MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

— Piedodiet — kā jūs sauc? — konferansjē pavaicāja.

— Nikolajs Kanavkins, — iznākušais kautrīgi atbildēja.

— Ā, ļoti patīkami, pilsoni Kanavkin, tātad?

— Nododu valstij, — klusu atbildēja Kanavkins.

— Cik?

— Tūkstoš dolāru un divdesmit zelta desmitnieku.

— Bravo! Visu, cik jums ir?

Programmas vadītājs urbās ar skatienu Kanavkinam tieši acīs, un Nikanoram Ivanovičam pat likās, ka tas nav skatiens, bet kaut kādi stari, kas iet Kanavkinam cauri gluži kā rentgens. Zālē pārstāja elpot.

— Ticu! — beidzot mākslinieks iesaucās un apdzēsa savus starus. — Ticu! Šīs acis nemelo. Cik reižu es jums neesmu teicis, ka jūsu galvenā kļūda ir tā, ka pa īstam nenovērtējat cilvēka acu nozīmi! Saprotiet taču, ka mēle var noslēpt patiesību, bet acis — nekad! Jums uzdod negaidītu jautājumu, jūs pat nenodrebat, vienā mirklī jūs esat saņēmis sevi rokās, zināt, kas jāsaka, lai noslēptu patiesību, un runājat visai pārliecinoši, neviens vaibsts jūsu sejā nepakustas, bet diemžēl jautājuma satrauktā patiesība uz īsu mirkli ielec no dvēseles dzīlēm jūsu acīs, un viss ir pagalam. Viņa ir pama­nīta, un jūs esat pieķerts!

Ar lielu kaismi teikdams šo pārliecinošo runu, mākslinieks mīlīgi apvaicājās Kanavkinam:

— Un kur tad ir slēptuve?

— Pie manas tantes — pie Porohovņikovas Prečistenkā…

— Ā! Tas ir… pagaidiet… tas ir, pie Klaudijas Iļjiņičnas, tā viņu sauc?

-Jā.

— Ak jā, jā, jā, jā! Tāds mazs namiņš? Ar puķu dārziņu? Skaidrs, skaidrs! Un kurā vietā jūs tur nobāzāt?

— Pagrabā, kārbā…

Mākslinieks sasita plaukstas.

— Kur tas ir redzēts? — viņš bēdīgā balsī iesaucās. — Tur taču it mitrs un viss var sapelēt. Vai tad tādiem cilvēkiem var dot rokās valūtu? Ko? Taisni kā tādi bērni, goda vārds!

Kanavkins arī pats saprata, ka izrīkojies neglīti un vainīgs vien ir, un viņa cekuls noslīga uz leju.

— Nauda, — turpināja mākslinieks, — jāglabā valsts bankā, speciālās sausās, labi apsargātās telpās, nevis tantes pagrabā, kur, starp citu, arī žurkas nezin ko var izdarīt. Kauna lieta, Kanavkin! Jūs taču esat liels cilvēks.

Kanavkins, nezinādams, kur dēties, knibināja savas žaketes stūri.

— Nu labi, — mākslinieks norimās, — necilāsim vccas lietas… — Un pēkšņi negaidot piebilda: —Jā, pie tās pašas reizes, lai mašīna lieku reizi nav jādzenā… tantei pašai taču arī ir? Vai ne?

Kanavkins nebija gaidījis, ka viss iegrozīsies tādā veidā, satrūkās, un teātrī iestājās pilnīgs klusums.

— Ehē, Kanavkin, — ar maigu pārmetumu balsī noteica konfe­ransjē, — bet es viņu vēl slavēju! Te tev nu bija, ne no šā, ne no tā ņem un sāk dripselēties! Tas nekur neder, Kanavkin! Es taču tikko stāstīju jums par acīm. Tūlīt redzams, ka tantei ari ir. Un kāpēc jums mūs jāspīdzina?

— Ir gan! — braši iekliedzās Kanavkins.

— Bravo! — iekliedzās arī konferansjē.

— Bravo! — mežonīgi ieaurojās ari zāle.

Kad visi norimās, konferansjē apsveica Kanavkinu, paspieda viņam roku, piedāvājās aizvest mājās ar mašīnu un vienam aiz kuli­sēm pavēlēja ar to pašu mašīnu aizbraukt pie tantes un ielūgt viņu uz sieviešu teātra programmu.

— Jā, es jums gribēju pavaicāt, vai tante jums nav teikusi, kur viņa savu mantību glabā, — konferansjē painteresējās, sniegdams Kanavkinam papirosu un aizdegtu sērkociņu. Tas aizsmēķēja un skumīgi pasmaidīja. — Ticu, ticu, — mākslinieks nopūtās, — šita vecā sīkstule ne vien krustdēlam, bet pašam velnam neko neteiks.

Ko lai dara, pamēģināsim viņā pamodināt cilvēciskas jūtas! Iespējams, ka viņas šeftmaņa dvēselītē visas stīdziņas vēl nav satrūkušas. Visu labu, Kanavkin!

Un Kanavkins aplaimots aizbrauca. Mākslinieks pavaicāja, vai vēl kāds negrib atdot valūtu, bet vienīgā atbilde bija klusums.

— Ērmi gan jūs esat, dieva vārds! — Mākslinieks paraustīja plecus, un priekškars viņa priekšā aizvērās.

Lustras nodzisa, labu bridi valdīja tumsa, un no tālienes atplūda nervoza tenora dziedāšana:

«Tur zelta kaudzes sver un sver un visu manās lādēs ber.»

Pēc tam kaut kur tālu, tālu divreiz noskanēja aplausi.

— Sieviešu teātri kaut kāda dāmiņa nodod valūtu, — negaidīti ierunājās Nikanoram Ivanovičam blakus sēdošais sarkanmatainais bārdainis un nopūties piebilda: — Eh, nebūtu man bijis to zosu! Man, mīļo cilvēk, Lianozovā ir īstas kaujas zosis. Bail, ka bez manis var nosprāgt Kaujas putniņš, tas prasa labu kopšanu… Eh, nebūtu bijušas tās zosis! No tā Puškinā man ne silts, ne auksts. — Un viņš turpināja dvest nopūtas.

Tad zālē aizdegās gaisma un Nikanors Ivanovičs sapnī redzēja, ka pa visām durvīm gāžas iekšā pavāri ar baltām micēm galvā un zupas kausiem rokās. Virtuves puikas iestiepa zālē kubulu zupas un veselu kalnu sagrieztas rupjmaizes. Skatītāji atdzīvojās. Dzīves­priecīgie pavāri tekalēja starp teatrāļiem, lēja bļodiņās zupu un dalīja maizi.

— Ēdiet, puiši, — pavāri klaigāja, — un dodiet nost valūtu! Kam jums šeit tupēt pārvelti? Ir nu gan liels prieks strēbt šo suslu! Būtu vākušies mājās, iemetuši kādu lāsīti, uzkoduši, un būtu pavisam labi!

— Piemēram, kāpēc tev, papuci, šeit jādēd? —Tieši pie Nikanora Ivanoviča vērsās pavārs ar resnu, sarkanīgu kaklu, sniegdams bļo­diņu, kur šķidrumā peldēja vientulīga kāpostlapa.

— Nav! Nav! Nu, nav man! — briesmīgā balsī iekliedzās Nikanors Ivanovičs. — Saproti, nav!

— Ak nav? — draudīgā balsī ierēcās pavārs. — Nav? — viņš maigā sievietes balsī jautāja. — Nu, nav jau, nav jau, — viņš nomierinoši teica un pārvērtās par feldšerieni Praskovju Fjodorovnu.

Viņa viegli purināja aiz pleca miegā stenošo Nikanoru Ivanoviču. Tad ari pavāri izgaisa un teātris ar visu priekškaru sagāzās vienā čupā. Nikanors Ivanovičs caur asarām saskatīja savu klīnikas istabu un divus baltos halātos, taču tic nebija nekautrīgie pavāri ar saviem padomiem, bet gan dakteris un tā pati Praskovja Fjodorovna, kurai rokās bija nevis bļodiņa, bet ar marli pārsegts šķīvītis un uz tā šprice.

— Kā nu tā var, — Nikanors Ivanovičs rūgti noteica iešļircinā­juma laikā, — man nav, un beigta balle! lai Puškins viņiem nodod valūtu! Man nav!

— Nav, nav, — labsirdīgā Praskovja Fjodorovna viņu mierināja, — kam nav, no tā nav ko prasīt.

Nikanoram Ivanovičam pēc iešļircinājuma kļuva vieglāk, un viņš aizmiga bez kādiem sapņiem.

Bet viņa klaigāšanas dēļ nemiers pārsviedās uz 120. istabu, kuras iemītnieks pamodās un sāka meklēt savu galvu, uz 118., kur nemiers pārņēma nepazīstamo meistaru, kas aiz grūtsirdības sāka lauzīt rokas, skatīdamies uz mēnesi un atcerēdamies savas dzīves pēdējo rūgto rudens nakti, gaismas strēmelīti pagrabstāvā pie durvīm un atrisušos matus.

No 118. istabas pa balkonu nemiers pārsviedās pie Ivana, arī viņš pamodās un sāka raudāt.

Bet ārsts ātri nomierināja visus satrauktos un bēdu nomāktos, un viņi sāka slīgt miegā. Visvēlāk, kad pār upi jau ausa rīts, aizmi­ga Ivans. Pēc saņemtajām zālēm, kas lēnām izkliedējās pa visu ķer­meni, miers apņēma viņu gluži kā vilnis. Ķermenis kļuva viegliņš, un galvu apvējoja silts snauduma vējiņš. Viņš aizmiga, un pēdējais, ko viņš saklausīja, — tā bija mostošos putnu čivināšana mežā. Bet ari tā drīz vien noklusa, un viņš sapnī redzēja, ka saule pār Kailo Kalnu jau slīga arvien zemāk un pašu kalnu apjoza divkārša sardzes ķēde…