MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Pēc uzaicinājuma nedzīt velnu un pastāstīt, ka dolāri nonāca ventilācijas lūkā, Nikanors Ivanovičs nometās uz ceļiem, paklanījās un pavēra muti, it kā taisīdamies norit parketa dēlīti.

— Esmu gatavs ēst zemi, — viņš nodīcās, — ja neticat, ka neesmu ņēmis! Bet Korovjevs patiešām ir velns.

Katrai pacietībai pienāk gals, pie galda jau pacēla balsi un atgādi­nāja Nikanoram Ivanovičam, ka beidzot vajag runāt cilvēcīgu valodu.

Te istaba ar visu dīvānu nodrebēja no kājās pielēkušā Nikanora Ivanoviča mežonīgā rēciena:

— Re, kur viņš! Re, kur viņš aiz skapja! Smīn! Un pensnejs ari ir… Ķeriet viņu ciet! Istabu apslacīt ar svētītu ūdeni!

Nikanora Ivanoviča seja kļuva bāla, viņš drebēdams meta krus­tus gaisā, skrēja pie durvīm un atpakaļ, sāka dziedāt kaut kādu lūgsnu un beigu beigās aizmuldējās pavisam šķērsām.

Kļuva pilnīgi skaidrs, ka ar Nikanoru Ivanoviču nekāda saruna nav iespējama. Viņu aizveda, ievietoja atsevišķā istabā, kur viņš daudzmaz nomierinājās, sāka šņukstēt un lūgt Dievu.

Uz Dārza ielu tika aizbraukts, un 50. dzīvoklis, protams, tika apskatīts. Nekāda Korovjeva tur nebija, un neviens nekādu Korovjcvu mājā nebija ne redzējis, ne dzirdējis. Nelaiķa Berlioza un uz Jaltu aizbraukušā Ļihodejeva īrētais dzīvoklis bija pilnīgi tukšs, pie kabine­ta un skapju durvim karājās neskarti zīmogi. Atbraucēji neko neatra­da un devās projām no Dārza ielas, turklāt viņiem līdzi aizbrauca ari apjukušais un sadrūmušais namu pārvaldes sekretārs Proļežņevs.

Vakarā Nikanoru Ivanoviču atveda uz Stravinska klīniku. Tur viņš uzvedās tik nemierīgi, ka viņam nācās izdarīt injekciju pēc Stravinska metodes, un tikai pēc pusnakts Nikanors Ivanovičs aizmiga savā 119. istabā, reizi pa reizei žēli noīdēdamies.

Viņa miegs kļuva aizvien mierīgāks. Viņš pārstāja grozīties un stenēt, elpa kļuva brīva un vienmērīga, un viņu atstāja vienu pašu.

Tad Nikanoru Ivanoviču apciemoja sapnis, kura pamatā, bez šaubām, bija šodien pārdzīvotais. Viss sākās ar to, ka sapnī Nikanoru Ivanoviču kaut kādi cilvēki ar zeltītām taurēm rokās ļoti svinīgi veda pie lielām, lakotām durvīm. Te Nikanoram Ivanovičam it kā nospēlē­ja maršu, bet pēc tam skanīgs bass no debesīm līksmi sacīja:

— Laipni lūdzam, Nikanor Ivanovič! Nododiet valūtu!

Nikanors Ivanovičs ārkārtīgi nobrīnījās un ieraudzīja virs sevis melnu skaļruni.

Pēc tam viņš kaut kādā veidā nokļuva teātra zālē, kur no apzel­tītiem griestiem lejup nokarājās kristāla lustras. Viss bija tā, kā mēdz būt mazā, bet ļoti bagātā teātri. Bija ari skatuve, aizvilkta ar samta priekškaru, uz kura ķiršu krāsas fona kā zvaigznes bija izbārstīti palielināti zelta desmitnieki, bija ari sufliera būda un pat publika.

Nikanoru Ivanoviču pārsteidza tas, ka publika sastāvēja tikai no vīriešu dzimuma pārstāvjiem un visi vīrieši nezin kāpēc bija ar bārdām. Otrkārt, pārsteidza tas, ka teātra zālē nebija krēslu, visa publika sēdēja uz lieliski novaskotās, slidenās grīdas.

Kautrēdamies no jaunas un tik lielas sabiedrības, Nikanors Ivanovičs brītiņu paminstinājās, bet tad sekoja pārējo piemēram — pa turku modei apsēdās uz parketa starp lielu, sarkanmatainu bār­daini un otru — bālu un galīgi noaugušu pilsoni. Neviens jaunpie­nākušajam skatītājam neveltīja ne mazāko uzmanību.

Tad piemīlīgi noskanēja zvaniņš, zālē nodzisa gaisma, pavērās priekškars, parādījās apgaismota skatuve, uz kuras stāvēja krēsls, galds ar zeltītu zvaniņu uz tā, skatuves dziļumā bija melna samta prospekts.

No kulisēm iznāca mākslinieks smokingā, mati viņam bija sasukāti ar celiņu, mākslinieks bija jauns un ļoti simpātisks no vaiga. Publika zālē sakustējās, visi pievērsās skatuvei. Mākslinieks pienāca pie sufliera būdas un saberzēja rokas.

— Tupat? — viņš liegā baritonā apvaicājās un uzsmaidīja zālei.

— Tupam, tupam, — kori atbildēja tenori un basi no zāles.

— Hmm… — mākslinieks domīgi teica, — es nevaru saprast, kā jums nav apnicis. Visi cilvēki kā cilvēki — pašreiz staigā pa ielām, bauda pavasara sauli un silto laiciņu, bet jūs kvemat uz grī­das šajā smacīgajā zālē. Vai tiešām programma ir tik interesanta?

Starp citu, kas nu kuram patīk, — filozofiski pabeidza mākslinieks.

Pēc tam viņš pārmainīja balss tembru un intonāciju, priecīgi un skaļi pieteikdams:

— Un tā mūsu programmas nākamais numurs — Nikanors Ivanovičs Bosojs, mājas komitejas priekšsēdētājs un diētiskās ēdnī­cas vadītājs. Lūgsim Nikanoru Ivanoviču!

Mākslinieka vārdiem sekoja spēcīgi aplausi. Nikanors Ivanovičs ieplēta acis aiz brīnumiem, bet konferansjē, ar plaukstu aizsedzies no rampas gaismas, ar acīm sameklēja viņu starp sēdošajiem un ar pirkstu laipni paaicināja uz skatuvi. Un Nikanors Ivanovičs, pats neatminēdamies, kā tas bija noticis, jau atradās uz skatuves.

Viņam no apakšas un no priekšpuses acīs iecirtās krāsaina gaisma, un zāle ar visu publiku iegrima tumsā.

— Nu, Nikanor Ivanovič, rādiet mums piemēru, — izjusti teica jaunais mākslinieks, — un nododiet valūtu!

Iestājās klusums. Nikanors Ivanovičs atguva elpu un klusi teica:

— Dieva vārds, ka…

Tālāk viņš netika, jo no visām zāles pusēm sāka skanēt svēta sašutuma pilni saucieni. Nikanors Ivanovičs sastomījās un apklusa.

— Cik es nopratu, — teica programmas vadītājs, — jūs gribējāt zvērēt pie Dieva, ka jums nekādas valūtas nav. — Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz Nikanoru Ivanoviču.

— Tieši tā, it nekādas, — Nikanors Ivanovičs atbildēja.

— Labi, — noteica mākslinieks, — bet, atvainojiet par nesmalk- jūtību, no kurienes radās četri simti dolāru tā dzīvokļa atejā, kura vienīgie iemītnieki esat jūs un jūsu dzīvesbiedre?

— Uzburti! — tumšajā zālē kāds teica ar neslēptu ironiju.

— Tieši tā, uzburti, — nedroši atbildēja Nikanors Ivanovičs, un nevarēja saprast, vai šī atbilde domāta māksliniekam vai tam tur tumšajā zālē, — nešķīstais gars, rūtainais tulks ir uzbūris.

Zāle atkal sašutumā norēcās. Kad beidzot iestājās klusums, mākslinieks teica:

— Redzat, kādas Lafontēna fabulas man nākas dzirdēt! Viņam sle­pus nolikuši četrsimt dolāru! Jūs, kas te esat sanākuši, visi spekulējat ar valūtu! Es prasu jums kā speciālistiem — vai tas ir vai nav iespējams?

— Mēs nespekulējam ar valūtu, — teātri atskanēja vairākas aizvainotas balsis, — bet tas nu nav iespējams.

— Pilnīgi vienis pratis, — stingri noteica mākslinieks, — ko tad parasti slepus noliek?

— Bērnu! — viens kliedza no zāles.

— Pilnīgi pareizi, — programmas vadītājs apstiprināja, — bērnu, anonīmu vēstuli, proklamāciju, elles mašīnu, daudz ko slepus noliek, taču ne jau četrsimt dolāru, tādu idiotu pasaulē nav, — mākslinieks pagriezās pret Nikanoru Ivanoviču un teica pārmetošā un skumjā balsī: — Nikanor Ivanovič, jūs mani esat sarūgtinājis! Es tā cerēju uz jums. Tātad mūsu numurs nav izdevies.

Zālē atskanēja Nikanoram Ivanovičam adresēti svilpieni.

— Viņš ir valūtas spekulants! — zālē kliedza. — Un tādēļ mums, nevainīgiem, jācieš!

— Nelamājiet viņu, — laipni teica konferansjē, — viņš nožēlos savus grēkus. — Un, paskatījies uz Nikanoru Ivanoviču ar zilām, asaru pilnām acīm, piemetināja: — Nu, Nikanor Ivanovič, ejiet atpakaļ uz savu vietu!

Pēc tam mākslinieks pašķindināja zvaniņu un skaļi paziņoja: