Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Mēs vēl nemaz neesam noskaidrojuši, vai kuru katru jutekļu traucējumu vai prāta apmātību vajadzētu saukt par ārprātu. Ne jau katrs cilvēks, kas acu slimības dēļ mūli notur par ēzeli vai kas bezgaumīgu dzeju apbrīno kā ļoti gaumīgu, tūlīt būtu jāuzskata par ārprātīgu. Bet, ja nu kāds ne vien ar saviem jutekļiem kaut ko nepa­reizi uztver, bet arī prāta spriedumos viļas, turklāt pār­mērīgi un vienmēr, tad tikai tāds uzskatāms par neprātīgu. Tā, piemēram, ja kāds, dzirdot ēzeli brēcam, vienmēr iedo­mātos, ka dzird brīnišķīgu simfoniju, vai ja kāds naba­dziņš un zemas kārtas vīriņš turētu sevi par Līdijas vald­nieku Krēzu 139 . Bet, ja šis ārprāta veids, ka mēdz būt, tie­cas pēc baudas, tad tas ļoti patīkams tiklab tiem, ko tas pārņēmis, kā arī tiem, kas to novēro un tomēr nezaudē ga­rīgo līdzsvaru. Šis ārprāta paveids ir daudz plašāk iz­platīts, nekā ļaudis mēdz domāt. Gandrīz vienmēr neprā­tīgais smej par neprātīgo un abi viens otram sagādā savstarpēju prieku. Bieži vien jūs redzēsiet, ka lielākais neprātis aizrautīgāk apsmej mazāko.

Protams, jo kāds ir muļķīgāks, jo tas ir laimīgāks, ka to var apliecināt Muļķība, ja vien tas paliek tajā neprata veidā, kāds man īpatnējs un sastopams tik bieži, ka es šaubos, vai starp visiem mirstīgajiem ir atrodams tāds, kas vienmēr būs prātīgs un ko nebūs pārņēmis kāds ne­prāta veids. Tikai te ir neliela atšķirība. Ja kāds ķirbi notur par savu sievu, tad to nosauc par neprāti, jo tas taču ļoti reti gadās. Bet, ja kāds apgalvo, ka viņa sieva, kura tam ir kopīga ar daudziem, uzticībā pārspēj Penelopi 140 , lepojas ar to un jūtas savā apmātībā sevišķi laimīgs, tad to neviens nesauc par neprāti, jo tas jau notiek bieži un ar daudziem vīriem.

Pie šīs kārtas pievienojami arī tie, kas neatzīst neko citu kā tikai zvēru medības un rod neizsakāmu laimi, tik­līdz dzird ragu skarbo skaņu un suņu riešanu. Es domāju pat, ka tie, saoduši suņu izkārnījumu smaku, sajūt nāsīs kanēļa smaržu. Kādu tīkamu baudu tiem sagādā zvēra dīrāšana un tā iekšu izņemšana! Dīrāt vēršus un aunus, jā, tas ir zemo ļaužu darbs, bet meža zvērus sadalīt gaba­los piederas tikai dižciltīgajiem. Atseguši galvu, nometu­šies ceļos pie medījuma, tie ar šim nolūkam paredzēto dunci — jo būtu grēks to darīt ar kuru katru ieroci — ar noteiktām roku kustībām un noteiktā kārtībā svētsvi­nīgi nogriež zināmus dzīvnieka locekļus. Apkārtējais pūlis klusēdams stāv un apbrīno to kā kaut ko jaunu, kaut gan tas redzēts jau tūkstošiem reižu. Ja nu kam laimējies bau­dīt kādu gabaliņu no šī medījuma, tad viņš iedomājas, ka dižciltībā pacēlies par pakāpi augstāk. Tātad viņi ar neatlaidīgām zvēru medībām un ar ēšanu sasniedz tikai to, ka paši top līdzīgi zvēriem, kaut gan iedomājas, ka dzīvo gluži kā ķēniņi.

Minētajiem ļoti līdzīga ir to ļaužu suga, kuri apmāti ar nepārvaramu tieksmi būvēties. Tādi ļaudis maina te loku ar četrstūri, te četrstūri ar loku, un nu darbam nav nekāda gala, nekādu robežu, kamēr pašiem, nonākot ga­līgā trūkumā, nepaliek pāri nedz sava kaktiņa, nedz ku­mosa maizes. Bet kas gan par to? Pa šo laiku taču tie dažus gadus ir piedzīvojuši ļoti patīkamus un jautrus brīžus.

Viņiem, man liekas, ļoti tuvu stāv tie, kuri nodarbojas ar jaunām un noslēpumainām zinātnēm, cenšas pārgro­zīt visu dabu un pa jūrām un zemēm meklē kādu tur kvintesenci 141 . Saldu cerību apmāti, tie nekad nebīstas ne no grūtumiem, ne no izdevumiem, apbrīnojami atjau­tīgi kaut ko izgudro, krāpj atkal sevi no jauna un ceļ gaisa pilis uz savām aplamībām, kamēr, iztērējušiem visu, tiem nepaliek pāri ne tik daudz, lai izremontētu savu alķīmisko krāsniņu. Tomēr tie nebeidz skatīt patīkamus sap­ņus un cenšas iejūsmināt cik spēdami citus uz tādu pašu laimību. Bet, kad nu visas cerības ir pilnīgi zudušas, tiem paliek vēl pāri viena prātula, kas tos ļoti iepriecina, proti: «Lielās lietās pie­tiek ar gribu.» 142 Un tad viņi apsūdz īso dzīves laiku, kas, lūk, neesot pietiekams lielu darbu realizēšanai.

Tālāk es tā kā mazliet šaubos, vai arī spēlmaņi būtu pielaižami manā apvienībā. Vai tad tomēr vispār ir muļ­ķīgāks un smieklīgāks skats kā redzēt ļaužu pūli tik iekaisušu, ka, tikai dzirdot spēļu kauliņu nograbēšanu vien, viņu sirdis tūliņ lec un trīs? Bet kad tie, vienmēr lolo­dami cerību laimēt, jau zaudējuši visu, kas viņiem piederē­jis, uzdrāžas ar savu spēles kuģi uz neveiksmes klints, briesmīgākas nekā Malēja 143 , un ar lielām pūlēm izglābj tikai kailu dzīvību, tad viņi drīzāk gribētu apkrāpt, kuru katru citu, bet ne savu uzvarētāju, lai viņus neuzskatītu, protams, par nenosvērtiem vīriem. Vai gan nav redzēti spēlējam pusakli sirmgalvji, uzspīlējuši uz deguna acenes? Kad beidzot kādam no viņiem pelnītā dzirkste jau paralizējusi locītavas 144 , tas salīgst sev palīgu, kurš met par viņu kauliņus. Viss jau būtu ļoti jauki, ja vien šī spēle bieži neizvērstos pilnīgā trakumā, kas gan vairāk pakļauts fūrijām nekā man.

Bet te būs citi, kuri, bez šaubām, ir mani pavalstnieki. Te es runāju par tiem, kas mīl vai nu klausīties, vai arī stāstīt visādus brīnumus un dīvainus māņus. Viņi nepa­gurst, klausīdamies šādos nostāstos par pārdabiskām lietām, kā, piemēram, par spokiem, par atnācējiem no viņ­pasaules, par ļauniem gariem, par mirušo valsti un par daudziem citiem tamlīdzīgiem brīnumiem. Jo vairāk tie attālinās no patiesības, jo vairāk tiem tic un jo patīkamāk tie kutina klausītāju ausis. Šīs pasaciņas stāsta ne tikai laika kavēklim vien, — tās pilda arī maku, galvenokārt priesteriem un sprediķotajiem.

Šiem savukārt radnieciski ir tie, kuri piesavinājušies muļķīgu, toties tīkamu pārliecību, ka, uzskatījuši kokā cirstu vai gleznotu milža Kristofora 145 tēlu, tie tajā dienā neies bojā. Daži ir pārlieci­nāti, ka, piesaucot ar zināmu lūgšanu Barbaras 146 tēlu, viņi atgriezīsies no kara lauka sveiki un veseli vai, apmek­lējot Erasmu 147 noteiktās dienās, ar no­teiktām svecītēm un noteiktām lūgša­nām, drīzā laikā kļūs bagāti. Šie paši ļaudis sv. Jura personā atraduši otru Hēraklu 148 un arī otru Hipolitu 149 .

Viņi gandrīz vai pielūdz šā zirgu, ļoti bijīgi izgreznotu ar krūšu rotām un metāla bumbiņām, cenšas laiku pa laikam izpelnīties sv. Jura labvēlību ar sīkām dāvaniņām, mēģina pat zvērēt, minot viņa vara ķiveri, un tas viņu izpratnē ir tieši ķēnišķīgi.

Ko lai saku par tiem, kuri, izpirkuši grēkus ar liekulīgām dāvināšanām, bezrūpīgi tīksminās un priekšellē pavadāmo laiku mērī kā ar laikrādi, aprēķinādami bez kļūdām un ar matemātisku noteiktību, gadsimtus, gadus, mēnešus, die­nas, stundas? Ko vēl lai saku par tiem, kuri, dibinoties uz kādām tur burvestībām un apvārdošanu, ko izdomājis kāds svētulīgs krāpnieks joka vai mantkārības dēļ, paļā­vīgi lolo spožas cerības, kā iegūt bagātību, godu, priekus, pārpilnību, vienmēr labu veselību, ilgu mūžu, jauneklīgu vecumu un visbeidzot vietiņu debesīs pie Kristus sāniem? Taču šo vietiņu viņi grib iespējami vēlu, tas ir, tad, kad šīs dzīves prieki, pie kuriem viņi sīksti un cieši turas, diemžēl viņus būs atstājuši, tad lai nāk šī debesu laimība. Te vēl, piemēram, kāds tirgonis, kareivis vai tiesnesis, kurš, ziedojis no sava lielā laupījuma sīku naudas gaba­liņu, uzskata visu smirdīgo dzīves zaņķi kā iztīrītu vienā rāvienā, iedomādamies, ka tik daudz nepatiesu zvērestu, tik daudz patvaļīgas rīcības, tik daudz skurbuma, tik daudz ķildu, tik daudz slepkavību, tik daudz krāpšanu, tik daudz viltību, tik daudz negodīguma izpirks it kā pēc līguma un tik pamatīgi izpirks, ka būs atļauts atkal no jauna atgriezties pie šo noziegumu virknes. Vai gan var būt vēl kāds muļķīgāks — nē, es maldos — kāds lai­mīgāks nekā tie, kas, nolasījuši ik dienas septiņus pan­tiņus psalmu, sola sev vairāk nekā visaugstāko svētlaimību? Šos maģiskos pantiņus kāds velns, savā specialitātē lietpratējs, tomēr gan vairāk uzpūtīgs nekā viltīgs, reiz uzrādījis sv. Bernardam 150 , bet sapinies savas viltības valgos. Viss minētais ir tik muļķīgs, ka man pašai gan­drīz vai jākaunas, un tomēr to atzīst ne vien vienkārši ļaudis, bet arī reliģijas mācītāji.