— Pārtraukums, nelieši!
Galīgi sanervozējies par savu negaidīto iekļūšanu kaut kādā teātra programmā, Nikanors Ivanovičs atkal atradās savā vietā uz grīdas. Sapnī viņš redzēja, ka zālē iestājas pilnīga tumsa un uz zāles sienām sāk lēkāt sarkani, ugunīgi uzraksti: «Nododiet valūtu!» Pēc tam atkal vērās priekškars un konferansjē uzaicināja:
— Es palūgšu uz skatuves Sergeju Herardoviču Dunčilu.
Dunčils bija izskatīgs, bet stipri nolaidies vīrietis tā ap piecdesmit gadiem.
— Sergej Herardovič, — konferansjē griezās pie viņa, —jau pusotra mēneša, kopš jūs sēžat šeit un spītīgi atsakāties nodot atlikušo valūtu, ar kuru jūs nekā nevarat iesākt, bet kura valstij ir ļoti vajadzīga, taču jūs spītējaties un spītējaties. Jūs esat inteliģents cilvēks, jūs visu saprotat un tomēr nevēlaties izrādīt man pretimnākšanu.
— Par nožēlošanu, cs itin neko nevaru darīt, jo valūtas man vairs nav, — mierīgi atbildēja Dunčils.
— Tad varbūt briljanti ir palikuši? — mākslinieks jautāja.
— Briljantu ari nav.
Mākslinieks nodūra galvu un iegrima pārdomās, bet pēc tam sasita plaukstas. No kulisēm uz skatuves iznāca dāma vidējos gados, ģērbusies pēc modes, tas ir, mētelī bez apkakles un mazā cepurītē. Dāma bija uztraukusies, bet Dunčils uz viņu skatījās, pat aci nepamirkšķinājis.
— Kas ir ši dāma? — programmas vadītājs jautāja Dunčilam.
— Tā ir mana sieva, — Dunčils cienīgi atbildēja un ar tādu kā riebumu paskatījās uz viņas garo kaklu.
— Dunčila kundze, mēs patraucējām jūs tādā jautājumā: vai jūsu vīram vēl ir palikusi valūta? — Konferansjē vērsās pie dāmas.
— Viņš toreiz nodeva visu, — viņa atbildēja uztraukta balsī.
— labi, — mākslinieks teica, —ja jau tā, tad tā. Ja visu nodevis, tad mums nekavējoties jāšķiras no Sergeja Herardoviča, neko nevar darīt. Sergej Herardovič, ja jums labpatīk, jūs varat atstāt teātri! — Un mākslinieks pamāja ar karalisku žestu.
Dunčils mierīgi pagriezās un devās uz kulisēm.
— Vienu acumirkli! — Konferansjē viņu apturēja. — Uz atvadīšanos atļaujiet man parādīt jums vēl vienu mūsu programmas numuru. — Un viņš atkal sasita plaukstas.
Melnais priekškars pavērās, un parādījās jauna skaistule balles tērpā, rokas tai bija zelta paplāte, uz kuras atradās biezs, ar lenti pārsiets žūksnis un zilās, dzeltenās un sarkanās ugunis mirguļojoša briljanta kaklarota.
Dunčils atkāpās soli atpakaļ un nobālēja. Zāle pamira.
— Astoņpadsmit tūkstošus dolāru un kaklarotu par četrdesmit tūkstošiem zeltā, — svinīgi paziņoja mākslinieks, — Sergejs Herardovičs glabāja savas mīļākās Idas Herkulanovnas Vorsas dzīvoklī Harkovā, mums ir patīkami redzēt viņu mūsu priekšā, jo tieši viņa laipni palīdzēja atrast šos bezgala vērtīgos, bet privātās rokās neko nenozīmējošos dārgumus. liels paldies jums, Ida Herkulanovna!
Skaistule nozibsnīja zobus smaidā, un viņas garās skropstas nodrebēja.
— Bet zem jūsu samērā godīgās čaulas, — mākslinieks griezās pie Dunčila, — slēpjas badīgs zirneklis, izsmalcināts blēdis un melis. Pusotra mēneša jūs mocījāt mūs visus ar savu trulo tiepību. Tagad varat iet mājās, un lai tā elle, ko dzīvesbiedre jums sakurinās, ir jums par mācību.
Dunčils sagrīļojās un, liekas, taisījās gāzties gar zemi, taču kādas gādīgas rokas viņu uzķēra. Krita priekškars, un aiz tā palika visi, kas bija uz skatuves.
Zālē nodimdēja tik traki aplausi, ka Nikanoram Ivanovičam šķita, ka lustrās uguns sāk raustīties. Kad melnais priekškars atvērās no jauna, uz skatuves bija mākslinieks viens pats. Viņš pateicās par kārtējo aplausu zalvi un teica:
— Dunčila personā jūs mūsu programmā redzējāt tipisku ēzeli. Man bija tas gods jau vakar jums pateikt, ka slepena valūtas glabāšana ir pilnīgs vājprāts. Es vēlreiz apgalvoju, ka izlietot to nevar neviens un nekādos apstākļos. Ņemsim to pašu Dunčilu. Viņš saņem labu algu, un viņam nekā netrūkst. Viņam ir lielisks dzīvoklis, sieva un skaista mīļākā. Nekā nebija, viņš negrib nodot valūtu un dārgakmeņus, negrib dzīvot klusi un mierīgi, nē, šim skopajam stulbenim noteikti vajag panākt, lai viņu atmasko visu priekšā, un piedevām vēl viņš sev sagādā lielas ģimenes nepatikšanas. Nu, vai vēl kāds negrib nodot? Brīvprātīgo nav? Tādā gadījumā mūsu programmas nākošais numurs — pazīstamais dramatiskais talants aktieris Sava Potapovičs Kuroļesovs, kurš, speciāli uzaicināts, lasīs fragmentus no dzejnieka Puškinā «Skopā bruņinieka».
Apsolītais Kuroļesovs nelikās daudz lūgties un parādījās uz skatuves, tas bija liela auguma gaļīgs, skuvies vīrietis melnā frakā, ar baltu kaklasaiti.
Bez kādiem ievadvārdiem viņš sataisīja drūmu ģīmi, saboza uzacis un, uz zeltīto zvaniņu šķielēdams, nedabiskā balsī ierunājās:
— Kā jaunais nebēdnis uz savu tikšanos ar viltus pilnu pa- aisteni gaida…
Un Kuroļesovs sastāstīja par sevi ļoti daudz slikta. Nikanors Ivanovičs dzirdēja pats savām ausīm Kuroļesova atzīšanos, ka kaut kāda nelaimīga atraitne nometusies viņa priekšā uz ceļiem, lietum līstot, bet tas nav padarījis mīkstāku aktiera akmens sirdi. Nikanors Ivanovičs līdz šim savam sapnim nemaz nebija pazinis dzejnieka Puškinā darbus, bet pašu Puškinu pazina ļoti labi un katru dienu vairākkārt atkārtoja tamlīdzīgas frāzes — «Bet par dzīvokli lai maksā Puškins?» —vai ari: «Tātad lampiņu kāpņu telpā Puškins izskrūvēja?», «Naftu mums tātad lai Puškins pērk?».
Tagad, iepazinies ar vienu no viņa darbiem, Nikanors Ivanovičs noskuma, iedomājās bārabērniņus, uz ceļiem stāvošo un lietū mirkstošo sievieti un neviļus nosprieda: «Tas Kuroļesovs gan ir viens baigs tips!»
Tas savukārt, arvien vairāk un vairāk paceldams balsi, turpināja nožēlot grēkus un galīgi sajauca Nikanoram Ivanovičam galvu, jo pēkšņi sāka uzrunāt tādus, kuru uz skatuves nemaz nebija, un, ja reiz nebija, ņēmās pats sev atbildēt, turklāt godāja sevi te par «valdnieku», te par «baronu», te par «tēvu», te atkal par «dēlu», uzrunādams gan ar «jūs», gan pēc tam atkal ar «tu».
Nikanors Ivanovičs saprata tikai vienu, ka aktieris nomiris ļaunā nāvē, jo, iekliedzies: «Atslēgas! Manas atslēgas!» — viņš nogāzās uz grīdas, gārdza un uzmanīgi rāva nost kaklasaiti.
Pēc miršanas Kuroļesovs piecēlās, nopurināja putekļus no biksēm, palocījās, uzsmaidīja publikai mākslīgu smaidiņu un, šķidru aplausu pavadīts, aizgāja. Bet konferansjē teica tā:
— Savas Potapoviča lieliskajā izpildījumā mēs noklausījāmies «Skopo bruņinieku». Šis bruņinieks cerēja, ka pie viņa saskries spriganas nimfas un notiks vēl daudz kas patīkams tādā pašā garā. Bet, kā redzējāt, nekas tamlīdzīgs nenotika, nekādas nimfas pie viņa neskrēja, nekādas mūzas nenesa viņam dāvanas, nekādas pilis viņš neuzcēla, taisni otrādi, viņa gals bija aplam nejauks, pie visiem velniem, trieka viņu ķēra taisni uz lādes ar valūtu un dārgakmeņiem. Brīdinu, ka ar jums var notikt tāpat vai ari vēl ļaunāk, ja nenodosiet valūtu!
Vai nu Puškinā poēzija, vai konferansjē proza atstāja tādu iespaidu, bet no zāles atskanēja kautrīga balss:
— Es nododu valūtu.
— Laipni lūdzu uz skatuves! — pieklājīgi uzaicināja konferansjē, skatīdamies tumšajā zālē.
Un uz skatuves parādījās mazs, blonds pilsonis, kurš kādas tris nedēļas nebija skuvics, par ko liecināja viņa seja.
Читать дальше