MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Un viesis turpināja:

— Jā, viņa izbrinijusics paskatījās uz mani un pēc tam jautāja:

«Jums vispār nepatīk puķes?»

Viņas balsī, kā man toreiz likās, bija saklausāms naidīgums. Es gāju viņai blakus, centos iet soli solī un, pašam par brīnumu, itin nemaz nejutos neveikli.

«Nē, man patīk puķes, tikai ne tādas,» es teicu.

«Bet kādas tad?»

«Man patīk rozes.»

Un tūlīt es savus vārdus nožēloju, jo viņa vainīgi pasmaidīja un iesvieda savas puķes renstelē. Drusku apjucis, es tomēr pacēlu tās un pasniedzu viņai, bet viņa pavīpsnājusi atgrūda puķes, un tālāk tās bija jānes man.

Kādu laiku gājām klusēdami, līdz beidzot viņa man puķes atņē­ma un nosvieda uz bruģa, pēc tam ar savu melnā, garā cimdā tērpto roku paņēma mani zem rokas un mēs gājām blakus.

— Tālāk, — teica Ivans, — un neizlaidiet, lūdzu, neko!

— Tālāk? — viesis pārjautāja. — Tālāko jūs pats varat iedomā­ties. — Viņš pēkšņi ar labo piedurkni noslaucīja negaidīti parādī­jušos asaru un turpināja: — Mīlestība izlēca mūsu priekšā, tāpat kā no zemes apakšas šķērsielā iznirst slepkava, un trāpīja mūs abus uzreiz.

Tā ķer zibens, tā trāpa somū duncis!

Viņa gan vēlāk apgalvoja, ka tas tā nav bijis, ka mēs, protams, viens otru esam mīlējuši jau sen, sen, vēl neredzējuši un neiepazi- nuši viens otru, un ka viņa dzīvojusi ar citu cilvēku, un es toreiz…

ar to, kā vinu…

— Ar ko? — jautāja Bezpajumtnieks.

— Ar to… nu, ar to… nu, ar šito… — viesis atbildēja un sāka knikšķināt pirkstus.

— Jūs bijāt precējies?

— Nu kā tad, tāpēc jau es knikšķinu pirkstus… Ar šito… Vareņku, Maņečku… nē, Vareņku… viņai vēl strīpaina kleita bija… muzejā… es tiešām nevaru atcerēties.

Viņa teica, ka todien iznākusi ar dzeltenām puķēm rokā, lai es viņu beidzot atrastu, un, ja tas nebūtu noticis, viņa būtu noindēju- sies, jo viņas dzīve bijusi tukša.

Jā, mīlestība trāpīja mūs acumirklīgi. Es to sapratu jau tajā pašā dienā, kad, pilsētu sev apkārt nemanīdami, pēc kādas stundas bijām iznākuši krastmalā pie Kremļa sienas.

Mēs sarunājāmies tā, it kā tikai vakar būtu šķīrušies, it kā daudzus gadus būtu pazīstami. Mēs norunājām, ka nākošajā dienā satiksimies turpat, pie Maskavas upes, un satikāmies. Pāri mums spīdēja maija saule. Un drīz, pavisam drīz šī sieviete kļuva par manu slepeno sievu.

Viņa nāca pie manis katru dienu, bet gaidīt viņu es sāku no paša rīta. Šī gaidīšana izpaudās tā, ka pārvietoju priekšmetus uz galda. Desmit minūtes pirms viņas atnākšanas es sēdos pie lodziņa un klausījos, vai nenoklaudzēs vecie vārtiņi. Un jocīgi: kamēr mēs vēl nebijām satikušies, musu mazajā pagalmiņā reti kāds iemaldījās, jāsaka skaidri un gaiši, neviens, bet tagad man šķita, ka visa pilsēta gāžas šurp. Noklaudz vārtiņi, sirds salecas, un, iedomājieties, aiz loga manas sejas augstumā atkal kaut kādi netīri zābaki. Nažu trinējs. Kam gan mūsu mājā vajadzīgs nažu trinējs? Ko trīt? Kādus nažus?

Vina vārtiņus vēra vienreiz, bet mana sirds līdz tam salēcās ne mazāk kā desmit reižu. Es nemeloju. Vēlāk, kad viņai vajadzēja būt klāt un pulkstenis rādīja pusdienlaiku, sirds nemitējās dauzīties tik ilgi, kamēr bez trokšņa, gandriz pavisam nedzirdami lodziņa līmenī neparādījās melnas kurpes ar zamšādas lenti un tērauda sprādzēm.

Reizēm viņa aušojās un, apstājusies pie otrā lodziņa, bungoja ar kurpes purngalu pa stiklu. Tajā pašā brīdī biju pie šī loga, bet kurpe jau devās projām, melnais, gaismu aizsedzošais zīds ari — un es gāju vērt durvis.

Neviens nezināja par mūsu sakaru, par to es varu galvot, kaut gan parasti tā nemēdz būt. Nezināja ne viņas vīrs, ne paziņas. Vecajā savrupmājiņā, kur man piederēja šis pagrabstāvs, protams, zināja un redzēja, ka pie manis nāk kaut kāda sieviete, bet viņas vārdu nezināja.

— Bet kas viņa tāda ir? — iejautājās Ivans, kuru bija ļoti iein­teresējusi mīlestības dēka.

Viesis atbildēja ar tādu žestu, kas nozīmēja, ka viņš nekad un nekam to neteiks, un viņš turpināja savu stāstu.

Ivans uzzināja, ka meistars un nepazīstamā iemīlējuši viens otru tik stipri, ka kļuvuši pilnīgi nešķirami. Ivans jau skaidri savu acu priekšā redzēja abas istabiņas savrupmājas pagrabstāvā, kur vienmēr bija krēsla ceriņu un sētas dēļ. Sarkanas, apbružātas mēbe­les, rakstāmgaldu, uz kura ik pa pusstundai sita pulkstenis, un grā­matas, grāmatas no krāsotās grīdas līdz apkvēpušajiem griestiem, un krāsninu.

Ivanam kļuva zināms, ka viesis un viņa slepenā sieva jau pir­majās savas pazīšanās dienās bija nosprieduši, ka Tveras ielas un šķērsieliņas stūri viņus savedis kopā pats liktenis un ka viņi ir radīti viens otram uz mūžīgiem laikiem.

Ivans no viesa stāsta uzzināja, kā iemīlējušies bija pavadījuši savas dienas. Viņa atnākusi un, pirmām kārtām apsējusi priekšautu, šaurajā priekšnamā, kur stāvēja tā pati izlietne, ar kuru nabaga sli­mais nez kāpēc lepojās, aizdedzinājusi petrolejas plītiņu, gatavo­jusi brokastis un klājusi ovālo galdu pirmajā istabā. Kad sākušies maija negaisi un gar pusaklajiem lodziņiem pavārtē gāzušās ūdens straumes, draudēdamas applūdināt viņu mitekli, iemīlējušies kuri­nājuši krāsniņu un cepuši tur kartupeļus. No kartupeļiem cēlies tvaiks, un melnā kartupeļu miza smērējusi pirkstus. Pagrabtelpā skanējuši smiekli, dārza koki metuši lejup negaisa nolauztos zariņus un baltu ziedu ķekarus. Kad negaisi beigušies un pienākusi spiedīgā vasara, vāzē parādījušās sengaidītās rozes, kas patikušas abiem.

Tas, kurš sevi dēvēja par meistaru, strādājis, bet viņa, iegremdē­jusi matos savus slaidos pirkstus ar smailajiem nagiem, pārlasījusi uzrakstīto, bet, beigusi lasīt, šuvusi šo pašu cepurīti. Dažkārt viņa tupējusi pie apakšējiem plauktiem vai stāvējusi uz krēsla pie augšē­jiem un ar lupatu slaucījusi putekļus no grāmatu sējumiem. Viņa pareģojusi slavu, skubinājusi viņu pasteigties un taisni tad ari sākusi saukt par meistaru. Viņa gaidījusi tos sen apsolītos beigu vārdus par piekto Jūdu zemes prokuratoru, dziedoši un skaļi atkār­tojusi atsevišķas iepatikušās frāzes un teikusi, ka šajā romānā ir visa viņas dzīve.

Romāns tika pabeigts augustā un atdots kaut kādai mazpazīs­tamai mašīnrakstītājai, kura to pārrakstījusi piecos eksemplāros. Beidzot pienāca stunda, kad vajadzēja atstāt slepeno mitekli un doties dzīvē.

— Es izgāju dzīvē, turēdams to rokās, un tad ari mana dzīve beidzās, — meistars nočukstēja un nodūra galvu, un ilgi drebēja skumīgā, melnā ccpurite ar dzelteno burtu «M». Viņš turpināja savu stāstu, bet tas tagad bija diezgan nesakarīgs. Varēja noprast tikai to, ka ar Ivana viesi toreiz notikusi kaut kāda katastrofa. — Es pirmoreiz saskāros ar literatūras pasauli, bet tagad, kad viss ir cauri un mana bojāeja ir neizbēgama, es atceros to ar šausmām, — meistars nočukstēja svinīgi un pacēla roku. —Jā, viņš mani ārkār­tīgi pārsteidza, vai, kā pārsteidza!

— Kas? — tik tikko dzirdami nočukstēja Ivans, baidīdamies pārtraukt stipri saviļņoto stāstītāju.

— Redaktors, es taču saku, redaktors. Jā, viņš tātad bija izlasījis. Viņš skatījās uz mani ar tādām acīm, it kā es būtu spitālīgs, šķielēja uz kaktiem un pat neveikli iesmējās. Viņš bez kādas vajadzības ņurcīja manuskriptu un krekšķēja. Tie jautājumi, kurus viņš uzdeva, man likās vājprātīgi. Neko nepateicis par romāna būtību, viņš jautāja, kas es tāds esmu, no kurienes uzradies, vai sen jau rakstu un kāpēc par mani agrāk nekas nav bijis dzirdams, un pat uzdeva, pēc manām domām, galīgi idiotisku jautājumu: kurš mani pavedi­nājis sacerēt romānu par tik savādu tēmu?