MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

Varenuha pamanīja finansu direktora viltību un noraustījies, acīm ieziboties, pajautāja:

— Kāpēc tu zvani?

— Automātiski, — finansu direktors atbildēja dobjā balsī, atrā­va roku un savukārt nedroši pavaicāja: — Kas tev tur uz sejas?

— Mašīna slīdēja, un cs — pret durvju rokturi, — Varenuha atbildēja un nodūra acis.

«Melo!» finansu direktors domās iesaucās. Te pēkšņi viņa acis kļuva pilnīgi apaļas un bezprātīgas — un viņš nenovērsdamies skatījās uz krēsla atzveltni.

Aiz krēsla uz grīdas gulēja divas krusteniskas ēnas, viena biezāka un melnāka, otra blāvāka un pelēcīgāka. Uz grīdas skaidri varēja redzēt krēsla atzveltnes un smailo kājiņu ēnas, bet virs atzveltnes uz grīdas nebija Varenuhas galvas ēnas, gluži tāpat kā zem krēsla kājiņām nebija administratora kāju ēnas.

«Viņš nemet ēnu!» Rimskis domās izmisīgi iebrēcās. Un sāka drebēt.

Varenuha zaglīgi atskatījās, ko īsti Rimska bezprātīgais skatiens ir ieraudzījis, un saprata, ka ir atmaskots.

Viņš piecēlās no krēsla (to pašu darīja arī finansu direktors) un, portfeli rokās sažņaudzis, atkāpās soli no galda.

— Sajēdza gan, nolādētais! Vienmēr bijis attapīgs, — Varenuha ar ļaunu smīnu noteica taisni finansu direktoram acīs, piespruka pie durvīm un aši parāva šlepcra podziņu uz leju. Finansu direk­tors izmisīgi skatījās apkārt un kāpās pie loga dārza pusē, bet šajā mēness apgaismotajā logā ieraudzīja plikas sievietes seju un vēd­lodziņā iebāztu pliku roku, kas mēģināja attaisīt apakšējo bultu. Augšējā jau bija vaļā.

Rimskim izlikās, ka galda lampas gaisma dziest un rakstām­galds sāk streipuļot. Pār viņu nogāzās tāds kā auksta ūdens vilnis, bet viņš, par laimi, saņēmis visus spēkus, nenogāzās zemē. Rimskis vairs tikai jaudāja pačukstēt, nevis iekliegties:

— Palīgā…

Varenuha apsargāja durvis, lēkādams gar tām, ilgi turēdamies gaisā un šūpodamies. Krampjaini savilcis pirkstus, viņš vicināja rokas uz Rimska pusi, šņāca, čamstināja ar muti un mirkšķināja sievietei aiz loga.

Tā sāka steigties, pabāza sarkanmataino galvu pa vēdlodziņu, izstiepa roku, cik nu vien var, sāka ar nagiem skrāpēties gar bultu un kratīt rāmi. Viņas roka izstiepās, it kā būtu no gumijas, un pārklājās ar līķa zaļganumu. Beidzot mironcs zaļie pirksti bultu sataustīja, atvilka — un logs sāka vērties. Rimskis vārgi iekliedzās, piespie­dās pie sienas un aizsedzās ar portfeli kā ar vairogu. Viņš saprata, ka pēdējā stundiņa nu ir klāt.

Logs plaši atvērās, bet nakts svaiguma un aromāta vietā istabā ielauzās pagraba smaka. Mirone jau bija uz palodzes. Rimskis skaidri redzēja līķa plankumus uz viņas krūtīm.

Un tieši šajā brīdī dārzā negaidīti skaļi un priecīgi iedziedājās gailis tajā nelielajā mājiņā aiz šautuves, kur tika turēti putni atse­višķu programmu vajadzībām. Skaļais, dresētais gailis vēstīja, ka Maskavai no austrumiem tuvojas jauns rīts.

Sievišķa sejā parādījās trakas dusmas, viņai paspruka aizsmacis lamu vārds, bet Varenuha pie durvīm iekaucās un sabruka uz grīdas.

Gailis nodziedāja vēlreiz, sievišķis noklabināja zobus, un viņas rudie mati saslējās stāvus. Kad gailis nodziedāja trešoreiz, viņa pagriezās un lidoja ārā. Viņai pa pēdām palēcies, izstiepies gaisā horizontāli kā tāds eņģelītis, lēnām pār rakstāmgaldu aizlidoja ari Varenuha.

Vecis, sirms kā sniegs, bez neviena tumša matiņa, — agrākais Rimskis pieskrēja pie durvīm, atrāvis šleperi, atvēra durvis un metās bēgt pa tumšo koridoru. Pie pagrieziena uz trepēm, stenēdams no bailēm, viņš sataustīja slēdzi, un uz trepēm kļuva gaišs. Trīsošais un drebošais vecis uz trepēm pakrita, jo viņam šķita, ka no gaisa virsū mīksti uzgāžas Varenuha.

Noskrējis lejā, Rimskis ieraudzīja, ka vestibilā pie kases uz krēsla guļ dežurants. Rimskis uz pirkstgaliem aizzagās tam garām un izšmauca pa galvenajām durvīm ārā. Uz ielas viņam kļuva drusciņ labāk. Viņš jau bija tiktāl atjēdzies, ka, pataustījis galvu, varēja konstatēt, ka platmale palikusi kabinetā.

Pats par sevi saprotams, ka tai pakaļ viņš negāja, bet aizelsies drāzās pāri platajai ielai uz pretējo stūri pie kinoteātra, kur spīdēja , blāva, sarkanīga uguntiņa. Pēc brīža viņš jau bija tur. Neviens nepa­spēja mašīnu pārķert.

— Uz Ļeņingradas ātrvilcienu, būs dzeramnauda, —vecis teica, smagi elsodams un ar roku tverdams pie sirds.

— Es braucu uz garāžu, — nikni atbildēja šoferis un novērsās.

Tad Rimskis atvēra portfeli, izņēma piecdesmit rubļus un pa

priekšējo atvērto logu pasniedza tos šoferim.

Pēc dažiem mirkļiem grabošā mašīna jau drāzās pa Dārzu loku kā plēsta. Rimskis kratījās uz sēdekļa, un spoguļa lauskā, kas karājās priekšpusē, Rimskis pa brīžam redzēja te šofera priecīgās, te pats savas vājprātīgās acis.

Izlēcis no mašīnas stacijas priekšā, Rimskis uzkliedza pirmajam cilvēkam baltā priekšautā un ar numuru:

— Vienu pirmās kategorijas, došu trisdesmit rubļus, — viņš rāva červoncus no portfeļa, — ja nav pirmās, ņem otro, nav otrās, ņem kopējā vagonā.

Cilvēks ar numuru, skatīdamies uz spīdošo pulksteņa ciparnīcu, ķēra červoncus Rimskim no rokām.

Pēc piecām minūtēm no stacijas stikla kupola apakšas aizgāja ātrvilciens un nozuda tumsā. Kopā ar to nozuda arī Rimskis.

Nav grūti iedomāties, ka klīnikas 119. istabā ievietotais resnis ar zili sarkano fizionomiju bija Nikanors Ivanovičs Bosojs.

Pie profesora Stravinska viņš gan nenokļuva uzreiz, jo pirms tam pabija kādā citā vietā.

No šīs kādas citas vietas Nikanora Ivanoviča atmiņā bija palicis visai maz. Ja nu vienīgi rakstāmgalds, skapis un dīvāns.

Tur ar Nikanoru Ivanoviču, kuram zils un zaļš griezās gar acīm no asins pieplūduma un dvēseles satraukuma, uzsāka sarunu, bet saruna iznāca savāda un juceklīga, godīgi sakot, no sarunas nekas neiznāca.

Pats pirmais jautājums, ko Nikanoram Ivanovičam uzdeva, bija tāds:

— Vai jūs esat Nikanors Ivanovičs Bosojs, Dārza ielas numur trīssimt divi-bis mājas komitejas priekšsēdētājs?

Nikanors Ivanovičs drausmīgā balsī iesmējās un atbildēja, burtiski:

— Es esmu Nikanors, protams, ka Nikanors! Bet, dritvaikociņ, kas nu cs par priekšsēdētāju!

— Kā tā? — miegdami acis, jautāja Nikanoram Ivanovičam.

— Tā, — viņš atbildēja, — ja es būtu priekšsēdētājs, tad man uzreiz vajadzēja konstatēt faktu, ka viņš ir nelabais. Kā tad citādi? Pensnejs ieplīsis… pats vienās skrandās… Nekāds ārzemnieka tulks viņš nevar būt!

— Par ko jūs runājat? — Nikanoram Ivanovičam jautāja.

— Par Korovjevu! — iekliedzās Nikanors Ivanovičs. — Piec­desmitajā dzīvoklī iekortelējies! Tā arī rakstiet: Korovjevs. Viņu tūlīt vajag ņemt ciet! Rakstiet: sestās parādes durvis; viņš tur būs.

— Kur rāvis valūtu? — sirdīgi jautāja Nikanoram Ivanovičam.

— Dievs īstenais, Dievs visuvarenais, —. Nikanors Ivanovičs ierunājās, — viņš visu redz, un arī es viņa priekšā stāšos. Nekad rokās neesmu turējis un nemaz nezinu, kā tā valūta izskatās! Dievs mani bargi tiesās, ja es meloju, — no visas sirds turpināja Nikanors Ivanovičs, pogādams kreklu te vaļā, te ciet un mezdams krustus,

— es ņēmu naudu! Bet tikai mūsu — padomju! Es neliedzos, pierak­stīju par naudu. Un mūsu sekretārs Proļežņevs nav labāks! Namu pārvaldē sēd zagļi no vienas vietas. Bet valūtu es neesmu ņēmis!