MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

Beigu beigās viņš man bija apnicis — un es jautāju viņam bez aplinkiem, vai viņš drukās manu romānu vai ne.

Tad viņš sarosījās, sāka kaut ko burkšķēt un paziņoja, ka vien­personiski viņš šo jautājumu izlemt nevar, ka ar manu darbu jāiepazīstas citiem redkolēģijas locekļiem, tie būtu kritiķi Latunskis un Arimans un literāts Mstislavs Lavrovičs. Viņš lūdza mani pienākt pēc divām nedēļām.

Es atnācu pēc divām nedēļām, un mani pieņēma meiča, kurai no nepārtrauktas melošanas abas acis šķielēja uz deguna pusi.

— Tā ir Šapšoņņikova, redakcijas sekretāre, — smīnēdams sacīja Ivans, jo labi pazina to pasauli, kuru ar tādu naidu aprakstīja viņa viesis.

— Varbūt, — viesis atcirta, — redzat, taisni no viņas es saņēmu savu jau krietni vien nozieķēto un apdriskāto romānu. Cenzdamās neskatīties man acīs, Lapšoņņikova paziņoja, ka redakcija esot ar materiāliem nodrošināta divus gadus uz priekšu un tāpēc jautājums par mana romāna iespiešanu, kā viņa izsacījās, atkrīt.

Ko es atceros no visa, kas bija pēc tam? — murmināja meistars, berzēdams deniņus. — Uz titullapas nobirušās sarkanās ziedla­piņas un savas draudzenes acis. Jā, šīs acis es atceros.

Ivana viesa stāstījums kļuva arvien juceklīgāks, arvien biežāk viņš palika pusvārdā. Viņš ieminējās par brāzmu lietu un izmisumu, kas valdījis pagrabstāva miteklī, un par to, ka viņš gājis vēl kaut kur. Čukstus iekliedzās, ka nevaino viņu par to, ka viņa mudinājusi uz cīņu, nē, it nemaz nevaino.

— Jā, jā, es atceros to nolādēto avīzes viduslapu, — viesis mur­mināja, ar diviem pirkstiem gaisā zīmēdams avīzes lapu, un Ivans no tālākajām, saraustītajām frāzēm noprata, ka cits redaktors ir nopublicējis lielu fragmentu no romāna, kura autors sevi sauca par meistaru.

Nepagājušas ne divas dienas, kad citā avīzē parādījies kritiķa Arimana raksts, kurš saucies «Ienaidnieks redaktora paspārnē» un kurā bijis teikts, ka Ivana viesis, izmantodams redaktora bezrūpību un analfabētismu, mēģinājis ievazāt presē Jēzus Kristus apoloģiju.

— Ā, es atceros! — iekliedzās Ivans. — Bet es esmu aizmirsis jūsu uzvārdu!

— Liksim manam uzvārdam mieru, vēlreiz atkārtoju, ka man vairs nav uzvārda, — viesis atbildēja. — Bet tas jau nav galvenais. Dienu vēlāk citā avīzē ar Mstislava Lavroviča parakstu parādījās cits raksts, kura autors aicināja vērsties un vērsties ar visu bardzību pret pilātismu un pret to svētbilžu mālderi, kurš iedomājies visu to ievazāt (atkal tas pats nolādētais vārds!) presē.

Apstulbis no vārda «pilātisms», cs atšķiru trešo avīzi. Te bija divi raksti: viens — Latunska, otrs — parakstīts ar iniciāļiem «N.E.». Varu jums apgalvot, ka Arimaha un Lavroviča sacerējumi bija tīrais nieks salīdzinājumā ar Latunska uzrakstīto. Jums viss kļūs skaidrs jau no Latunska raksta nosaukuma vien — «Karojošais vecticīb­nieks». Es tā biju aizrāvies ar rakstiem par mani pašu, ka nepa­manīju, kā viņa (es biju aizmirsis aizvērt durvis) ienāca un nostājās manā priekšā ar slapju lietussargu un slapjām avīzēm rokā. Viņas acis uguņoja, rokas trīcēja un bija aukstas. Vispirms viņa metās mani skūpstīt, pēc tam aizsmakušā balsī, ar roku pa galdu dauzī­dama, teica, ka vina noindēs Latunski.

Ivans mulsi nokrekšķinājās, bet neko neteica.

— Iestājās pavisam skumīgs laiks. Romāns bija uzrakstīts, cita nekā nebija ko darīt, un mūsu dienas pagāja, sēžot uz paklājiņa pie krāsns un skatoties ugunī. Starp citu, tagad mēs bijām mazāk kopā nekā agrāk. Viņa bija sākusi iet pastaigās. Bet ar mani atgadījās kaut kas oriģināls, kā bieži bijis manā dzīvē… Man negaidīti uzradās draugs. Jā, jā, man jums jāsaka, ka es vispār netiecos pēc cilvē­kiem, man piemīt velnišķīga dīvainība: nevaru pierast pie svešiem, esmu pilns neuzticības, aizdomu. Un, iedomājieties, neskatoties uz visu to, uzradīsies viens tāds neparedzēts, negaidīts un ārēji velns viņu sazin kam līdzīgs, kas atradīs manas dvēseles atslēgu un iepatik­sies man vairāk par visiem.

Tieši tajā nolādētajā laikā viendien atvērās mūsu dārza vārtiņi, diena, es atminos, bija tāda rudenīga un jauka. Viņas nebija mājās. Pa vārtiņiem ienāca cilvēks, iegāja kaut kādās darīšanās pie mana individuālā būvētāja, pēc tam iznāca dārziņā un kaut kā ļoti ātri ar mani sapazinās. Viņš pateica, ka ir žurnālists. Man viņš tik ļoti iepa­tikās, ka pieminu viņu vēl tagad un skumstu pēc viņa. Jo tālāk, jo biežāk viņš sāka nākt pie manis. Uzzināju, ka viņš ir neprecējis, ka dzīvo netālu no manis apmēram tādā pašā dzīvoklītī, bet ka viņam tur par šauru un tā tālāk. Pie sevis ciemos gan netika aicinājis. Manai sievai viņš ārkārtīgi nepatika. Bet es ņēmos viņu aizstāvēt. Viņa pateica:

«Dari, kā zini, bet es tev saku, ka uz mani viņš atstāj atbaidošu iespaidu!»

Es iesmējos. Jā, bet kas tad īsti mani pie viņa saistīja? Cilvēks, kurā neslēpjas pārsteigums, nav interesants. Aloīzijā (jā, es piemir­su pateikt, ka mana jaunā paziņas vārds bija Aloīzijs Mogaričs) tāds pārsteigums slēpās. Konkrēti — nekur līdz tam nebiju sastapis, un esmu pārliecināts, ka nekad ari nesastapšu, cilvēku, kurš būtu apveltīts ar tādām prāta spējām kā Aloīzijs. Ja es nesapratu kāda avīzes rakstiņa jēgu, Aloīzijs man to izskaidroja, burtiski, vienā mirklī, turklāt bija redzams, ka tas viņam ir tīrais sīkums. Tas pats bija attiecībā uz dažādiem jautājumiem un dzīves parādībām. Taču tas nebija viss. Aloīzijs mani galīgi savaldzināja ar savu kaislību uz literatūru. Viņš nelikās mierā līdz tam laikam, kamēr neizlūdzās, ka nolasu viņam visu romānu no viena gala līdz otram, turklāt atsaucās par romānu ļoti cildinoši, ar satriecošu precizitāti, it kā pats būtu bijis tur klāt, vārds vārdā atkārtoja visas par romānu izteiktās redaktora piezīmes. Viņa trāpījums bija simts no simta. Turklāt viņš precīzi paskaidroja man, un es nojautu, ka tas ir nekļū­dīgi, kāpēc mans romāns nav publicējams. Viņš teica skaidri un gaiši: tāda un tāda nodaļa neies cauri…

Raksti avīzēs neapsīka. Par pirmajiem es smējos. Bet jo vairāk to saradās, jo vairāk mainījās ari mana attieksme pret tiem. Otrā stadija bija brinīšanās. Kaut kas neiedomājami neīsts un nedrošs bija jūtams katrā šo rakstu rindiņā, neskatoties uz bargo un pārliecināto toni. Man visu laiku likās — un es nevarēju no šīs sajūtas atbrīvoties —, ka šo rakstu autori nerunā to, ko viņiem gribas teikt, un ka tieši tas viņus tā satracina. Bet pēc tam, vai varat iedomāties, iestājās trešā — baiļu stadija. Nē, saprotiet mani pareizi, ne jau bailes no šiem rak­stiem, bet bailes no pavisam citādām — ar romānu nekādā sakarā neesošām lietām. Tā, piemēram, es sāku baidīties no tumsas. Ar vienu vārdu sakot, sākās psihiskas saslimšanas stadija. Tiklīdz es pirms aizmigšanas nodzēsu lampu mazajā istabiņā, man uzreiz likās, ka pa logu, kaut ari tas bija ciet, istabā lien kaut kāds astoņkājis ar milzīgi gariem un aukstiem taustekļiem. Un nācās gulēt pie gaismas.

Mana iemīļotā stipri pārvērtās (Par astoņkāji es viņai, protams, neko neteicu. Bet viņa redzēja, ka ar mani notiek kaut kas nelabs.), kļuva vājāka un bālāka, viņa vairs nesmējās, tikai visu laiku lūdza piedošanu par to, ka pierunājusi mani nodrukāt fragmentu. Viņa teica, lai es metu visu pie malas un braucu uz dienvidiem, uz Melno jūru, un lai iztērēju šim braucienam visu, kas no simt tūkstošiem palicis pāri.