MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

— Bet jūs taču varējāt paziņot viņai, — Ivans teica, juzdams līdzi nabaga slimniekam, — bez tam pie viņas bija jūsu nauda. To taču viņa droši vien būs saglabājusi?

— Par to varat nešaubīties, skaidrs, ka ir saglabājusi. Bet jūs acīmredzot neesat mani sapratis. Vai, pareizāk sakot, es būšu zaudējis savas kādreizējās spējas kaut ko aprakstīt. Man, starp citu, to nemaz nav sevišķi žēl, jo man tās vairs nebūs vajadzīgas. Bet viņa, — viesis godbijīgi paskatījās nakts melnumā, — saņemtu vēs­tuli no trako nama. Vai tad var rakstīt vēstules, ja tev ir tāda atpakaļ­adrese? Garīgi slimais? Mans draugs, jūs jokojat! Padarit viņu nelaimīgu? Nē, uz to es neesmu spējīgs!

Ivans neko nevarēja iebilst, kaut ari juta pret viesi līdzjūtību un līdzcietību. Bet tas šūpoja sāpīgo atmiņu pilno galvu ar melno cepurīti un noteica tā:

— Nabaga sieviete! Starp citu, es ceru, ka viņa mani ir aizmirsusi.

— Bet jūs varat izveseļoties… — nedroši ierunājās Ivans.

— Es esmu neizārstējams, — viesis mierīgi atbildēja. — Kad Stravinskis saka, ka es atgriezīšoties dzīvē, es viņam neticu. Viņš ir humāns un gluži vienkārši mierina mani. Starp citu, es nemaz nenoliedzu, ka man tagad ir daudz labāk. Jā, bet pie kā mēs pali­kām? Sals, joņojoši tramvaji. Es zināju, ka šī klīnika jau ir atvērta, un cauri visai pilsētai kājām nācu šurp. Neprāts! Aiz pilsētas es droši vien būtu nosalis, bet mani izglāba gadījums. Smagajai mašī­nai kaut kas bija salūzis, es piegāju pie šofera, tas bija kādus kilo­metrus četrus aiz pilsētas robežas, un, man par lielu brīnumu, šoferis apžēlojās. Mašīna brauca uz šejieni. Un viņš mani atveda. Es tiku cauri tikai ar apsaldētiem kreisās kājas pirkstiem. Bet to izārstēja. Un tā es esmu šeit jau ceturto mēnesi. Un, zināt, man liekas, ka te ir pavisam labi. Nevajag kalt milzīgus plānus, mīļo kaimiņ, patiešām nevajag! Es, piemēram, gribēju apbraukāt visu zemeslodi. Ko lai dara, izrādās, ka nav lemts. Es redzu tikai mazu daļiņu no šīs lodes. Domāju, ka tas nav labākais no visa, kas uz tās atrodas, bet, vēlreiz atkārtoju, tas nav ari nemaz tik slikti. Nāk vasa­ra, balkoni apvīsies ar vīnstīgām, kā Praskovja Fjodorovna apsolīja. Atslēgas ir paplašinājušas manas iespējas. Naktī būs mēness. Ā, tas jau ir projām! Kļūst vēsāks. Iet uz rīta pusi. Man ari laiks doties prom.

— Sakiet, kas notika tālāk ar Ješuu un Pilātu, — Ivans lūdza, — Dieva dēļ, man gribas zināt!

— Ai nē, nē, — sāpīgi saraudamies, viesis atbildēja, — tiklīdz es atceros savu romānu, man uzreiz pārskrien šermuļi. Bet tas jūsu paziņa no Patriarhu dīķiem būtu izstāstījis labāk par mani. Paldies par sabiedrību! Uz redzēšanos!

Un Ivans nepaspēja ne atjēgties, kad restes ar klusu šķindoņu aizvērās un viesis nozuda.

Nervi neturēja, kā mēdz teikt, un Rimskis, nesagaidījis, kad beigs sastādīt protokolu, aizmuka uz savu kabinetu. Viņš sēdēja pie galda un ar zvērojošu skatu noraudzījās uz viņa priekšā guļoša­jiem maģiskajiem červonciem. Finansu direktoram prāts bija sagājis grīstē. Ārā bija dzirdama vienmērīga čala. Publika straumēm plūda no Varietē uz ielas. Finansu direktora ārkārtīgi saasinājusies dzirde pēkšņi uztvēra dzidru milicijas trilleri. Šī skaņa jau pati par sevi nekad neko patīkamu nevēstī. Bet, kad trilleris atkārtojās, kad tam piebiedrojās otrs, vēl ilgāks un valdonīgāks, kad tam pievienojās skaidri dzirdama skaļu smieklu šalts un pat ņirgāšanās, finansu direktors uzreiz saprata, ka uz ielas sācies kaut kas skandalozs un neķītrs. Un ka tas, lai kā gribētos to noliegt, ir visciešākajā veidā saistīts ar pretīgo seansu, kuru noturēja melnais mags ar savu palīgu. Jūtīgais finansu direktors ne par matu nebija kļūdījies.

Tikko viņš paskatījās pa logu, kas izgāja uz Dārza ielu, viņa seja pāršķiebās un viņš nevis nočukstēja, bet nošņācās:

— Tā jau es domāju!

Spožajā ielas lukturu gaismā tieši lejā zem loga viņš ieraudzīja dāmu vienā krekliņā un ceriņkrāsas biksītēs. Tiesa, galvā dāmai bija cepurīte un rokās lietussargs.

Ap šo dāmu, kura bija tuvu šoka stāvoklim un te tupās, te grasījās kaut kur bēgt, viļņoja pūlis, saceldams taisni tās smieklu šaltis, no kurām pirmīt finansu direktoram aukstums bija pārskrējis pār muguru. Dāmai blakus lēkāja kāds pilsonis, raudams nost savu vasaras mēteli, bet aiz uztraukuma nevarēdams izdabūt roku no piedurknes.

Klaigas un zviegšana nāca arī no citas vietas — tieši no kreisās galvenās ieejas, un, pagriezis galvu uz to pusi, Grigorijs Daņilovičs ieraudzīja otru dāmu rozā apakšveļā. Tā muka no ielas uz trotuāru, cenzdamās paglābties parādes durvīs, bet ārā nākošā publika aiz­šķērsoja viņai ccļu, un nelietīgā Fagota firmas apšmauktā sieviete, savas vieglprātības un greznuma kāres upuris, vēlējās tikai vienu — kaut varētu zemē ielīst. Milicis, trisinādams gaisu ar savu svilpi, gāja nelaimīgajai klāt, un viņam pakaļ steidzās kaut kādi jautri jauni cilvēki ar žokejcepurēm galvā. Tieši viņi arī bija tie zviedzēji un ņirdzēji.

Pirmajai izģērbtajai klāt piedrāzās vājiņš, ūsains ormanis, pievil­ka grožus, un viņa kaulu kambaris apstājās kā piekalts. Ūsainis starojoši smaidīja.

Rimskis iebelza sev ar dūri pa pieri, nospļāvās un atsprāga no loga.

Kādu laiciņu viņš nosēdēja pie galda, klausīdamies, kas notiek uz ielas. Svilpieni visās malās sasniedza kulmināciju un sāka no­klust. Skandāls, Rimskim par brīnumu, likvidējās kaut kā apbrīno­jami ātri.

Bija pienācis laiks rīkoties, bija jātukšo rūgtais atbildības kauss. Telefona aparāti tika salaboti jau trešās daļas laikā, vajadzēja zvanīt, ziņot par notikušo, lūgt palīdzību, izmeloties, uzvelt visu Ļihodejevam, iztaisīt sevi par baltu jēriņu un tā tālāk. Fu tu velns! Saskābušais direktors divreiz uzlika roku uz klausules un divreiz noņēma. Un pēkšņi kabineta nāves klusumā aparāts pats nozvanīja tieši sejā finansu direktoram tā, ka viņš nodrebēja un viņam auksts pārgāja pār kauliem. «Nervi man tomēr ir čupā,» viņš nodomāja un pacēla klausuli. Tūlīt aizstreipuļoja no tās un kļuva bāls kā drēbe. Klusa, bet tajā pašā laikā pieglaimīga un izvirtusi sievietes balss klausulē nočukstēja:

— Rimski, nezvani nevienam, būs slikti!

Un tūdaļ klausulē viss noklusa. Juzdams šermuļus pārskrienam pār muguru, finansu direktors nolika klausuli un nez kāpēc atska­tījās uz logu, kurš bija viņam aiz muguras. Caur retajiem, vēl tikai vārga zaļuma klātajiem kļavas zariem viņš ieraudzīja caurspīdīgā mākonītī skrejošu mēnesi. Reiz uz zariem paskatījies, viņš nezin kāpēc nevarēja vairs no tiem atrauties, un, jo vairāk viņš skatījās, jo vairāk un vairāk viņu pārņēma bailes.

Saņēmies viņš tomēr novērsās no mēness apspīdētā loga un piecēlās. Nekādas runas par zvanīšanu vairs nevarēja būt, tagad finansu direktors domāja tikai par vienu — kā ātrāk tikt projām no teātra.

Viņš ieklausījās: teātra ēkā valdīja klusums. Rimskis atskārta, ka jau sen otrajā stāvā viņš ir viens pats, un šī doma izraisīja bēr­nišķīgas, nepārvaramas bailes. Viņš ar šausmām domāja par to, ka viņam vienam pašam būs jāiet pa tukšiem koridoriem un jākāpj lejā pa trepēm. Viņš drudžaini pagrāba no galda hipnotizētāja čer- voncus, iebāza tos portfelī un, lai sevi vismaz kaut cik uzmundrinā­tu, noklepojās. Klepus iznāca šķaudošs un vārgulīgs.