MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Un te viņam izlikās, ka no kabineta durvju apakšas uzvējoja trūdains drēgnums. Finansu direktoram drebuļi pārskrēja par muguru. Pēkšņi sāka sist pulkstenis, bija pusnakts. Pat pulksteņa sitieni lika finansu direktoram nodrebēt. Bet sirds viņam gandrīz apstājās, kad viņš izdzirda, ka durvju slēdzenē klusītēm pagriežas atslēga. Ar aukstām, slapjām rokām ieķēries portfelī, finansu direktors juta — ja vēl kaut drusciņ turpināsies čirkstēšana atslē­gas caurumā, viņš neizturēs un spalgi iekliegsies.

Beidzot durvis padevās neatlaidīgajiem pūliņiem un atvērās, kabinetā nedzirdamiem soļiem ienāca Varenuha. Rimskis atkrita krēslā, jo viņam saļodzījās kājas. Ievilcis gaisu krūtīs, viņš lišķīgi pasmaidīja un tikko dzirdami izdvesa:

— Dievstētīt, kā tu mani nobaidiji!

Jā, šī negaidītā parādīšanās varēja nobaidīt kuru katru, un tomēr tas bija priecīgs notikums. Atradās pavediens, pie kā pieķerties.

— Nu, stāsti taču ātrāk! Nu! Nu! — noelsās Rimskis, to pašu pavedienu tvarstīdams. — Ko tas viss nozīmē?!

— Lūdzu, piedod, — noteica ienākušais, aiztaisīdams ciet durvis, — es domāju, ka tu jau esi aizgājis.

Un Varenuha, cepuri nenoņēmis, piegāja pie krēsla un apsēdās otrā pusē galdam.

Jāpiebilst, ka Varenuhas atbildē pavīdēja maza dīvainība un to uzreiz pamanīja finansu direktors, kurš ar savu uztveres asumu varēja sist pušu visjūtīgāko seismogrāfu pasaulē. Kā tad tā? Kāpēc Varenuha nāca uz finansu direktora kabinetu, ja domāja, ka direk­tora šeit vairs nav? Pašam taču ir savs kabinets. Tas būtu pirmkārt. Otrkārt, lai pa kurām durvīm Varenuha būtu nācis, viņam noteikti vajadzēja satikt kādu no nakts dežurantiem, un tiem visiem bija pateikts, ka Grigorijs Daņilovičs vēl kādu laiku būs savā kabinetā.

Bet daudz par šo dīvainību finansu direktors nedomāja. Viņam bija kas svarīgāks prātā.

— Kāpēc tad tu nepiezvanīji? Un ko nozīmē visa tā Jaltas padarīšana?

— To, ko es tev jau teicu, — administrators atbildēja šmauksti- nādamies, it kā viņam sāpētu zobs, — viņš ir atrasts Puškinas traktieri.

— Kādas Puškinas? Tepat pie Maskavas? Bet telegrammas bija no Jaltas?!

— Ne velna, kas nu tā par Jaltu! Piedzirdījis Puškinas telegrā­fistu, abi sākuši ākstīties un, starp citu, sūtījuši ari tās Jaltas telegrammas.

— Ahā… Ahā… Labs ir, labs ir… — Rimskis nevis norunāja, bet nodziedāja. Acis viņam dzeltenīgi iespīdējās. Viņš jau iztēlojās svētsvinīgu ainu — kā Stjopu ar negodu atlaiž no darba. Atlaiž! Finansu direktors beidzot tiek vaļā no šīs nelaimes — no Ļihode­jeva! Bet var būt, ka Stepans Bogdanovičs izpelnīsies kaut ko vēl ļaunāku nekā atlaišana… — Konkrētāk! — Rimskis teica un uzsita ar susināmo presi pa galdu.

Un Varenuha sāka stāstīt konkrētāk. Tikko viņš bija aizgājis uz turieni, uz kurieni finansu direktors viņu bija sūtījis, viņš ticis uzreiz pieņemts un uzklausīts ļoti uzmanīgi. Neviens, protams, ne bridi nav domājis, ka Stjopa varētu būt Jaltā. Visi uzreiz piekrituši Varenuham, ka Ļihodejevs var būt tikai Puškinas «Jaltā».

— Un kur viņš tagad ir? — satrauktais finansu direktors pārtrauca administratoru.

— Kur tad viņš varētu būt, — administrators sāji pasmaidīja, — skaidrs, ka atskurbtuvē!

— Kā tad, kā tad! Paldies dievam!

Bet Varenuha turpināja stāstīt. Un, jo vairāk viņš stāstīja, jo košāk finansu direktora acu priekšā veidojās Ļihodejeva ākstibu un ēverģēlību virkne un katrs tās nākošais posms bija sliktāks par iepriekšējo. Kaut ko vērts bija kaut vai tas skurbuļa dancis, ko viņi abi ar telegrāfistu bija rāvuši vaļā uz mauriņa Puškinas telegrāfa priekšā kaut kāda apkārtblandoņas harmonista pavadījumā. Šausmās spiedzošu sievišķu trenkāšana. Mēģinājums piekaut bufet­nieku pašā «Jaltā». Zaļo sīpolloku kaisīšana pa grīdu ari tajā pašā «Jaltā». Astoņu baltā sausā «Ai-Danila» pudeļu sadauzīšana. Skaitītāja salaušana taksometrā, kad šoferis nav gribējis Stjopu vest. Piedraudējums arestēt visus, kas mēģinās traucēt Stjopas izda­rības… Vārdu sakot, stāvās šausmas.

Teātra aprindās Stjopa bija labi pazīstams, un visi zināja, ko viņš var izstrādāt. Bet tas, ko administrators par viņu stāstīja, pat priekš Stjopas bija par daudz. Jā, par daūdz. Pat stipri par daudz…

Rimska asais skatiens pāri galdam urbās administratora sejā, un, jo vairāk tas stāstīja, jo drūmāks šis skatiens kļuva. Jo dzīvākas un sulīgākas kļuva administratora vēstījuma nejēdzīgās detaļas, jo mazāk finansu direktors stāstītājam ticēja. Bet, kad Varenuha paziņoja, ka aizgājis pat tik tālu, ka mēģinājis pretoties tiem, kas atbraukuši viņam pakaļ, lai viņu vestu uz Maskavu, finansu direktors jau bija pilnīgi pārliecināts, ka viss, ko viņam stāsta pusnakti pārnā­kušais administrators, ir balti meli. Viss no pirmā lidz pēdējam vārdam.

Varenuha nav bijis Puškinā, un ari paša Stjopas Puškinā nav. Nav bijis ne piedzērušā telegrāfista, ne stiklu traktieri, un Stjopa nav siets ar striķi… nekas tamlidzigs nav noticis.

Tikko finansu direktors nonāca pie pārliecības, ka administra­tors viņam melo, bailes pārņēma visu viņa ķermeni, sākot ar kājām, un finansu direktoram atkal divas reizes likās, ka no grīdas nāk trūdains malārijas miklums. Ne mirkli nenovērsdams acis no admi­nistratora, kurš sēdēja, jocīgi sagriezies krēslā, visu laiku cenzda­mies turēties galda lampas zilgajā ēnā un dīvaini segdamies ar avīzi, it kā viņam traucētu gaisma, finansu direktors domāja: ko gan tas viss varētu nozīmēt? Kādēļ tik bezkaunīgi melo tukšajā un klusajā teātra ēkā pavisam vēlu atnākušais administrators? Un briesmu, nezināmu, bet draudīgu briesmu nojauta uzmācās finansu direktora dvēselei. Izlikdamies, ka nemana administratora izdarības un viņa māžošanos ar avīzi, finansu direktors pētīja viņa seju un nemaz vairs neklausījās, ko Varenuha gvelž. Bija kaut kas vēl nesaprota­māks nekā melīgais Puškinas notikumu savārstījums, ko Varenuha nezin kāpēc bija sagudrojis, — pats administratora izskats un manieres, kas vairs nebija tādas kā agrāk.

Lai kā viņš vilka žokejcepures pīlisko nagu pār acīm, gribēdams seju atstāt ēnā, lai kā viņš izrīkojās ar avīzi, finansu direktors skaidri redzēja pie deguna milzīgu zilumu, kas stiepās pār visu labo vaigu. Turklāt parasti pilnasinīgais administrators tagad bija nedabiskā krita bālumā, un, neskatoties uz tvanīgo nakti, ap kaklu viņam bija novalkāta strīpaina šalle. Ja vēl pieliek klāt to, ka adminis­trators bija pasācis riebīgi sūkstīties un šmaukstināties, ka balss viņam kļuvusi zema un rupja, ka acīs parādījies zagligums un gļē­vums, tad pilnīgi droši varēja teikt, ka Ivans Saveļjevičs Varenuha ir pārvērties līdz nepazīšanai.

Bija vel kaut kas, skaudri nomācošs, bet, kas īsti, to finansu direk­tors nevarēja saprast , lai kā piepūlēja savas iekaisušās smadzenes, lai cik vērīgi lūkojās Varenuhā. Vienu viņš saprata — kaut kas neredzēts un nedabisks bija pašā administratora un viņa krēsla kombinācijā.

— Nu, beigu beigās ar viņu tiku galā, iedabūju mašīna, — Varenuha dūca, lūrēdams gar avīzes malu un ar plaukstu aizseg­dams zilumu.

Rimskis pēkšņi pastiepa roku un, ar pirkstiem pa galdu bungā­dams, it kā automātiski nospieda elektriskā zvana pogu un pamira.

Tukšajā ēkā vajadzēja atskanēt spalgam signālam. Bet signāla nebija, podziņa iegrima galdā bez kādām dzīvības zīmēm. Podziņa bija kā beigta un zvans sabojāts.