Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Bet ja šis iemesls ir svarīgs?

— Nav tāda iemesla, kas varētu traucēt karali no miega!

— Un tomēr tas ir vajadzīgs! — Lotringas Kārlis iesaucās. Viņam zuda pacietība tik ilgi kavēties viņa jaunās radinieces spītības dēļ. — Valsts intereses stāv pāri jūsu rūpībai, man tūlīt pat ir vajadzīgs karaļa paraksts, un es to dabūšu!

— Jūs to nedabūsiet, kardināl!

Kardināls spēra vēl vienu soli uz karaļa gultas pusi, bet Marija aiz­stājās tam priekšā.

Naida pārņemti, karaliene un ministrs skatījās viens otram cieši seja.

— Es tikšu garām, — Lotringas Kārlis klusi teica.

— Jūs pacelsiet pret mani roku?

— Bet jūs man esat radiniece.

— Nē, es esmu jūsu karaliene!

Tas tika teikts tik stingri, ar tādu pašcieņu, ka kardināls beidzot atkā­pās.

— Jā, jūsu karaliene, — Marija atkārtoja, — un ja jūs uzdrošinā­sieties spert kaut vēl vienu soli, es pasaukšu sardzi, un jūs, tēvocīt, pēc manas pavēles tiksiet arestēts. Es, karaliene, jūs apsūdzēšu viņa majes­tātes apvainošanā!

— Kāds kauns! — satriektais kardināls nomurmināja.

— Bet kurš no mums sāka?

Liesmojošais skatiens, ieplestās nāsis, straujā elpa — viss liecināja par to, ka Marija ir spējīga savus draudus izpildīt.

Un tomēr viņa bija tik skaista, tik cēla un tik aizkustinoša, ka pat kardināla cietā sirds notrīsēja.

Valsts intereses bija salauzusi sirds balss. Kardināls dziļi nopūtās.

— Nu labi, es pagaidīšu, kamēr viņš pamodīsies.

— Es pateicos jums, — Marija skumji sacīja.

— Taču tikko viņš pamodīsies… — Lotringas Kārlis atkal sāka.

— Tēvoci, ja viņš varēs jūs uzklausīt un atbildēt jums, man nebūs nekas pretī.

Kardinālam vajadzēja apmierināties ar šo solījumu. Viņš atgriezās pie galda. Marija atkal piegāja pie karaļa gultas.

Viņš gaidīja, viņa cerēja.

Visas garās nakts laikā Fransuā ne reizi nepamodās. Ambruāzs Parē bija sacījis taisnību.

Pirmo reizi visas slimības laikā viņš visu nakti nogulēja ciešā miegā. Tiesa, viņš grozījās un pa laikam žēli vaidēja, kaut ko murmināja un tad atkal iekrita dziļā miegā…

Katru reizi kardināls steidzīgi piecēlās no savas vietas un katru reizi vīlies atkal apsēdās. Sažņaudzis rokā nederīgo spriedumu, viņš vēroja, kā izdeg sveces, kā aust auksts decembra rīts.

Beidzot, kad pulkstenis nosita astoņi, karalis pamodās, atvēra acis un pasauca:

— Marija! Tu esi šeit?

— Es esmu te, — Marija atbildēja.

Kārlis piegāja pie karaļa gultas ar papīru rokā. Laika pietiktu, uzcelt ešafotu, tas nav ilgi! Bet tajā pašā brīdī karaļa guļamistabā ienāca Katrī­na Mediči.

„Par vēlu! — kardināls nodomāja. — Liktenis mums nav vairs lab­vēlīgs! Tagad, ja Ambruāzs Parē neizglābs karali, mēs visi būsim pa­galam!"

Arī Katrīna Mediči šo nakti nebija laiku velti tērējusi. Viņa aizsūtīja pie Navarras karaļa Turnonas kardinālu un ar Burboniem noslēdza raks­tisku vienošanos.

Tad pirms ausmas viņa pieņēma kancleru d'Opitālu, kurš viņai pazi­ņoja par sabiedrotā — konetabla drīzo ierašanos Orleānā. Viņa d'Opi- tālam izstāstīja visu, kas noticis karaļa guļamistabā, un tas apsolīja de­viņos būt lielajā rātes zālē, kas atradās līdzās karaļa guļamistabai, un atvest līdzi Elizabetes piekritējus. Beidzot viņa pusdeviņos izsauca gal­veno ārstu Šapelēnu un vēl pāris karaļa ārstus, kuri savas viduvējības dēļ neieredzēja ģeniālo Ambruāzu Parē.

Kad visi priekšdarbi bija veikti, viņa agrāk par visiem ieradās karaļa guļamistabā. Karalis bija tikko pamodies. Viņa vispirms piegāja pie dēla gultas, dažus mirkļus pastāvēja tur ar noliektu galvu, tad, kā pieklājas sērojošai mātei, noskūpstīja viņa ļengano roku, nobirdināja dažas asaras un apsēdās krēslā ar tādu aprēķinu, lai visu laiku varētu viņu paturēt acīs.

Hercogs de Gīzs ienāca uzreiz aiz viņas. Pārmijis dažus vārdus ar Mariju, viņš piegāja pie brāļa un vaicāja:

— Vai jūs paspējāt kaut ko izdarīt?

— Diemžēl nekas neiznāca.

— Laime nav mūsu pusē. Šorīt Antuāna Burbona pieņemamajā ista­bā drūzmējas ļaudis.

— Kas dzirdams par Monmoransī?

— Nekas. Viņš acīmredzot tuvojas pilsētas vārtiem.

— Ja Ambruāzam Parē operācija neizdosies, sveika, mūsu valdīšana, — Lotringas Kārlis drūmi piebilda.

Tajā bridi ienāca slavenie ārsti, kurus bija aicinājusi Katrīna Medi­či.

Katrīna pati pieveda tos pie slimnieka gultas. Sāpes bija atsākušās. Ārsti viens pēc otra izmeklēja slimnieku un tad aizgāja telpas stūri. Ša- pelēns piedāvā sildīšanu, lai strutas izvilktu ārā, divi citi uzstāja, ka ausī vajag ieliet kādu mikstūru.

Viņi nupat bija gatavi vienoties par kādu paņēmienu, kad hercoga de Gīza pavadībā ienāca Ambruāzs Parē.

Pārbaudījis slimnieka stāvokli, Parē pievienojās kolēģiem.

Ambruāzs Parē bija hercoga de Gīza personīgais.ārsts, viņa slava jau bija nostiprinājusies un ar viņa autoritāti nevarēja nerēķināties. Ārsti tam pateica savu viedokli.

— Te zāles neko nevar līdzēt, — Ambruāzs Parē skaļi paziņoja, — jāsteidzas, jo strutas kuru katru brīdi iekļūs smadzenēs.

— Nu tad steidzieties, Dieva dēļ! — Marija Stjuarte iesaucās, iz­dzirdējusi viņa sacīto.

Katrīna Mediči un abi brāļi Gīzi piegāja pie ārstiem un iesaistījās sarunā.

Šapelēns vērsās pie Parē:

— Vai jūs varat piedāvāt citu līdzekli? Labāku par mūsējo?

— Varu.

— Kas tas būtu?

— Nepieciešama galvaskausa trepanācija.

— Trepanācija karalim? — visi trīs šausmās iesaucās.

— Ko tas nozīmē? — hercogs de Gīzs vaicāja.

— Tā ir maz pazīstama operācija, jūsu gaišība, — Parē atteica. — Tā nozīmē, ka galvaskausa sānu daļā ir jāiztaisa neliels caurums, ne lielāks par naudas gabalu.

— Augstais Dievs! — Katrīna Mediči šausmās iesaucās. — Jūs uz­drošināsieties pacelt nazi virs karaļa galvas?!

— Jā, uzdrošināšos!

— Bet tā taču ir slepkavība! — Katrīna sacīja.

— Valdniec, — Ambruāzs Parē centās pierādit, — izdobt caurumu ar medicīniskiem paņēmieniem nav tas pats, kas ielauzt galvaskausu ar vāli! Bet vai mēs nemākam dziedēt brūces?

— Bet vai jūs, dakter, varat garantēt, ka karalis izdzīvos? — kar­dināls vaicāja.

— Tikai Dievs pārzin mūsu dzīvi un nāvi. Jūs, kardināla kungs, to zināt labāk par mani. Es varu garantēt ko citu — mums nav citas iespē­jas! ŠI ir vienīgā iespēja, un, protams, tā ir tikai iespēja.

— Tomēr jūs sakāt, ka operācija var beigties veiksmīgi. Vai ne, Am- bruāz? — hercogs de Gīzs vaicāja. — Sakiet, vai jūs jau tāda veida ope­rācijas esat veicis? Un kādi bija rezultāti?

— Jā, monsenjor. Pavisam nesen es šādi operēju de la Breteša kun­gu, kas dzīvo Harpiju ielā pie Sarkanās rozes, un ja jūsu augstība vēlas atcerēties, tieši tādu pašu operāciju es izdarīju de Pjenna kungam ap­lenktajā Kalē…

Droši vien Ambruāzs Parē ne bez nodoma atcerējās Kalē aplenkumu, jo pret to hercogs de Gīzs nespēja būt vienaldzīgs.

— Jā, patiešām… — hercogs de Gīzs sacīja. — Nu ko, man vairs šaubu nav… Es piekrītu operācijai.

— Es arī, — Marija Stjuarte iesaucās.

— Tikai es gan ne! — Katrīna asi teica.

— Valdniec, bet jums taču teica, ka tā ir pēdējā iespēja, — Marija sacīja.