Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Tajā pašā gadā viņš piedalījās kādā kaujā, kur izrādīja apbrīnojamu varonību.

Runāja, ka tieši viņš ar pistoles šāvienu ievainoja konetablu Mon­moransī un būtu to nogalinājis, ja princis de Porsjēns nebūtu viņu izglā­bis, saņemdams gūstā.

Zināms ari tas, ka mēnesi vēlāk hercogs de Gīzs, izrāvis uzvaru no konetabla neveiklajām rokām, ticis nodevīgi nogalināts Orleānas tuvumā. To izdarīja kāds fanātiķis vārdā Poltro. Ar to pašu Monmoransī bija ticis vaļā no sāncenša, bet tajā pašā laikā zaudējis, arī sabiedroto. 1567. gadā kaujā pie Sendenī viņš vairs netika cauri ar vieglu izbīli kā iepriekš.

Skotietis Roberts Stjuarts viņu izsauca uz divkauju, uz ko konetabls atbildēja, iesitot viņam ar zobena spalu tieši pa seju. Tajā pašā brīdī kāds izšāva no malas un nāvīgi ievainotais konetabls nokrita no zirga.

Asiņainā miglā, kas traucēja tam redzēt, viņš paspēja saskatīt Gabrie­lu de Montgomeriju.

Nākošajā dienā konetabls nomira.

Tagad Montgomerijam tiešu ienaidnieku vairs nebija. Tomēr viņš ne­kļuva mazāk bīstams — viņš tika joprojām uzskatīts par neuzvaramu un nenotveramu.

Kad Katrīna Mediči vaicāja, kas atdeva Bērni Navarras karalienei un padarīja Bernes princi par hugenotu ģenerāli, viņai atbildēja:

— Grāfs de Montgomerijs!

Kad nākošajā dienā pēc Bērtuļa nakts, 1572. gadā, savās atriebības alkās nesātīgā Katrīna vaicāja nevis par tiem, kas gājuši bojā, bet par tiem, kas palikuši, pirmais vārds, ko viņai nosauca, bija grāfs de Mont­gomerijs.

Kopā ar Lanū Montgomerijs steidzās ua Larošelu.

Larošela izturēja deviņus uzbrukumus, bet karaļa armija zaudēja četr­desmit tūkstošus vīru, kas bija nogalināti vai smagi ievainoti. Armija ar godu kapitulēja, bet Gabriels izgāja no turienes sveiks un vesels.

Tad viņš devās uz Sansēru, ko bija aplencis gubernators Berī. Ap­lenktos cietokšņos, kā mēs atceramies, Gabriels jutās kā zivs ūdenī. Sau­jiņa pilsētnieku, kam nebija nekādu ieroču, izņemot dzelzs nūjas, četrus mēnešus pretojās seštūkstoš vīru lielam korpusam.

Viņi padevās ar vienu noteikumu — tiem, tāpat kā Larošelas iedzī­votājiem, bija saglabāta personas neaizskaramība un ticības brīvība.

Katrīna Mediči ar pieaugošu niknumu skatījās, kā viņai no rokām atkal izslīd senais ienaidnieks.

Montgomerijs atstāja liesmojošo Puatrī un ieradās Normandijā, kas tikko bija nomierinājusies, lai tur atkal iedegtu sacelšanās liesmas.

Izbraucis no Senlo, viņš trīs dienu laikā ieņēma Karantānu un ieguva valoņu arsenālu. Visa normandiešu muižniecību nostājās viņa pusē.

Katrīna Mediči un karalis nekavējoties saposa ceļā trīs armijas un izsludināja vēl divu gadagājumu vispārējo mobilizāciju. Karaliskās armijas priekšgalā stājās hercogs de Matinjons.

Šoreiz, izveidojis armiju, līdzīgu karaliskajai, Gabriels pats to neva­dīja, bet iejuka vienkāršo protestantu pūlī un meklēja tikai vienu — sas­tapšanos ar Kārli IX.

Viņš sastādīja lielisku plānu, kas protestantiem solīja spožu uzvaru. Atstājot Matinjonam Senlo aplenkšanu, viņš slepus izgāja no pilsētas un devās uz Domfronu, uz kurieni Fransuā de Gelo bija nodomājis aizvest visu Bretaņas un Anžū aristokrātiju. Ar šiem apvienotajiem spēkiem viņi bija nolēmuši uzbrukt karaliskajai armijai pie Senlo, pārsteigt to un pil­nīgi iznīcināt.

Taču nodevība dzen postā arī neuzvaramos. Kāds spiegs paziņoja Matinjonam par Montgomerija slepeno braucienu uz Domfronu četr­desmit jātnieku pavadībā.

Matinjonam nebija tik svarīgi ieņemt Senlo, bet gan sagūstīt Mont- gomeriju. Viņš uzticēja Senlo ieņemšanu vienam no saviem leitnantiem, bet pats, paņēmis līdzi divus pulkus, sešsimt jātnieku un spēcīgu artilēriju, devās uz Domfronu.

Tādā situācijā jebkurš cits padotos bez cīņas, bet Gabriels de Mont­gomerijs ar saviem ļaudīm nolēma mēroties spēkiem ar armiju.

Domfrona pretojās divpadsmit dienas, grāfs Montgomerijs veica sep­tiņus pretuzbrukumus… Kad beidzot ienaidnieks ielauzās pilsētā, Gabriels paslēpās tornī, lai tur cīnītos līdz galam.

Tagad ar viņu kopā nebija vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. Matinjons uzbruka tornim ar veselu lielgabalu bateriju un daudz kareivjiem.

Uzbrukums ilga piecas stundas, uz vakarpusi Gabrielam bija palikuši sešpadsmit vīri, taču vēl viņš turējās. Naktī viņš kopā ar savējiem laboja caurumus sienā kā vienkāršs kareivis.

No rita atkal sākās uzbrukums. Pa nakti Matinjons bija saņēmis pa­pildspēkus.

Varonības ielenktajiem netrūka, taču pulveris bija beidzies.

Monigomerijs, lai dzīvs nenonāktu ienaidnieka rokās, gribēja sevi no­durt ar zobenu, taču Matinjons pie viņa sūtīja parlamentāriešus, kas sava komandiera vārdā solīja, ka Gabrielam saglabās dzīvību un ļaus aiziet.

Montgomerijs noticēja šim solījumam. Bet velti. Viņam vajadzēja at­cerēties Kastelno! Tajā pašā dienā Gabrielu iekala ķēdēs un aizveda uz Parīzi.

Beidzot Katrīna Mediči turēja viņu savās rokās! Lai ar nodevību, bet vai nav vienalga! Kārlis IX bija tikko miris, Indriķis III vēl nebija at­griezies no Polijas, un viņas vara bija neierobežota.

Monlgomerijs 1574. gada 26. jūnijā stājās tiesas priekšā un tika no­tiesāts uz nāvi.

27. jūnijā pēc nežēlīgas spīdzināšanas grāfam de Montgomerijam no­cirta galvu.

Nāvessoda izpildīšanā klāt bija Katrīna Mediči.

Tā savu dzīvi beidza šis neparastais cilvēks, viena no stiprākajām un cēlākajām dvēselēm, kādu redzējis 16. gadsimts.

Diāna de Kastro par šo nāvi neuzzināja. Māsa Benija, Senkantēnas benediktiniešu klostera priekšniece, nomira gadu pirms šī skumjā noti­kuma.

Beigas

DIVAS DIĀNAS

Pirmā daļa

I Grāfa dēls un karaļa meita 5 .

II Līgava ar lelli 13

III Nometnē * 20

IV Karaļa favorīte 30 V Karaļa bērnu apartamentos 35

VI Diāna de Kastro 38

VII Konetabla kunga tēvreize 43 VIII Veiksmīgais karuselis 49

IX Kā var paiet garām savam liktenim,

nezinot to 54

X Elēģija komēdijas laikā 58

XI Karš vai miers? 68

XII Dubultkrāpnieks 73

XIII Augstākā svētlaime 77

XIV Diāna de Puatjē 83 XV Katrīna Mediči 90

XVI Mīļotais vai brālis? 95

XVII Horoskops 100

XVIII Koķetes izvēle 109

XIX Kā Indriķis II, vēl tēvam dzīvam esot, sāka

apgūt viņa mantojumu 114

XX Par draudzības noderīgumu 116

XXI Kā greizsirdība reizēm dzēsa kārtu

atšķirības jau pirms Franču revolūcijas 121

XXII Diāna nodod pagātni 127

XXIII Nevajadzīgais upuris 132

XXIV Par to, ka asins traipus nekad nevar pilnīgi nomazgāt 137

XXV Varonīgais i/pirkums

XXVI Audējs Žans Pekuā

XXVII Gabriels rīkojas

XXVIII Martēns ir visai neveikls

XXIX Martēns ir pārāk neveikls

XXX Kara viltības

XXXI Arno dc Tila rēķins

XXXII Dieva vārdi

XXXIII Māsa Benija

XXXIV Uzvara sakāvē

XXXV Arno de Tils atkal rīkojas

XXXVI Godātais Arno de Tils turpina rīkoties

XXXVII Lords Ventvorss

XXXVIII Iemīlējies cietuma uzraugs

XXXIX Ieroču meistara māja

Otrā daļa

I Nodaļa, kurā visai veiksmīgi savienoti

daudzi notikumi 219

II Arno de Tils palīdz pakārt Arno de Tilu Nuajonas pilsētā 225

III Arno de Tila saldie sapņi 234

IV Pjēra Pekuā ieroči, Žana Pekuā virves unBabetes Pekuā asaras 243

V Martēns turpina rosīties 251