Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Nobālušajam Gabrielam izlauzās vaids.

— Jā, un ja jūs būtu ieradies laikā, jūs varētu traucēt tam, kas no­tika.

— Nē, es to nebūtu varējis. Es to nemaz pats negribētu, — Gabriels sadrūma vēl vairāk. — Acīmredzot, tas bija liktenis, kas mani aizturēja Kalē! Ja es būtu šeit, viņa šajā svinīgajā brīdī manā klātbūtnē ciestu daudz vairāk nekā vienatnē, savu dzīvi atdodama Dievam.

— Nu, tik ļoti vienatnē viņa tomēr nebija, — Žans Pekuā piebilda.

— Protams, — Gabriels piekrita, — pie viņas bijāt jūs, Babete, viņas draugi…

— Ne tikai mēs, — Žans Pekuā viņu pārtrauca, — klāt bija arī viņas māte.

— Ko? De Puatjē kundze? — Gabriels iesaucās.

— Jā, grāfa kungs, viņa pati… Saņēmusi meitas vēstuli, viņa steidzās šurp un vakar piedalījās svinīgajā ceremonijā… Viņa,droši vien,arī pašlaik ir kopā ar jauno mūķeni.

Gabrielu pārņēma šausmas.

— Kāpēc viņa vispār to sievieti aicināja?

— Jūsu augstība, tā sieviete taču tomēr ir viņas māte…

— Kas par niekiem! — Gabrieis kļuva nikns. — Nu es redzu, ka man patiešām te bija jābūt! De Puatjē kundze nebūs šurp nākusi ar labiem nodomiem! Es eju uz klosteri. Man jāsatiek de Kastro kundze! Domāju, ka mana klātbūtne viņai ir nepieciešama. Ejam!

Gabrielu de Montgomeriju gaidīja jau kopš vakardienas un tāpēc tūlīt ielaida klostera uzgaidāmajā istabā. Tur jau bija Diāna ar savu māti. Gabriels atkal viņu ieraudzīja pēc ilgās atšķirtības un kā neredzamas vēt­ras gāzts nokrita uz ceļiem pie nožogojuma, kas šķīra viņu no Diānas.

— Mana māsa… mana māsa… — tas bija viss, ko viņš spēja izrunāt.

Viņš izdzirda viņas maigo balsi:

— Mans brāli!

Viena pati asara noritēja pa viņas vaigu, kaut gan lūpās tai bija skumjš smaids.

Pagriezis galvu, Gabriels ieraudzīja arī otru Diānu — de Puatjē kun­dzi. Viņa smējās, bet tie bija sātaniski smiekli.

Gabriels tai atbildēja vienīgi ar nicinošu skatienu un atkal pagriezās pret māsu Beniju, bēdīgi atkārtodams:

— Mana māsa!

Tad Diāna de Puatjē aukstā un bezkaislīgā tonī vaicāja:

— Jūs laikam domājat māsu Kristu, uzrunājot to, kas vēl vakar bija hercogiene de Kastro?

— Ko jūs ar to gribat teikt? Augstais Dievs, ko jūs ar to gribat teikt?

Diāna de Puatjē viņam neatbildēja, bet griezās pie savas meitas:

— Mans bērns, šķiet, ir klāt brīdis, kad es varu jums atklāt noslē­pumu, uz ko es vakar tikai norādīju, bet šodien vairs nevaru un negribu no jums slēpt.

— Par ko jūs runājat? — Gabriels iesaucās.

— Mans bērns, — tikpat mierīgi de Puatjē kundze turpināja, — es­mu šurp atbraukusi no vientulības, kur ar de Montgomerija kunga laipnu gādību dzīvoju jau divus gadus… jā, esmu šurp atbraukusi ne tikai tā­pēc, lai svētītu jūs… Šodien, bērns, es pārtraukšu savu klusēšanu! Pēc de Montgomerija sejas var skaidri spriest, ka viņš pēc jums ir kā bez prāta. Lai tad viņš jūs aizmirst! Ja viņš lolos cerību, ka jūs esat grāfa de Mont­gomerija meita, tad viņa domas pastāvīgi atgriezīsies pie jums… Taču tas būtu noziegums. Noziegums, kurā es negribu būt līdzdalīga. Tātad, ziniet, Diāna — jūs neesat grāfa māsa, jūs esat karaļa Indriķa II meita.

— Ak Dievs! — Diāna aizsedza seju ar rokām.

— Jūs melojat! — Gabriels niknumā iesaucās. — Kur ir pierādījumi?

— Lūk! — Diāna de Puatjē izņēma no tērpa krokām vēstuliti un sniedza to Gabrielam.

Gabriels drudžaini sagrāba to.

Pa to laiku de Puatjē kundze mierīgi turpināja:

— Šo vēstuli uzrakstīja jūsu tēvs dažas dienas pirms ieslodzījuma, jūs pats varat par to pārliecināties. Tajā viņš žēlojas par to, ka es esmu bijusi tam pārāk nepieejama, taču viņš samierinās ar to, jo tic, ka es drīz kļūšu viņa sieva. Ak, par šīs vēstules īstumu nav nekādu šaubu — tie ir viņa izteicieni, viņa rokraksts, nemaz nerunājot par datumu, kas ir uz vēstules. Nu jūs, de Montgomerija kungs, redzat, cik noziedzīgas bija jūsu domas par māsu Beniju! Jūs neviena pati asins lāse nesaista ar to, kas tagad ir Kristus līgava! Nu mēs ar jums, grāf, esam norēķinājušies, vairāk man jums nekas nav sakāms!

Izlasījis vēstuli, Gabriels pats pārliecinājās, kļūdas nevarēja būt. Gab­rielam šķita, ka viņa tēva balss no kapa vēsta viņam patiesību.

Kad viņš atrāva skatienu no vēstules, viņš ieraudzīja, ka Diāna de Kastro ir paģībusi svētbildes priekšā.

Viņš metās pie tās, taču uzdūrās aizžogojuma stieplēm. Pagriezies, viņš atkal ieraudzīja Diānu de Puatjē, kas apmierināti smaidīja.

Zaudēdams veselo saprātu, viņš pacēla pret viņu roku… Taču tad atjēdzās un skriešus metās projām, saucot: „Paliec sveika, mana Diāna!" Viņš baidījās, ka tad, ja viņš kavēsies vēl kaut vai brīdi, viņš šo indīgo čūsku samīdīs par to, ka tā sauc sevi par māti!..

Pie klsotera vārtiem viņu gaidīja norūpējies Žans Pekuā.

— Nevaicā man neko! Nerunā ar mani! — Gabriels iesaucās.

Taču Pekuā skatījās uz viņu ar tik dziļu līdzjūtību, ka Gabriels tūlīt

pat atmaiga:

— Piedodiet man, es esmu tuvu vājprātam! Ak, labāk ne par ko nedomāt! Jā, jā, es aizbēgšu uz Parīzi… Pavadiet mani, ja gribat, līdz pilsētas vārtiem. Un esiet tik laipns, nevaicājiet man neko, bet pastāstiet, kā klājas jums…

Zanara Pekuā ļoti gribējās, lai Gabriels tiek vaļā no drūmajām do­mām, tāpēc viņš pastāstīja, ka Babete jūtas labi un nesen dāvājusi tam burvīgu mazuli. Ka brālis Pjērs gatavojas atvērt jaunu ieroču darbnīcu Senkantēnā un ka viens karavīrs, kas no Pikardijas bija atgriezies mājās, stāstījis par Martēnu, kurš laimīgs dzīvo ar savu pārmācīto sievu Ber- trānu.

Bet Gabriels, savu bēdu nomākts, lāga neklausījās. Kad viņi piegāja pie pilsētas vārtiem, viņš sirsnīgi paspieda Žanam Pekuā roku un teica:

— Palieciet sveiks, mans draugs, paldies par jūsu labo sirdi. Pasvei­ciniet no manis visus. Esmu priecīgs, ka jums klājas labi. Atcerieties par mani retu reizi!

Pamanījis, ka Žana Pekuā acīs mirdz asaras, Gabriels, atbildi ne­sagaidījis, uzlēca zirgā un aizjāja.

Nākošajā dienā viņš ieradās pie admirāļa Koliņī:

— Admirāl, — viņš teica, — es zinu, ka reliģiskās vajāšanas un ticī­bas kari nemitīgi atjaunojas, neraugoties uz pūlēm tos apslāpēt. Lūdzu ņemiet vērā, ka tagad es esmu gatavs Reformācijai atdot ne tikai savas domas, bet arī zobenu. Jūsu rindās man būs vieglāk aizsargāties no viena mana ienaidnieka un atriebties otram…

Gabriels domāja Katrīnu Mediči un konetablu. Vai vēl jāsaka, ar cik lielu prieku Koliņī saņēma savu cīņubiedru, kura enerģija un drosme bija jau ne vienu reizi vien pārbaudītas. Kopš tā brīža grāfa dzīves gājums sakrīt ar ticības karu vēsturi Kārļa IX laikā, kad valsti pārpludināja asi­nis.

Šajos karos Gabriels de Montgomerijs ieguva bezbailīga un draudīga karotāja slavu. Ne velti, saņēmusi ziņas par kādu svarīgu kauju, Katrīna Mediči ik reizi nobālēja, izdzirdējusi viņa vārdu.

Visiem ir zināms, ka pēc slaktiņa Vasi* ciematā, Ruāna un visa Nor- mandija atklāti pievienojās hugenotu kustībai. Par šis grandiozās sacel­šanās vaininieku pelnīti uzskatīja grāfu Montgomeriju.

1562. gada martā Fransuā de Gīzs kopā ar savu karavīru vienību brauca cauri Vasi ciematam, kur nejauši uzdūrās hugenotiem, kas dziedāja savas himnas; tika nogalināti divdesmit trīs un ievainoti ap simt cilvēku.