MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

Viņa bija ļoti uzstājīga, un es, lai nevajadzētu strīdēties (man bija kaut kāda nojauta, ka uz Melno jūru braukt nenāksies), apsolīju, ka pēc dažām dienām to izdarīšu. Bet viņa teica, ka pati man nopirks biļeti. Tad es izņēmu visu savu naudu, apmēram desmit tūkstošus, un atdevu viņai.

«Kāpēc tik daudz?» viņa brīnījās.

Es teicu, ka baidos no zagļiem un tāpēc lūdzu paglabāt naudu līdz manai aizbraukšanai. Viņa paņēma to, ielika somiņā, skūpstīja mani un teica, ka viņai vieglāk nomirt nekā atstāt mani tādā stāvoklī vienu pašu, taču viņu gaida un viņa pakļaujas nepieciešamībai un rit atkal atnāks. Viņa lūdza, lai es ne no kā nebaidos.

Tas bija vakara krēslā ap oktobra vidu. Un viņa aizgāja. Neaiz- dedzis lampu, es apgūlos uz dīvāna un aizmigu. Mani pamodināja sajūta, ka astoņkājis ir klāt. Taustīdamies pa tumsu, tik tikko spēju aizdegt lampu. Kabatas pulkstenis rādīja divi naktī. Es biju apgūlies nevesels, bet pamodos pavisam slims. Man pēkšņi likās, ka rudens tumsa izspiedīs stiklus, iešļāksics istabā un es noslīkšu tajā kā tintē. Pēc pamošanās biju kļuvis par cilvēku, kas vairs nevalda pār sevi. Es iekliedzos, un mani pārņēma doma, ka jāskrien pie kāda, kaut vai augšā pie mana būvētāja. Es cīnījos ar sevi kā neprātīgs. Man pietika spēka aizvilkties līdz krāsniņai un iekurināt to. Kad malka sāka sprakšķēt un durtiņas ieklabējās, man kļuva it kā drus­ciņ labāk. Es metos priekšnamā un aizdedzu tur uguni, atradu pudeli baltvīna, atkorķēju to un sāku no kakliņa dzert vīnu. Tas mazliet notrulināja bailes, vismaz tik daudz, lai nebūtu jāskrien pie būvētāja, un es atgriezos pie krāsns. Attaisīju durtiņas, karstums sāka man svilināt seju un rokas, un es čukstēju:

«Sajūti, ka ar mani notikusi nelaime! Atnāc, atnāc, atnāc!»

Bet neviens nenāca. Krāsniņā rēca uguns, logā dauzījās lietus. Tad notika pats pēdējais. Es izņēmu no atvilktnes smagās romāna pakas un melnrakstu burtnīcas un sāku tās dedzināt. Tas ir bries­mīgi grūti, jo aprakstīts papīrs nelabprāt deg. Aplauzīdams nagus, es plēsu burtnīcas, liku tās stāvus starp pagalēm un ar kruķi ruši­nāju lapas. Pelni pa reizei ņēma pār mani virsroku, smacēja liesmu, bet es cīnījos ar tiem, un romāns, sīksti pretodamies, tomēr palēnām gāja bojā. Acu priekšā vīdēja pazīstami vārdi, dzeltenīgums neap­turami līda pa lappusēm uz augšu, bet vārdi palika ari uz tā. Tie pazuda vienīgi tad, kad papīrs nomelnēja un es ar kruķi tos nikni piebeidzu.

Šinī brīdī kaut kas klusiņām sāka skrāpēties pie loga. Sirds sāka dauzīties, un es, iegrūdis pēdējo burtnīcu ugunī, steidzos atvērt durvis. No mana pagraba uz durvīm veda ķieģeļu pakāpieni. Klupdams pār tiem, es metos pie durvīm un klusu pajautāju:

«Kas tur ir?»

Un balss, viņas balss man atbildēja:

«Tā esmu es.»

Neatceros, kā es tiku galā ar ķēdi un atslēgu. Tikko pārkāpusi pār slieksni, viņa piekļāvās man — galīgi slapja, slapjiem vaigiem un atrisušiem matiem, dreboša. Es spēju pateikt tikai vienu vārdu:

«Tu… tu?» — un man aprāvās balss, un mēs skrējām lejā. Priekš­namā viņa nosvieda mēteli, un mēs ātri iegājām pirmajā istabā. Klusu iekliegušies, viņa ar kailām rokām izgrāba no krāsns pēdējo, kas tur bija palicis, paciņu, kas no apakšas jau gruzdēja. Istaba uzreiz piepildījās ar dūmiem. Es ar kājām samīdīju uguni, bet viņa nokrita uz dīvāna un sāka raudāt drudžaini un nevaldāmi.

Kad viņa pieklusa, es teicu:

«Es ienīstu šo romānu, un man ir bail. Es esmu slims. Man ir baigi.»

Viņa piecēlās kājās un ierunājās:

«Ak Dievs, cik tu esi slims! Par ko tas viss, par ko? Bet es tevi izglābšu, es izglābšu tevi! Ko tas viss nozīmē?»

Es redzēju viņas acis, pietūkušas no dūmiem un asarām, un jutu, ka aukstas rokas glauda manu pieri.

«Es izārstēšu tevi, es izārstēšu,» viņa murmināja, iekrampējušies man plecos, «tu viņu restaurēsi! Kāpēc, kāpēc es neatstāju pie sevis vienu eksemplāru?»

Niknumā nozibinājusi zobus, viņa vēl kaut ko neskaidri noteica. Pēc tam, sakniebusi lūpas, lasīja kopā un gludināja apdegušās lapiņas. Tā bija kāda nodaļa no romāna vidus, neatceros, kura. Viņa akurāti salika visas apdegušās lapas, ietina tās papīrā un pārsēja ar lentīti. Visa viņas rīcība pauda apņēmību un savaldību. Viņa paprasīja vīnu un, iedzērusi to, ierunājās mierīgāk.

«Redz, kā ir jāsamaksā par meliem,» viņa teica, «un es vairāk negribu melot! Es paliktu pie tevis tūlīt, bet man negribas, lai tas notiktu tādā veidā. Es negribu, lai viņš visu mūžu atcerētos, ka esmu no viņa aizbēgusi naktī. Viņš man neko ļaunu nav nodalījis. Viņu izsauca pēkšņi, viņu fabrikā izcēlies ugunsgrēks. Bet viņš drīz atgriezīsies. Es izskaidrošos ar viņu rit no rīta, pateikšu, ka mīlu citu, un atgriezīšos pie tevis uz visiem laikiem. Saki — bet varbūt tu to nemaz negribi?»

«Nabadzīte mana,» es teicu viņai, «es neļaušu tev tā darīt! Ar mani būs slikti, un cs negribu, lai tu ietu bojā kopā ar mani.»

«Tas ir vienīgais iemesls?» viņa jautāja, un viņas acis pieliecās tuvu, tuvu pie manām.

«Vienīgais.»

Viņa spēji atplauka, piekļāvās man, apvija rokas ap kaklu un teica:

«Es eju bojā kopā ar tevi. No rīta es būšu pie tevis.»

Un te nu ir pēdējais, ko atceros no savas dzīves, — gaismas strēmelīte no mana priekšnama, atrisusi matu cirta šajā strēmelītē, viņas berete un apņēmības pilnās acis. Vēl es atceros tumšu siluetu uz ārdurvju sliekšņa un baltu vīstoklīti.

«Es tevi pavadītu, bet man vairs nav spēka vienam nākt atpakaļ, es baidos.»

«Nebaidies! Pacieties dažas stundas! Rīt no rīta es būšu pie tevis!» Tie ari bija viņas pēdējie vārdi manā dzīvē.

Csst! — pēkšņi slimais pārtrauca pats sevi un pacēla pirkstu. — Ši mēness nakts ir nemierīga.

Viņš nozuda uz balkona. Ivans dzirdēja, ka ritentiņi aizbrauc pa koridoru, kaut kas iešņukstas vai vārgi iekliedzas.

Kad viss noklusa, viesis atgriezās un paziņoja, ka 120. istaba dabūjusi iemītnieku. Atveduši vienu, kurš lūdz, lai tam atdod galvu. Abi runātāji satraukti paklusēja, bet nomierinājušies atgriezās pie pārtrauktās sarunas. Viesis jau pavēra muti, bet šī naksniņa patiešām nebija no mierīgajām. Koridorā vēl bija dzirdamas balsis, un viesis sāka čukstēt Ivanam ausī tik klusu, ka tas, ko viņš stāstīja, kļuva zināms tikai vienam pašam dzejniekam, atskaitot pirmo frāzi:

— Piecpadsmit minūtes pēc tam, kad viņa no manis aizgāja, pie maniem logiem sāka dauzīties…

Tas, par ko slimais čukstēja ausī, acīmredzot viņu stipri satrauca. Šad un tad viņa seja noraustījās krampjos. Viņa acīs plāvoja un svaidījās te bailes, te nevaldāmas dusmas. Stāstītājs rādīja uz mēne­si, kura sen vairs nebija uz balkona. Tikai tad, kad ārpusē vairs nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, viesis atvirzījās no Ivana un ierunājās skaļāk:

— Jā, tā es ap janvāra vidu tajā pašā mētelī, tikai bez pogām, stāvēju savā pagalmiņā un rāvos čokurā no aukstuma. Aiz manis bija kupenās ieputināti ceriņkrūmi, bet priekšā, lejā, — vāji apgais­moti un ar aizkariem aizvilkti mani logi; cs pieplaku pie viena no tiem un ieklausījos — manās istabās spēlēja patafons. Tas bija viss, ko sadzirdēju. Bet saskatīt nevarēja nekā. Mazliet pastāvējis, es devos pa vārtiņiem ārā uz šķērsielu. Tur griezās putenis. Man gar kājām aizšāvās suns, nobaidīdams mani, un es aizbēgu no tā uz ielas otru pusi. Aukstums un bailes, kuras bija kļuvušas par manu pastāvīgo pavadoni, dzina mani izmisumā. Man nebija kurp iet, un visvienkāršākais, protams, būtu mesties zem tramvaja tajā pašā ielā, uz kuru izgāja mana šķērsiela. Iztālēm es redzēju šīs apgais­motās, apledojušās kastes un dzirdēju, cik derdzīgi tās šņirkst no aukstuma. Bet, manu mīļo kaimiņ, tur jau tas joks, ka bailes bija katrā manā šūniņā. Un, tāpat kā no suņa, man bija bailes ari no tramvaja. Jā, ticiet man, ka ļaunākas slimības par manējo šinī iestādē nav.