Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Klusāk, tēvoci! — Marija sāka māt ar rokām. — Jās pamodināsiet karali… Skatieties, jūs jau viņu pamodinājāt…

— Marij… kur tu esi? — atskanēja Fransuā vārgā balss.

— Es esmu te, blakus, mīļais.

— Cik smagi… Galva deg kā ugunīs… Bet ausī visu laiku it kā kāds skrubinātu ar dunci. Ak, ar mani ir cauri…

— Nerunājiet tā! — Marija sāka raudāt.

— Nabaga mīļā Marija! Kur ir ārsts?

— Blakus istabā. Te ir jūsu māmiņa un kardināls. Vai gribat uz tiem paskatīties?

— Nē, nē, tikai uz tevi, Marij… Pagriezies mazliet… Jā, tā… Lai es vēl reizi tevi redzu…

— Saņemieties, — Marija sacīja, — Dievs ir žēlīgs…

— Smagi… Es neko neredzu… vāji dzirdu… Marij, kur ir tava ro­ka?..

— Te… — Marija pieplaka ar galvu pie vīra pleca.

— Mana dvēsele pieder Dievam, bet mana sirds — tev, Marij! Uz visiem laikiem! Mirt septiņpadsmit gadu vecumā!

— Nē, nē! Jūs nemirsiet! Ak, Dievs, par ko tāds sods?

— Neraudi, Marij… Mēs satiksimies tur… Šajā pasaulē man nekā nav žēl, tikai tevi… Man šķiet, ka bez manis tev būs grūti… tu būsi vientuļa… Mana nabadzīte…

Bezspēkā karalis atkrita spilvenos un apklusa.

— Nē, valdniek, jūs nemirsiet! — Marija iesaucās. — Ir vēl pēdējā iespēja, es ticu, ka tā var palīdzēt…

— Kas tas ir? — Katrīna vaicāja.

— Jā, — Marija sacīja, — karali vēl var glābt, un viņš tiks izglābts. Pasaulē ir kāds slavens vīrs, tas pats, kurš Kalē izglāba mana tēvoča dzīvību…

— Ambruāzs Parē? — kardināls vaicāja.

— Jā, viņš! Var jau teikt, ka viņš ir pārliecināts ķeceris un pat ja viņš piekritīs, viņam vienalga nevarēs uzticēties…

— Tā ir balta patiesība, — Katrīna Mediči teica.

— Bet ja es viņam uzticos! Es! — Marija iesaucās. — Patiess ģēnijs nespēj būt nodevējs! Tas, kurš ir liels, tas arī ir cildens. Es aizsūtīju pēc viņa uzticamu draugu, kurš šodien pat solīja viņu atvest šurp.

— Kas tad ir šis draugs? — Katrīna jautāja.

— Tas ir grāfs Gabriels de Montgomerijs.

Katrīna pat nepaspēja atvērt muti, lai izteiktu- savu sašutumu, kad Marijas Stjuartes istabmeita ienāca un paziņoja savai kundzei:

— Grāfs Gabriels de Montgomerijs ir ieradies un gaida rīkojumus!

— O, lai viņš ienāk! — Marija iesaucās.

— Pagaidiet! — Katrīna Mediči valdonīgi uzkliedza. — Nelaidiet šo cilvēku iekšā, kamēr es neesmu aizgājusi. Varbūt jūs patiesi alkstat uz­ticēt mana dēla dzīvību tam, kurš ir atņēmis dzīvību viņa tēvam, taču es nevēlos atkal redzēt un dzirdēt sava vīra slepkavu! Tas viss ir nepane­sami, tāpēc es aizeju, kamēr viņš vēl nav šeit.

Un viņa izgāja, pat nepaskatoties uz savu mirstošo dēlu. Toties aiz­gājusi savās istabās, viņa neaizmirsa atstāt portjeras neaizvilktas un, aiz­cirtusi durvis, tūlīt pieplaka pie atslēgas cauruma, lai dzirdētu un re­dzētu visu, kas notiks karaļa istabā.

Gabriels ienāca istabmeitas pavadībā, nometās uz viena ceļa, no­skūpstīja karalienei roku un zemu palocījās kardinālam.

— Ko teiksiet? — Marija nepacietīgi vaicāja.

— Es teikšu, ka es esmu pierunājis dakteri Parē. Viņš ir šeit.

— Pateicos, pateicos jums, uzticamais draugs!

— Bet vai karalim nav kļuvis sliktāk? — Gabriels čukstus jautāja, bažīgi skatoties uz bālo un nekustīgo Fransuā II.'

— Diemžēl, nekā laba man nav ko teikt, — karaliene iesaucās. — Bet vai jums bija grūti pierunāt dakteri Parē?

— Ne pārāk. Viņu aicināja arī pirms tam, taču tādā tonī, ka atlika tikai atteikties. Viņam paziņoja, ka viņš ar savu galvu un savu godu ir atbildīgs par karaļa dzīvību jau pirms viņš to ir redzējis. No viņa neslēpa, ka viņš kā protestants ir bīstams protestantu vajātājam. Vārdu sakot, vi­ņam izrādīja tik lielu neuzticību, viņam uzstādīja tik augstas prasības, ka viņš bija spiests atteikties. Bet viņam arī īpaši neuzstāja.

— Vai tiešām viņš tika aicināts šādā veidā? — kardināls šaubījās. — Mēs taču abi ar brāli divas vai trīs reizes pie viņa sūtījām savus ļaudis. Tie vienmēr atgriezās ar atteikumu, nesaprotamām atrunām. Bet mēs do­mājām, ka mūsu sūtņi ir tādi, uz kuriem var paļauties.

— Vai tik tā bija, jūsu augstība? — Gabriels nosmīnēja. — Dakteris Parē pieņēma citu lēmumu pēc tam, kad es viņam izteicu karalienes laip­no lūgumu. Viņš ir pārliecināts, ka viņu tīšuprāt noziedzīgi negribēja laist karalim tuvumā.

— Tad es sāku saprast! — Lotringas Kārlis sacīja, bet klusāk pie­bilda: — Es te saskatu karalienes Katrīnas daiļo rociņu… Patiešām, viņai ir ārkārtīgi neizdevīgi glābt pašas dēla dzīvību…

Pa to laiku Marija Stjuarte, atļaujot kardinālam pašam tikt skaidrībā par to, kas bija noticis, atkal uzrunāja Gabrielu:

— Dakteris Parē jums sekoja?

— Pēc pirmā uzaicinājuma.

— Vai viņš ir šeit?

— Viņš gaida jūsu atļauju ienākt.

— Lai viņš nāk iekšā! Tūlīt pat!

Gabriels izgāja un atgriezās kopā ar dakteri.

Paslēpusies aiz durvīm, Katrīna aizturēja elpu.

Marija Stjuarte piesteidzās pie Ambruāza un, paņēmusi to aiz rokas, pieveda pie slimnieka gultas, pa ceļam sacīdama:

— Paldies, ka jūs atnācāt, dakter… Es paļaujos uz jūsu uzticību, tā­pat kā uz jūsu spējām… Iesim ātrāk…

Abruāzs Parē nespēja apdomāties, kad jau stāvēja pie karaļa gultas. Tas vārgi vaidēja.

Ārsts ieskatījās karaļa savārgušajā, it kā ciešanu izkaltētajā sejā. Tad viņš pārliecās pār to, kurš viņam šobrīd bija tikai slimnieks, un uzmanīgi pataustīja augoni.

Karalis sajuta ārsta vieglo roku pieskārienu, taču nespēja atvērt acis.

— Ā, sāp! — viņš žēli čukstēja. — Sāp… Vai jūs man nevarat pa­līdzēt?..

Istabā bija diezgan tumšs. Abruāzs Parē ar žestu paaicināja Gabrielu pienest gaismekli, bet Marija apsteidza Gabrielu un pati to atnesa.

Rūpīgā apskate ilga vismaz desmit minūtes.

Dakteris neko nesacīja. Pēc tam Ambruāzs Parē, nopietns un bargs, piecēlās.

Marija Stjuarte neuzdrošinājās pārtraukt klusumu un tikai uztraukti vēroja daktera neizdibināmo sejas izteiksmi. Ko viņš teiks? Kāds būs viņa vērtējums?

Slavenais dziednieks zemu nolieca galvu, un karaliene šajā žestā sa­skatīja nāves spriedumu.

— Nu kā? — viņa čukstēja, nespēdama apslēpt uztraukumu. — Vai tiešām cerību nekādu?

— Tikai viena vienīga, — Ambruāzs atbildēja.

— Bet tomēr tā ir!

— Jā, taču arī tā ir apstrīdama… ja vien…

— Ko?

— Ja vien tas, kas man jāglābj, nebūtu karalis…

— Glābiet viņu, rīkojieties tā, it kā viņš būtu parasts mirstīgais! — Marija iesaucās.

— Bet ja man neizdosies? — Ambruāzs Parē sacīja. — Tikai Dievs ir visspēcīgs. Vai mani neapvainos slepkavībā? Es taču esmu hugenots…

— Paklausieties, — Marija viņu pārtrauca, — ja viņš izdzīvos, es jums visu mūžu būšu pateicīga, bet ja viņš… mirs, es jūs aizstāvēšu, cik spēšu! Pamēģiniet! Es jūs lūdzu! Jūs sakāt, ka tā ir pēdējā iespēja. Ak Dievs, būtu noziegums atteikties no tās!

— Jums ir pilnīga taisnība, es mēģināšu… ja man atļaus… Ja jūs pati man dosiet šo atļauju. Es neslēpju, paņēmiens, par kuru es runāju, ir jauns un no malas var likties ļoti pārdrošs.

— Patiešām? Un nekāda cita nav? — Marija nošausminājās.