Roterdamas Erasms - Muļķības slavinājums

Domāju, būs lieki piebilst, ka tāds uzdevums jāveic arī izslavētai daiļrunībai, vēl lielāks — medicīnai, vislie­lākais — poēzijai, beidzot, glaimošana ir visa cilvēku sadzīves veida medus un jaukums.

Bet saka, ka «vilties ir nožēlojami». Nē, nožēlojamāk ir nevilties. Ļoti neprātīgi ir tie, kas domā, ka cilvēku laime ir pašas lietas. Tā atkarīga no ieskatiem. Patiešām, cilvēku dzīvē valda tik liela neskaidrība un dažādība, ka nevar neko skaidri zināt, kā pareizi teikuši mani akadē­miķi 158 — vismazāk iedomīgie no filozofiem. Ja arī izdodas kaut ko izzināt, tad tas reti kad nāk par labu dzīves jau­kumam. Galu galā cilvēka prāts ir tā izveidots, ka tas vairāk padodas māņiem nekā patiesībai. Ja kāds vēlas skaidru un nepārprotamu pierādījumu, lai dodas uz kādu sapulci vai templi. Ja te pārrunā kaut ko svarīgu un no­pietnu, tad ļaudis snauž, žāvājas vai garlaikojas, toties, tiklīdz kliedzējs (pārteicos, gribēju teikt — daiļrunātājs), kā tas bieži atgadās, uzsāk kādu vecu sievu pasaciņu, visi uzmostas un uzmanīgi klausās ar atplestām mutēm. Bet, ja pastāv kāds teiksmaināks un pievilcīgāks svētais, ka, piemēram, sv. Juris, Kristofors vai Barbara, tad jūs redzēsiet ļaudis, kas to pielūdz daudz sirsnīgāk nekā Pēteri, Pāvilu vai pašu Kristu. Bet te nav vietas šīm lietam.

Cik maz pūļu gan vajag šādas laimības iegūšanai! Katrā ziņa pašas lietas, pat visniecīgākās, daudzreiz apgūsta­mas ar lielu piepūli, kā, piemēram, gramatika. Bet ieskati veidojas ļoti viegli, un tomēr tie tikpat labi vai vēl labāk noved pie laimības. Tā, piemēram, šis cilvēks ēd sapu­vušu, sālītu zivi; dažs labs pat tās smaku nemaz neva­rētu paciest, toties šim tā ir tīrā ambrozija 159 . Tagad es jautāšu, — vai tas ir traucējums viņa dzīves laimei? Ja turpretī kādam citam store rada riebumu, vai tad tam būtu kāds sakars ar dzīves laimi? Ja vīram ir sevišķi neglīta sieva, bet viņam liekas, ka tā var sacensties ar pašu Veneru, vai tad tas nav tas pats, kā kad tā patiešām būtu glīta? Ja kāds aplūko gleznu, pavirši klātu ar sar­kano un dzelteno krāsu, un apbrīno to, būdams pārliecībā, ka to gleznojis Apells vai Zeiksīds 160 , — vai tas nav lai­mīgāks nekā tas, kurš nopircis par lielu naudu šo māksli­nieku darbus un varbūt jūt mazāk prieka, aplūkojot tos.

Es pazīstu kādu ar manu vardu, 161 kurš uzdāvināja savai jaunajai sievai neīstus dārgakmeņus un, būdams daiļrunīgs pļāpa, iestāstīja viņai, ka tie ir ne vien īsti un dabiski, bet arī ļoti vērtīgi. Es jautāju: «Kāda gan daļa par to bija jaunajai sievai, ja tā ar šiem stikliņiem ne mazāk mieloja acis un pratu un rūpīgi glabāja pie sevis šos niekus kā retus dārgumus?» Toties laulāts draugs tiklab ietaupīja lielus izdevumus, kā arī nopriecājas par sievas kļūdu, jo sieva tam bija tikpat mīļa kā tad, ja dāvana būtu dārgi pirkta.

Kādu atšķirību jūs atrodat starp tiem, kas Platona iedomātajā alā apbrīno dažādu lietu ēnas un atspulgus, neko nevēlēdamies, nebūdami mazāk apmierināti ar sevi, un to prātnieku, kurš, iziedams no alas, redz lietas to īstā izskatā? Ja Lukiāna Mikils 162 būtu varējis visu savu mūžu sapņot par zeltu un bagātību, tad tas nemaz ne­vēlētos kādu citu laimi. Tātad vai nu nav nekādas at­šķirības starp muļķi un gudrinieku, vai arī, ja tomēr ir, tad par labu muļķu stāvoklim. Pirmkārt, viņu laime ne­maksā dārgi, tādēļ ka tā dibinās uz viņu pašapmānīšanos, otrkārt, to viņi bauda kopā ar daudziem citiem.

Neviens dzīves labums savukārt nav patīkams, ja nav drauga, ar ko dalīties. Kas gan nezina, cik maz ir saprātīgo, ja tādi vispār eksistē? Lai gan grieķi pa tik daudziem gadsimtiem saskaitīja pavisam septiņus gudros, tomēr — Herkuless man liecinieks! — ja kāds tos pama­tīgāk pārbaudītu, tad, lai es uz vietas esmu pagalam, ja tas atrastu tur pusi no gudra vīra vai pat tikai trešo daļu.

Starp daudzām Bakha slavējamām īpašībām pirmajā vietā min to, ka viņš atbrīvo sirdi no rūpēm un raizēm, bet tas tikai uz īsu brīdi, jo, tiklīdz izguli skurbuli, tūliņ atskrien smagas domas, kā mēdz sacīt, baltā četrjūgā. Bet cik pilnīgāka un iedarbīgāka ir mana palī­dzība, kad es kādā mūžīgā reibonī pildu prātu ar priekiem, līksmību, dejām un to visu daru gluži par brīvu! Es neatraidu ne­vienu mirstīgo no savām dāvanām, turpretī pārējo die­vību veltes tiek piešķirtas te vienam, te otram. Ne jau visur rodas «augstšķirnīgais un maigais tīrvīns, kas no­vērš rūpes un raizes un sirdi pilda ar cerību» 163 . Reti jo reti Venera piešķir savu brīnišķīgo balvu — daiļumu, vēl retāk — Merkurs — daiļrunības velti. Tikai dažiem Hērakla roka dāvā bagātības. Ne jau katram Homērs Jupiters dod varu. Marss bieži vien atstāj kaujas neiz­šķirtas. Cik daudzi ar skumju sirdi atgriežas no Apollona trijkāja! 164 Cik bieži met zibeņus Saturna dēls 165 , bet Fēbs 166 dažkārt ar savām šautrām uzsūta mēri! Neptūns 167 vairāk noslīcina, nekā izglābj. Lai minu tikai, garām ejot, šos Vejovus, Plutonus, Ātes, Atmaksātājas, Drudža dieves 168 un tamlīdzīgus, kas drīzāk gan ir bendes, nevis dievi. Es, Muļķība, esmu vienīgā, kas visiem vienlīdzīgi izdalu savu tik vērtīgo labdarību.

Es negaidu veltes, ne arī dusmojos un prasu izlīgšanas upuri, ja svētkalpojumā kaut kas nav izpildīts. Es nejaucu debesis ar zemi, ja kāds, ielūgdams citus dievus, manī atstāj mājās un neļauj man ost upura smaržu. Citi dievi: šajā ziņā ir tik ietiepīgi, ka gandrīz ir labāk un daudz drošāk tos neievērot nekā godināt. Tāpat daudzi cilvēki ir tik gražīgi un tik ātri sakaitināmi, ka ieteicamāk no tiem izsargāties nekā draudzēties ar tiem. «Bet — atbildēs man — neviens Muļķībai neziedo un neceļ tempļus.» Es tiešām, kā jau teicu, ļoti apbrīnoju šādu nepateicību. Taču, ievērojot manu labsirdību, es par to neapvainojos; bez tam es pat nevaru to nemaz vēlēties. Kādēļ lai es prasītu vīraku vai upurmiltus, kādu āzi vai cūku, kad visās vietās visi mirstīgie man parāda tādu godināšanu, kādu pat teologi mēdz atzīt par labāko. Vai lai es ap­skaužu Diānu par viņas cilvēku asinīm slacītajiem altā­riem? Es uzskatu par sevišķu godbijības parādīšanu to, ka visi ļaudis nes mani savās sirdīs, pauž savos tikumos, rāda savā dzīvē. Tāda svēto godināšana reti sastopama pat kristiešu vidū. Ai, cik lieli ļaužu bari jaunavīgajai dievmātei pie kājām aizdedzina vaska svecīti pat gaišā dienas laikā, kad tā nepavisam nav vajadzīga! Bet cik maz savukārt ir to, kas sirsnīgā lūgšanā tuvojas svētajai jaunavai morāliskā šķīstībā, godprātībā un cenšas sasniegt svētlaimību! Lūk, tā tikai ir īstā go­dāšana un vistīkamākā debesu iemītnie­kiem! Kāpēc gan man vēl būtu vaja­dzīgs templis, ja visa pasaule man ir visskaistākais templis? Mani pielūdzēji ir visur, kur vien pastāv cilvēki. Es taču neesmu tik liela muļķe, lai vēlētos akmenī kaltus vai ar krāsām izdaiļotus attēlus, kas palaikam kaitē mūsu godi­nāšanai, jo stulbi un truli ļaudis mēdz pielūgt tēlus kā pašus dievus. Dažkārt ar mums notiek tas pats, kas mēdz no­tikt ar tiem dieviem, ko padzen to aiz­stājēji zemes virsū. Es uzskatu, ka man ir uzcelti tik daudzi tēli, cik pavisam ir mirstīgo, kas nes pie sevis manu dzīvu atveidu, kaut gan viņi to negribētu. Tātad nav nekā tāda, ko es apskaustu citiem dieviem, jātos godina dažādās pasaules malās un noteiktās dienās, kā, pie­mēram Apollonu Rodā, Veneru Kiprā, Junonu Argosā, Minervu Atēnās, Jupiteru Olimpā, Neptūnu Tarentā, Priapu Lampsakā, kad man turpretī visa pasaule nepārtraukti un ik dienas sniedz daudz vērtīgākus upurus.