MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

Rūgta rieva ievilkās viesa lūpu kaktiņos.

— Jāskatās patiesībai acīs, — un viesis pagrieza seju uz to pusi, kur caur naksnīgiem mākoņiem auļoja debesu spīdeklis. — Kā jūs, tā es — mēs abi esam vājprātīgi, tur nav ko liegties! Redzat, viņš jūs satricināja līdz sirds dziļumiem, un jūs sajukāt, jūsos acīmredzot bija tam piemērota augsne. Tas, ko jūs stāstāt, bez šaubām, ir īstenībā noticis. Bet tas ir tik neparasti, ka pat tik ģeniāls psihiatrs kā Stravinskis jums, protams, nenoticēja. Vai viņš jūs izmeklēja? (Ivans pamāja ar galvu.) Jūsu sarunu biedrs ir bijis gan pie Pilāta, gan brokastojis pie Kanta, un tagad viņš ir ieradies Maskavā.

— Bet viņš taču velns zin ko šeit var pastrādāt! Kaut kādā veidā viņš ir jānoķer! — Jaunajā Ivanā gan ne sevišķi droši, tomēr pacēla galvu iepriekšējais — vēl galīgi visu nepaspēlējušais Ivans.

— Jūs jau pamēģinājāt, un pietiek, — ironiski sacīja viesis, — ari citiem mēģināt neieteicu. Par to, ka pastrādās, varat būt pilnīgi drošs. Aijaijai! Cik žēl, ka ar viņu satikāties jūs, nevis es! Kaut viss jau ir sa­dedzis un ogles klāj pelni, es tomēr zvēru, ka par tādu tikšanos atdo­tu Praskovjas Fjodorovnas atslēgu saišķi, jo cita nekā man nav ko dot. Es esmu nabags!

— Bet kāpēc viņš jums vajadzīgs?

Viesis ilgi klusēja un svārstījās, taču beidzot ierunājās:

— Redzat, cik dīvaina sagadīšanās — es tupu šeit par to pašu, par ko jūs, tas ir, Poncija Pilāta dēļ, — viesis bailīgi paskatījās visapkārt un teica: — Lieta tāda, ka es pirms gada uzrakstīju romānu par Pilātu.

— Jūs esat rakstnieks? — dzejnieks ieinteresējās.

Viesim satumsa seja, viņš piedraudēja Ivanam ar dūri un pēc tam teica:

— Es esmu meistars. — Viņš kļuva skarbs un nopietns un izvil­ka no kabatas galīgi sataukotu melnu cepurīti, uz kuras ar dzel­tenu zīdu bija uzšūts burts «M». Viņš šo cepurīti uzlika galvā un pagriezās pret Ivanu gan no priekšas, gan profilā, lai parādītu, ka viņš ir meistars. — Viņa pati ar savām rokām man to uzšuva, — viņš noslēpumaini piebilda.

— Bet kā jūs sauc?

— Man vairs nav vārda, — ar drūmu nicību atbildēja savādais viesis, — es atteicos no tā, tāpat kā no visa šai dzīvē. Nerunāsim vairs par to!

— Kaut vai par romānu pastāstiet, — delikāti palūdza Ivans.

— Lai notiek! Tas, kas ar mani ir noticis, gluži parasti neiz­klausās, — iesāka viesis.

…Pēc izglītības viņš ir vēsturnieks, vēl pirms diviem gadiem strādājis vienā no Maskavas muzejiem un turklāt ari tulkojis.

— No kādas valodas? — Ivans painteresējās.

— Es protu piecas valodas, neskaitot dzimto valodu, — viesis atbildēja, — angļu, franču, vācu, latīņu un grieķu. Nu, un tā pa vidām lasu arī itāliski.

— Oho! — ar skaudību nočukstēja Ivans.

Vēsturnieks dzīvojis vientuļi, radinieku viņam vispār nav bijis un Maskavā ari paziņu tikpat kā nebijis. Un, iedomājieties, vienā jaukā dienā viņš vinnējis simttūkstoš rubļu.

— Iedomājieties, cik es biju pārsteigts, — čukstēja viesis ar melno cepurīti, — kad iebāzu roku netīrās veļas grozā un skatos: tāds pats numurs kā avīzē! Obligāciju, — viņš paskaidroja, — man muzejā iedeva.

Simt tūkstošus vinnējis, Ivana noslēpumainais viesis bija darījis tā: sapircis grāmatas, pametis savu istabu Miesnieku ielā…

— Ū-h, drausmīgs ūķis! — viesis norūcās.

…un aizgāja par īrnieku pie individuāla būvētāja netālu no Arbata…

— Vai jūs zināt, kas tas ir — individuāls būvētājs? — viesis pajautāja Ivanam un tūlīt pats atbildēja: —Tā ir samērā neliela blēžu grupa, kura kaut kādā veidā Maskavā saglabājusies…

Noīrējis no būvētāja divas pagrabistabas dārza mājiņā. Darbu muzejā pametis un sācis rakstīt romānu par Ponciju Pilātu.

— Ai, tas bija viens zelta laiks, — stāstītājam mirdzēja acis, — pilnīgi atsevišķs dzīvoklītis ar priekšnamu — un tajā izlietne ar ūdens krānu, — nez kāpēc viņš to īpaši uzsvēra, — mazi lodziņi virs paša trotuāra, kurš ved iekšā no vārtiņiem. Tieši pretī, četru soļu atstatumā, pie sētas — ceriņi, liepa un kļava. Aijaijai! Ziemā es pavisam reti redzēju gājēju melnās kājas aiz loga un dzirdēju snie­ga gurkstēšanu. Krāsniņā man mūžīgi kurējās uguns. Bet pēkšņi bija klāt pavasaris — un caur nespodrajiem logu stikliem es ieraudzīju sākumā kailus, bet vēlāk jau zaļojošus ceriņkrūmus. Un taisni tad, pagājušajā pavasari, notika kaut kas vēl brīnumaināks nekā simt tūkstošu vinnēšana. Bet simt tūkstoši teču ir milzīga summa, vai ne?

— Kā nu ne, — atzina Ivans, kurš klausījās ar lielu uzmanību.

— Es atvēru logu un pats sēdēju otrā — pavisam maziņā ista­biņā, — viesis sāka rādīt ar rokām, — tā… šeit būtu dīvāns, pretī — otrs dīvāns, starp tiem galdiņš un uz tā brīnišķīga naktslampiņa, tuvāk pie loga — grāmatas, un te — mazs rakstāmgalds, bet pir­majā istabā — tā bija ārkārtīgi liela, četrpadsmit kvadrātmetru, — tikai grāmatas, grāmatas, grāmatas un krāsniņa. Cik man bija brīnišķīgi dzīves apstākļi!

Ceriņi smaržoja neparasti! Galva no paguruma kļuva viegla, un Pilāts ar joni tuvojās beigām…

— Baltā mantija, sarkanā odere. Skaidrs! — iesaucās Ivans.

— Tieši tā! Pilāts joņoja uz beigām, uz pašām beigām, un es jau zināju, ka romāns beigsies ar vārdiem: «…Jūdu zemes piektais pro­kurators jātnieks Poncijs Pilāts.» Nu, dabiski, es gāju pastaigāties. Simt tūkstoši — tā ir milzīga summa, un man bija ļoti labs pelēks uzvalks. Vai ari devos uz kādu lētu restorānu pusdienās. Arbatā bija brīnumains restorāns, nezinu, vai tas pastāv vēl tagad.

Tp viesa acis plaši ieplētās, un viņš, skatīdamies uz mēnesi, turpināja čukstēt:

— Viņai rokās bija riebīgas, uzbudinošas, dzeltenas puķes. Velns viņu sazin kā tās sauc, bet tās pašas pirmās parādās Maskavā. Un šīs puķes īpaši izcēlās uz viņas melnā pavasara mēteļa. Viņai rokās bija dzeltenas puķes! Nelaba krāsa. Viņa nogriezās no Tveras ielas šķērsielā un atskatījās. Nu, jūs taču zināt, kāda ir Tveras iela? Pa to virzījās tūkstošiem cilvēku, bet es jums galvoju, ka viņa redzēja tikai mani un paskatījās ne vien ar satraukumu, bet pat ar tādām kā sāpēm. Mani satrieca ne tik daudz viņas skaistums, cik neparastā, neredzētā vientulība viņas acīs.

Dzeltenajām puķēm pakļaudamies, es ari iegriezos šķērsielā un sāku viņai sekot. Mēs gājām pa līko, pelēcīgo šķērsielu klusē­dami, es pa vienu pusi, viņa — pa otru. Un, vai jūs varat iedomāties, šķērsielā nebija nevienas dzīvas dvēseles! Es mocījos, jo man šķita, ka ar viņu ir jāparunā, un uztraucos, ka nespēšu ne vārda pateikt, viņa aizies un es viņu vairs nekad neredzēšu.

Un, iedomājieties, viņa ierunājās pirmā:

«Vai jums manas puķes patīk?»

Es skaidri atceros, kā noskanēja viņas balss, diezgan pazema, bet nelīdzena, un, lai cik dumji tas būtu, man izlikās, ka atbalss aiz­plūst pa šķērsielu un atduras pret dzeltenu un netīru sienu. Es ātri pārgāju ielas otrajā pusē, piegāju klāt viņai un atbildēju:

«Nē.»

Viņa paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet es pēkšņi pavisam negai­dīti sapratu, ka visu mūžu esmu mīlējis tieši šo sievieti. Tas tik ir numurs, vai ne, ko? Jūs, protams, teiksit, ka esmu jucis.

— Neko es neteikšu, — Ivans iesaucās un mudināja, — lūdzu, tālāk!