arī pareģe nebūtu nosau­kusi Eneja pūles par ārprātīgām 136 . Tātad ir divējāda veida ārprāti. Viens ir tas, ko uzsūta pazemes drausmīgās atriebējas ikreiz, kad tās vai nu raida savas čūskas, lai mirstīgo sirdīs ierosinātu kara ārprātu vai neremdējamas slāpes pēc zelta, vai apkaunojošu un noziedzīgu mīlestību, vai tēva slepkavību, asinsgrēku, svētuma apgānīšanu, vai citu tamlīdzīgu postu, vai arī kad tās sodāmo un vainīgo apziņu vajā ar fūrijām un draudīgām lāpām. Bet ir arī otrs ārprāts, kam nav nekādas līdzības ar minēto un kas acīm redzami nāk no manis un visiem ir ļoti vēlams. Tas iestājas ikreiz, kad patīkama prāta apmātība atbrīvo garu no bažīgām rūpēm un pilda to tajā pašā laikā ar tīkamu laimes sajūtu. Šādu prāta apmātību kā kādu lielu dievu balvu vēlas Cicerons savā vēstulē Atikam, lai katrā ziņā varētu aizmirst to lielo postu, kas valdīja vis­apkārt. Un neko aplamu nepārdzīvoja arī tas arģietis, kas bija tiktāl apmāts, ka caurām dienām sēdēja viens teātrī smiedamies, līksmodams, aplaudēdams, jo iedomājās, ka tur norisinās brīnišķīga traģēdijas izrāde, kaut gan īstenībā tur nekas nenotika. Taču visās citās dzīves gaitās viņš uzvedās pilnīgi pieklājīgi, bija patīkams draugiem, iztapīgs sievai, iecietīgs pret vergiem un neuztraucās, ja kāds tam slepus iztukšoja uzlauzto pudeli 137 . Bet, kad tā radinieki spēja izārstēt viņa slimību ar pasniegtajām zālēm un veda to pie pilna prāta, viņš sūdzējās saviem draugiem: «Polluks man liecinieks, jūs mani nonāvējāt, draugi! Jūs ne­esat man pakalpojuši, laupīdami man prieku, atņemdami man ar varu visjaukāko gara apmātību.» Un viņam bija taisnība: drīzāk gan kļūdījās viņi paši; hellebors 138 bija vajadzīgs viņiem pašiem, kas bija iedomājušies ar zālēm aizdzīt kā kādu slimību tik laimīgu un patīkamu ārprātu.