Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Kas tas? — karalis vaicāja.

— Patiešām… Ļoti dīvaini… — kardināls noteica.

Viņu atkal pārņēma drebuļi, par laimi, tas nebija uz ilgu laiku, jo tūlīt zālē iedrāzās kaptenis Rišeljē. Viņa seja bija kļuvusi melna no pul­vera, rokā tam bija zobens.

— Valdniek, — viņš sacīja karalim, — dumpinieki bēg. Viņi ir pa­spējuši uzspridzināt vienas durvis, taču mums nav spējuši nekādi kaitēt! Dzīvi palikušie pārgāja pāri tiltam un nocietinājās vienā no priekšpilsētas namiem, kur mēs tos arī piebeigsim… Jūsu majestāte, varat pa logu pavē­rot šo izrēķināšanos…

Karalis pieskrēja pie loga, kardināls nostājās viņam blakus, karaliene — mazliet nostāk.

— Nu aplenkti ir viņi paši. Kas tas? Tā māja taču deg!

— Valdniek, mēs tai pielaidām uguni, — kapteinis ziņoja.

— Lieliski! Brīnišķīgi! — kardināls no sajūsmas sāka spiegt. — Pa­priecājieties, valdniek, kā viņi lec pa logiem laukā! Otrs!.. Trešais!.. Ce­turtais!.. Vēl un vēl! Vai dzirdat viņu kliedzienus?

— Mans Dievs! Nabadziņi! — Marija Stjuarte sasita plaukstas.

— Manuprāt, — karalis sacīja, — es mūsējo rindās saskatu mūsu brāli Kondē. Vai tas tiešām ir viņš, kaptein?

— Jā, jūsu majestāte, — Rišeljē apstiprināja. — Viņš visu laiku bija kopā ar mums, precīzāk — blakus hercogam de Gīzam.

— Redzat nu, kardināl, — karalis nosmīnēja, — viņš nebija jāpie­runā!

— Viņam nekas cits neatlika, - kardināls atbildēja, — prinča kungs riskēja ar pārāk daudz ko.

— Skatieties! — pēkšņi iekliedzās Marija Stjuarte. — Liesmas ap­ņēmušas visu māju. Tā tūlīt sabruks pār nelaimīgo galvām!

— Sabruka! — karalis komentēja.

— Tās ir beigas!

— Iesim projām, valdniek, jums kļūs nelabi! — Marija bija noba­žījusies un veda karali nost no loga.

— Jā, — Fransuā teica, — man tos tomēr ir žēl…

Viņš pagāja nost, bet kardināls vientulībā turpināja vērot drausmīgo ainu.

Atskanēja hercoga de Gīza balss, un tajā pašā brīdī viņš pats, mierīgs un cēls, ienāca zālē. Aiz viņa vilkās princis Kondē, visiem spēkiem pūlo­ties neizrādīt savu pazemojumu.

— Valdniek, viss ir galā, — hercogs de Gīzs vērsās pie karaļa, — sazvērnieki ir saņēmuši sodu par savu noziegumu. Es pateicos Dievam par to, ka viņš nosargāja jūsu majestāti briesmu brīdī. Pēc tā, ko es redzēju, man kļuva skaidrs, ka šīs briesmas bija lielākas, nekā man šķita pirms tam. Mūsu vidū arī atradās nodevēji.

— Nevar būt! — kardināls iesaucās.

— Jā, — hercogs sacīja. — Pirmajā hugenotu uzbrukumā tos at­balstīja karavīri, kurus bija atvedis Lamots. Viņi mums uzbruka no mu­gurpuses un uz brīdi ieguva savā pārziņā pilsētu. Varēja būt arī ļaunāk, ja sazvērniekus atbalstītu arī kapteinis Šodjē, ministra brālis. Taču viņš nokavēja un ieradās tad, kad viss jau bija izšķirts.

— Pateicos jums, mans draugs, — karalis sacīja hercogam. — Es redzu, ka Dieva žēlastība mūs sevišķi aplaimojusi šajā kaujā. Steigsimies uz kapelu, pateiksimies Dievam!

— Bet pēc tam, — kardināls sacīja, — būs jādod rīkojums pakārt tos noziedzniekus, kas palikuši dzīvi. Valdniek, ceru, ka jūs piedalīsieties nāvessoda izpildīšanā kopā ar karalieni un savu māmiņu?

— Bet tas… ir ļoti nepieciešams? — karalis negribīgi sacīja, jau ie­dams pie durvīm.

— Jā, tas ir nepieciešams, — kardināls uzstāja, sekojot tam. — Es uzskatu par savu pienākumu brīdināt jūsu majestāti, ka pāvesta nuncijs jūsu piedalīšanos pirmajā autodafē, kas notiek jūsu valdīšanas laikā, uz­skata par pilnīgi obligātu. Tur būs visi, princi Kondē ieskaitot. Vai tad jūs varat tur nebūt klāt, jūsu majestāte!

— Bet, ak Dievs, vai mēs neapsteidzam notikumus? Vainīgie taču vēl nav notiesāti.

— Viņi jau ir notiesāti, jūsu majestāte!

— Lai tā būtu, — karalis noteica. — Jums vēl būs iespēja pārliecināt mani par šo šausmīgo nepieciešamību. Bet tagad iesim, kardināla kungs, metīsimies ceļos altāra priekšā un pateiksimies Dievam, ka viņš ir no­vērsis no mums šīs sazvērestības briesmas.

— Valdniek, — hercogs de Gīzs sacīja, — tomēr jums nevajadzētu pārspīlēt šo notikumu nozīmi un piešķirt tiem lielāku svaru, nekā tie to pelnījuši. Jo tie taču bija vienkārši nemieri, un nekas vairāk.

Noklausītajā manifestā, tika teikts, ka sazvērnieki „nav gribējuši vēr­sties ne pret karali personīgi, ne pret prinčiem, ne pret valsts iekārtu", un tomēr tos apsūdzēja atklāta dumpja sarīkošanā un viņus sagaidīja pil­soņu kara zaudētāju liktenis.

Tajos laikos hugenotiem bija maz izredžu uz apžēlošanu pat tajos gadījumos, ja tie bija parasti mierīgi pavalstnieki. Patiešām, Lotringas kardināls sevi pierādīja kā īsts baznīcas administrators un ne pārāk krietns kristietis.

Viņš uzticēja sacelšanās izmeklēšanu Parīzes tiesu palātas augstma­ņiem un kardinālam Olivjē. Tiesu mašīna sāka griezties apskaužamā ātru­mā — nopratināšanas ritēja zibenīgi, spriedumi tika pasludināti vēl ātrāk.

Bet sacelšanās ierindas cīnītājiem pat formalitātes tika uzskatītas par liekām. Tos kāra turpat Ambuāzā, neapgrūtinot tiesu palātu.

Beidzot ar Lotringas Kārļa pūlēm viss bija pabeigts triju nedēļu lai­kā.

Uz 15. aprīli Ambuāzā bija nolikta hugenotu vadītāju nāvessoda izpil­dīšana. Bija jāizpilda sods divdesmit septiņiem baroniem, vienpadsmit grāfiem, septiņiem marķīziem un piecdesmit galminiekiem.

Šiem apšaubāmajiem reliģiskajiem svētkiem centās piešķirt vajadzīgo spožumu un vērienu. Sagatavošanās darbi bija grandiozi. No Parīzes līdz Nantei iedzīvotāju uzmanību piesaistīja ar visiem tolaik iespējamiem lī­dzekļiem — par nāvessodu visiem dzirdot vēstīja gan ziņneši, gan ga­rīdznieki.

Noliktajā stundā laukumā cietokšņa priekšā, kur vajadzēja risināties asiņainajiem notikumiem, tika uzceltas trīs skaistas tribīnes. Vidējā, vis­skaistākā, bija paredzēta karaļa ģimenei.

Visapkārt bija koka soli, tur sasēdās apkārtnes ļaudis, kas bija sadzīti šurp gan ar labu, gan ar ļaunu. Bez tam daudzi bija ieradušies vienkārši ziņkārības dēļ vai būdami fanātiķi.

Visi šie apstākļi kopā Ambuāzā bija saveduši tik daudz ļaužu, ka pirms lielās dienas vairāk nekā desmit tūkstošiem „viesu" nācās nakšņot klajā laukā.

15. aprīļa rītā visi pilsētas jumti bija skatītāju pilni, bet par vietu pie loga, kas izgāja uz laukumu, maksāja pat desmit ekijus — tiem laikiem tā bija milzīga summa.

Nožogota laukuma vidū bija plašs paaugstinājums, apsegts ar melnu audeklu. Uz paaugstinājuma bija soda vieta.

Sānos atradās tiesas sekretāra krēsls, jo viņam būs jānosauc katrs notiesātais un jānolasa spriedums.

Laukumu apsargāja strēlnieku rota un karaļa personīgā apsardze.

Pēc svinīgās mesas notiesātos pieveda pie ešafota pakājes. Tiem bla­kus gāja mūki, cenšoties viņus pierunāt nožēlot grēkus un atteikties no savas ticības. Taču neviens no viņiem negribēja to darīt. Viņi pat neko neatbildēja mūkiem.

Tribīnes jau bija pilnas, izņemot vidējo. Karalis un karaliene, no ku­riem gandrīz ar varu izvilka solījumu būt klāt soda izpildīšanā, jau ie­priekš noteica, ka ieradīsies tikai uz pašām beigām, kad sodīs sacelšanās galvenos iedvesmotājus.

Pusdienlaikā sākās autodafē.

Kad pirmais no tiesātajiem kāpa uz ešafota, visi pārējie sāka dziedāt psalmus. Tā viņi centās dot mierinājumu tam, kurš gāja savu pēdējo gai­tu, un tajā pašā laikā ienaidnieka un nāves priekšā parādīt savu nelo­kāmību.